Visi lasa Veģmaku.

Kāpēc visi lasa Veģmaku?

Tāpēc, ka Veģmaks ir redz par ko:

Буду внимателен, - вздохнул Геральт, - но не думаю, чтобы твой опытный игрок сумел застать меня врасплох. Во всяком случае, после того, что я тут испытал. На меня накинулись шпионы, посыпались вымирающие гады и горностаи. Меня кормили несуществующей икрой. Не любящие мужчин нимфоманки подвергали сомнению мою мужескость, грозили изнасилованием на еже, пугали беременностью, Господи, даже оргазмом, к тому же таким, который не требует ритуальных телодвижений. Бррр...

Tas citāts no atskaitīšanās draudzenei magu kopsapulces banketā, kur tikko draudzene tālāk, galveno varoni viena pēc otras mēģina pavest vai samulsināt visas burves, kas pagadās pa kājām.

Šobrīd finiša taisnē ceturtā grāmata, otrais romāns. iesākta piektā grāmata, trešais.

Bet pirmās divas - stāstu krājumi, tomēr bija labākas. Nu bija. Tā vieglā pasaku uz zoba pavilkšana - kaut vai Sarkanais Ziediņš, kur par briesmoni kļuvušais, pasakas salasījies, regulāri no kāda tirgotāja nopērk meitu uz vienu gadu lietošanā savā 'galdiņ klājies' un visādi citādi noderīgajā mājā. Nu tās meitas, kuras brīvprātīgi piekīt tā gadu padzīvot (un vispār esot visnotaļ sajūsmā par monstra potenci). Par cilvēku viņu, protams, neviena nepārvērš - bet tā vietā viņš sāk apjaust jaunā stāvokļa priekšrocības. Nekādu slimību. Daudz naudas. Un jā, lieliska potence, tas arī nav mazsvarīgi.

Vai Sniegbaltīte, kas iecirta medniekam stiletu ausī, kad tas bikses nolaida ar viņu izklaidēties cerēdams, kas atdevās katram, kas pabarot solīja, līdz aizblandījās līdz septiņiem rūķiem (kuriem ierādīja, ka garāmbraucošos tirgotājus aplaupīt ir krietni ienesīgāk, nekād kaut kādās tur raktuvēs nīkt). Un Sniegbaltītes mātes galma burvis, kas pārliecināts, ka princese ir piedzimusi nolādēta un būtu, ideālā gadījumā, jāveic vivisekcija tā lāsta pierādīšanai.

Toties pasaka par nāriņu kā krietni vienkāršāks stāsts par sirēnas un prinča nespēšanu vienoties, kurš tad pie kura dzīvos. "Man ir paziņa burve, iedos tev mikstūriņu, kļūs tava aste par kājām, pāris dienas pamocīsies un pēc tam jau labi". "Un kāpēc man līst ārā? Man tepat ir pils, man te ir ērtāk, man ir paziņa jūras ragana, iedos tev mikstūriņu, izaugs tev aste un pat sāpīgi vispār nemaz nebūs." Sarunā viņi vēl vienu tikšanos... karalis nogaida trīs stundas un lamādamies aiziet 'vai tiešām viņa nav uz nelielu upurēšanos spējīga"? Sirēna ierodas pēc brīža, tīši nokavējusies 'Vai tiešām viņš nav uz nelielu upurēšanos spējīgs?"Balsi zaudēšana pat netiek apspriesta - lai gan kuru interesē sirēnas dziesma, pie tik apskaužamiem krūškurvi rotājošiem izciļniem, kurus viņa labprāt demonstrē visiem apkārtējiem?.

A par mocībām un princi, kas viņu pat īsti neatpazina, nolemjot liktenim - kļūt par baltām jūras putām - nu to visu bardi sacensībās izdomāja. Cilvēkiem patīk romantiski stāsti.

Esot atšifrējuši tās genomu (lai ko tas nozīmetu) Un tai esot molekulāras īpašības, kas neesot tādas, kā citiem vīrusiem (ej nost, es patiešām nesaprotu un neesmu pārliecināta, vai saprata arī žurnālists – raksta autors. Lost in translation.)

Nomiruši trīs bērni Turcijā. Ar putniņiem spēlējušies.

Uz Grieķijas-Turcijas robežas dezinficē mašīnas.

Ir tāds Tamiflu. Nu tās zāles, ko Bušs Roche pasūtījis mega-kvantumos, kampaņas ‘aizsargājam nāciju pret gripu’ ietvaros.

Starp citu, esot krietni unikālāks pret-gripas (un vispār pret-vīrusu līdzeklis).

Pieejamāks un lētāks.

Protams, finansētu pētījumu par C vitamīna ietekmi uz putnu gripu nav – neatmaksājas. Patentēt nevar, pārdot grūti... Bet, protams, cilvēku izdoma vienmēr uzjautrina:

Decembra vidū Ņujorkas un vēl dažās ostās aizturēja kravu ar viltotu it kā „Tamiflu”.

Tamiflu aktīvās vielas tur nebija. Vienkārši C vitamīns. Pietiekami lielās devās no šī varētu būt krietni lielāks efekts un mazāk blakusefektu (neskaitot elementāru caureju, kas ir arī Tamiflu blakusefektu klāstā) nekā īstā Tamiflu.