tu esi sasniedzis zināmu pieaugšanas pakāpi, kad iemācies uz jautājumu "cik tev gadi" atbildēt nevis ar "pēc tlīs mēnešiem būs četli", bet gan lietojot vārdiņu "ir".

pārdevēji uz vietas, no rokas.

šoreiz - zeltlietas. ķēdītes, auskari, nabkari, gredzeni. Tikai 9ls par gramu.

pārdevēja tāda nervoza... šaudīgs skatiens, pa brīdim stresaini pakasa roku... slikta sejas āda, tāds nolaists iespaids kopumā...



izrādās gandrīz visas šajā birojā nēsā kā reiz zelta rotas.

Oh well, es tomēr dodu priekšroku sudraba krāsas rotām.. labi, arī sarkans metāls man patīk.

bet ne tāds oranžīgais zelts. Es atceros vilšanos bērnībā, ka zelts neizsktās tik skaisti,kā es to biju iedomājusies... Nē, laulības gredzeni jau bija redzēti, jā... un vienalga.

Stāv visas pie spoguļa, piemēra ķēdītes, auskarus... nezinu, neredzu tur nekā īpaša. Nekā, ko kaut vai kārotos. Kau vai mazliet.

Nē, es apmēram zinu, kāpēc man cilvēki vajadzīgi vispār.. Ja runā par cilvēkiem globāli, neizdalot neko atsevišķi. Tas ir skaidrs.

Bet kāpēc man ir vajadzīgi tieši tie cilvēki, pēc kuriem izjūtu nepieciešamību?

es nezinu. Man nav ne mazākās nojausmas....
Apliecinājumu, ka esmu vērtīga? Nē, nekādā gadījumā. Pat bailes no pretējā nu jau labu laiku ir pazudušas.
Vajadzīga? - bet tikai atsevišķiem, diviem tuvākajiem un viss...

Bet citi.. nepieciešamība ir. Bet kāpēc?