Vasara buushot taada, kaads ir pirmais taurenis, ko pavasarii ieraudziiji.

Es pirmo redzeju jau sen, kad kokiem veel lapas nebija izplaukushas, un aiz katras maajas paksha bija sniega sajuuta; neviena kamene veel nebija izliidusi un mans kakjis savaa parketa kazhokaa, aaraa iznests, negribeeja tapt nolikts zemee.

Naktstaurinju.

Tik veelaa kreeslaa, kad visas kraasas jau shkjiet peleekas.
Liels, paaragri nez no kurienes izliidis nakstaurinjsh. Pat apriilja vidus veel nebija pienaacis.


Vasara buus... nakts?

are we having fun yet?
Yet?
Nope.

This is how you remind me
of what I really am.

It's not like you to say sorry
I was waiting for a different story.

Jau sesto dienu manas asociācijas pārgājušas brīvplūsmas režīmā.
Es nespēju noķert savu domu aiz astes un pateikt, kāpēc kaut kas ir tā, kā tas ir. Liekas, tikko es to pateikšu vārdos, es to vienkārši sadragāšu sīkās bezjēdzīgās drumslās.
Ja mana domas jau agrāk ir pārāk viegli un ātri lēkājušas, lai citi varētu tām izsekot - tad ko lai saka tagad?

Paspēlējos ar savu fotogrāfiju.

I:"Ja jau acis tik sarkanas uztaisīji, varēji jau iet vēl tālāk un ritīgu fīlingu radīt"
C: "1) tā ir nevis sarkana, bet dzeltenbrūna 2)acis ir vienīgais, kas vēl atbilst orģinālam

Bet patīk man savas acis.
Nē, es vairs necenšos iegalvot,ka tās maina krāsu atkarībā no laika apstākļiem.

Tāda šoka, kā reiz, gadus 8 atpakaļ ieraugot, ka no spoguļa pretī pēkšņi skatās izteikti tumši pelēks acu pāris arī vairs nav bijis. (Vai pelēkas bija acis, vai arī mana redze kārtējo reizi spēlējās ar mani?)
Bet mainīties mainās. No pelēkbrūnām līdz tumši dzeltenām.

Bet tādas jau ir visas ne tumšās un ne raibās acis. Uzsūc krāsas no apkārtējās vides, un izstaro. Nepareizi.

Pelēkas debesis - dzeltenas acis.
Zilas debesis - pelēkas acis.
Laikam jau tā. Laikam.