Šorīt ārā ir auksts, vai ne?

Bet man kaut kā patrāpijās pavisam saldējošs raksts Dienā.

Uzvēdīja domas par stīvmugurainajām augstākās sabiedrības dāmām, kas saviem priekiem un lepnumiem lika reizēm (protams, ne pārāk daudz) paspēlēties ar rūpīgi atlasītiem zemāku slāņu bērniem - it kā 'līdzjūtības ieaudzināšanai', it kā 'dzīves pieredzes gūšanai', bet principā - ļoti striktai apgūšanai, ka mēs esam mēs, un viņi ir viņi. Stīvmugurainā dāma, kas drīzāk nogalinās, nekā ļaus kādam uzzināt, ka zīmētā rožainā arhitektūra ir tikai fasāde, uzcītīgi auksti noliedzot jebkādus apgalvojumus par pretējo.

Pie tam tie kritēriji 'nedaudz zemākajiem' neatļauj nokratīt sirrealitātes izjūtu. - " Viņi ciemojas cits pie cita un redz, kā iekārtotas mājas. Pavisam drīz viņi arī pamana, ka vieni ceļo vairākas reizes gadā, turklāt uz Peru, Indonēziju vai Dominikānu. Bet citi — reizi gadā uz Somiju vai Vāciju. Taču attiecībās tas netraucē."

Tajā brīdī es sapratu, ka vienai no mums abām ir ļoti greizs priekšstats par Latvijas sabiedrību. Starp citu, patiešām nezinu, kurai.



( teksts )