Kad atmetam sarežģīto, dzīve kļūst pavisam vienkārša.


Tas ir skaisti.



Dodos satikt savu mīļo.

Bet varbūt tā reizēm ir labāk?


Vakarā sēdējām, un kā nelietīgi pirāti apsverot, ko gan tādu no plašā piedāvājuma paskatīties.

Kāda lietotāja piedāvājumā uzmanību piesaistīja 2gigabaitīgā "Ultra Violet". Apple reklāmfilmiņas pirms laika skatoties tā bija ierindota sarakstā 'var paskatīties, ja nav ko darīt'.
Nedaudz pameklējot, tapa atrasta faila versija, kas solījās uz cietā diska nonākt visai ātrā tempā.


Par "Ultraviolet screener" nosauktais fails izrādījās visnotaļ labas kvalitātes 9.rota.

Filma vakaram bija atrasta, šķiet, labāka, nekā cerēts.


Bet joprojām nespēju izdomāt, kāda doma gan vadīja rokas, kas šādi mainīja faila nosaukumu? Vēlme iebarot cilvēkiem 'tēvijas ražojumu'?

Cik ļoti attieksme pret pasākumu atkarīga no tā pozicionēšanas.

Nosauc to par obligātu samaksu par jau saņemtu labumu - un skat, cilvēki jau sāk apsvērt kā atteikties no labuma.

Bet ja to pamēģinātu pašu pasniegt kā kaut ko interesantu un pozitīvu?


Bet protams, nevar taču popsoties, saskries atkal pokemoni.