Parasti jau aizķer vārdi, kas kaut kā sinhronizējas ar norisēm mazajā subjektīvajā pasaulītē.
Bet reizēm aizķer arī nekādi nesasaistāmie.
Vienkārši tāpēc, ka sasodīti izteiksmīgi, un šie ir kā reiz no tiem. Nezinu, vai trāpīgi un, protams, ļoti dramatiski. Bet kaut kā ļoti spēcīgi. Pat bez mūzikas.

You don't have to say a thing
I don't need your damn approval
I just want to hear you scream

You don't have to love me long time
Never said you had to stay.

Giving all I can to you
Even when I'm down, I'm always coming through

Feel it in my voice tonight,
Everything is real
And I would die for you.

I don't need to feel ashamed now
I'm just doing what I know
If you like it come on over
If you love it steal the show

You can follow me to heaven
We can blow it all to hell
We can push it to the edge
Till we know each other well

Vakar, mājās atgriežoties, pabraucām galā tām apdauzītajām mašīnām Vangažos. Sēdējā cilvēks policijas apstādinātā mašīnā, stāvēšanai paredzētajā joslā... Un pēkšņi nebija vairs cilvēka.
Nez kāpēc šāda situācija šķiet vēl traģiskāka par 'pēkšņi kāds brauca pretī nepareizā virzienā', kad tomēr vēl kādu 'a uz otru pusi vajadzēja griest/bremzēt vajadzēja/ko nu tur vēl vajadzēja'. Bet šeit? Šeit vispār nekā.
Tad hagi acs iemetās stāstā par meitenīti Ventspilī.

Un šodien - šodien vienkārši uz veikalu ejot, pie jaunatvērtās laimētavas kāds strīds izcēlies. Pēkšņi draud tur viens otram, ķieģeļus pa gaisu lidina, par ieročiem kādas sarunas... Labi, no tās puses kur dzirdamība/redzamība laba, var pagriezties atpakaļ, iet citur - bet pa galveno ceļu ejot jau tik ērti nav... Un cik grūti tur nejauši pa ceļam patrāpīties? Vai trāpīt tam sasodītajam lidojošajam ķieģelim garāmbraucošās mašīnas stiklā?

Lasīt par šausmām, lasīt par nelaimēm vienmēr ir ērtāk, ja ir glābšanas riņķis. Instrukcija, kā izvairīties. Ierīvēties ar krustnagliņām. Nesadalīties noslēpumainās ēkās. Neņemt konfektes no svešiem onkuļiem.
Bez tiem kļūst bail.

01777908 0177792244
This is the code.
Repeat it yourself, it has tremendous power.

Nekur Rīgā nav iespējams tikt pie jaukas stāvlampas.

Pāris mēnešu laikā apstaigājot un apbraukājot nu jau visus, ko varējām izdomāt, tā arī neko neatradām....

Nē, nav jau nekas slikts tādā daudzveikalu apbraukāšanā. Gan galdiņu dabūjām, gan manas pēdas var grimt garpūkaina paklāja baudās... Tauste ir svarīga sajūta. Baudu tā spēj sniegt ne mazāk par ožu vai garšu vai dzirdi. Redze... Redze patiesībā atpaliek pamatīgi.

Ciemojos pie vecākiem, skatījāmies Cāli.
Nē, ne to, kur jaunās māmiņas internetā tusē, bet to, kur bērniņi dziedātprasmē sacenšas.
Pat atmetīšu šoreiz to, ka nez kāpēc pārņem skumja sajūta par vecāku ambīciju realizēšanu, iedresējot bērniņus savā priekštatā par jaukiem bērniņiem, atmetot jebkādu dabiskumu... Nē, ne par to.

Dīvaināka atziņa bija cita. Jocīgi ir daudzu izvēlēto dziesmu vārdi. Jā, protams, man ir īpaši samaitāta iztēle, es saprotu.
Un tomēr.. mazu bērniņu dziedātu dziesmu vārdiem tādas asociācijas izraisīt nevajadzētu.

Braucām uz ziemeļiem.
Nonācām sniegputenī.

Mašīna piešķir brīvības sajūtu daudz vairāk par jaunu darbu. Tāpat kā LMT līguma pārcelšana uz savu vārdu neatkarības sajūtai deva vairāk kā kāzas.

Lai gan kāzas jau nav neatkarība.