Man ir tikai atbildes. Līdzvērtīgas jautājumam.

Jautājums ir pirmais solis ceļā. Kad esi to spēris, ne vienmēr zini, kur tas tevi novedīs – lai gan vienmēr domā, ka zini.

Un tad reizēm, nonākot pie mērķa, pēkšņi jūties šokēts. Kas tad tas? Kas par slimīgām iedomām skan atbildē? Kas par atpalicību?

Bet ne jau atbildē ir vaina. Atbilde ir tikai jautājuma atbalss. Tikai galapunkts ceļam, kuru uzsāki izlaižot jautājumu no sava domu katla, palaižot to no savu pirkstu galiem, no savu lūpu lokiem.

Pavēli, saskaņā ar kuru vairāk kā septiņdesmit tūkstoši valsts pilsoņu (un vēl vairāk kā trīsdesmit tūkstoši legālo imigrantu) dēļ ne vairāk, ne mazāk kā piederības noteiktai etniskai grupai spēkšņi kļuva par valsts ienaidniekiem un tika izvietoti koncentrācijas nometnēs, tālu no sabiedrības, ar dzeloņdrāšu žogiem apkārt un bruņotiem kareivjiem izdekorētiem sargtorņiem.

Viss tikai valsts drošības vārdā.

ASV.

1942. gads.

Franklins Delano Rūzvelts.