Nogriezu matu šķipsnas galu ar kancelejas nazi.


Atcerējos, kā kaut kad ļoti sen gribēju pamēģināt apgriezt matus ar šķērēm. Māsai vai sev- pat neatceros. Man tik ļoti patika tā skaņa, tā šķirkstoņa, kad metāls ietriecas mata struktūrā un pakļauj to...

Griezu un brīnījos, kāpēc uz pleciem nav redzamas nokritušas matu šķipsnas, kāpēc nav redzams, ka matu kļūtu mazāk. Un griezu vēlreiz un vēlreiz, izbaudot to patīkamo sajūtu, kuru sniedz šņirkstoņa iznīcinot, sadalot.

Vienā no iepriekšējām darbavietām nācās saskarties ar kolēģi, kas NLP pacēla reliģiskā līmenī un savu ikdienas saskarsmi ar kolēģiem bija piepildījusi ar rituāliem.

Viņa spēja pusstundu patērēt stāstot, cik ļoti viņu iepriecina pildspalvu pazušana no rakstāmgalda - ja jau cilvēki neapzināti ņemot pildspalvas no viņas galda, tātad viņa tiem patīkot.
Pārliecināta par to, cikos jāiet pusdienās, lai iepatiktos priekšniecībai.
Tieši cik ilgs laiks jāpavada pie sekretāres galda, dienas ziņas pāršķirstot.
Ar kādu transportu jādodas mājās.

Cik ilgi jāpaliek darbavietā, sociālās izklaides portālus apmeklējot, kamēr kolēģi mēģina saglābt projekta pabeigšanu, pēc izcili novēlotas un nepareizi sagatavotas informācijas iesniegšanas - lai pēc tam prēmijas pieprasot nodrošinātos ar virsstundām.

Nē, šeit man tomēr ir labāk.

Birst aukstas straumes.
Kailām kājām ūdenī
aiziet vasara.

Nekad agrāk tik daudz neesmu staigājusi basām kājām kā šovasar. Pa desdzinošu asfaltu. Pa aukstiem dubļiem.
Tādēļ, ka pēdas atsakās dzīvot kurpēs. Tādēļ, ka kurpes atsakās dzīvot kājās*.
Atceros, kādēļ akmeņi pagalmā likās pārāk asi pēdām. Tas bija sen.

_{*pamēģini pastaigāt iešļūcenēs uz platformas. Gravitācija aicina pēdu izslīdēt uz priekšu un saplēst kurpi. Piesardzība liek pēdu paslidināt atpakaļ, draudot kādā brīdī aizlidināt kurpi tālu priekšā}