Apglabāšanas tradīcijas.

Mēs esam senie ēģiptieši.


Mūsdienu ritmam un attieksmei pret nāvi tikai loģisks iznākums ir mirušo mumificēšana, cerībā, ka ja vien ķermenis tiks saglabāts pietiekami ilgi, tajā atgriezīsies, tas spēs augšāmcelties.
Prakse, kas pieejama vien izredzētajiem - ņemot vērā tās izmaksas. Greznus sarkofāgus, kurus rotā prasmīgāko mākslinieku roku darba rezultāti aizvietojuši sarkofāgi, ko dekorē pēdējie inžiniertehnoloģijas sasniegumu. Bailēs no globālās sasilšanas mēs savus mirušos mumificējam šķidrajā slāpeklī, ticot, ka saglabājot ķermeni, kādu dienu tajā būs iespējams atgriezt dvēseli.
Vai domas, kas norisinās ārstu galvā, sagatavojot ķermeni anabiozei atšķiras no senās ēģiptes mumificētājiem?
Atļaujos apšaubīt. Fiziski cilvēki nav evolucionējuši, mums nav pamata domāt, ka seni ēģiptieši domāja būtiski atšķirīgi no mums. Arī tā bija neparasti augsti attīstīta civilizācija, kas lielījās ar brīnumainiem sasniegumiem visdažādākajās zinātnes jomās..

( Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur nāve un sekss kā ikdienas domu tabū tēmas ir mainījušās vietām. Atzīt, ka visi esam mirstīgi nozīmē atzīties sev, ka esam tikai cilvēki. Ne īpaši unikāli, pilnīgi noteikti ne-neievainojami, un arī pasauli gluži ar savu gribu vien kontrolēt nespējīgi. Visi var nomirt. )