Lasot kārtējo pārspriedumu par gaismām tuneļa galā atcerējos sapņu sēriju, ko redzēju kādu laiku atpakaļ...

Tādi ļoti reāli.. kaut gan gandrīz visi mani sapņi ir ļoti reāli, vienīgi sižetam mēdz loģikas rituma pietrūkt. Katru reizi es biju kāds cits cilvēks, dažādu dzimumu, dažādu vecumu. Katrā sapnī es nomiru, katru reizi savādāk.... Gan tikai, lai turpinātu dzīvot tālāk - līdz pēdējam sapnim, kurā es beidzot nomiru pavisam.

Tas bija sen, atmiņā vairs palikušas tikai dažas epizodes ar laikam jau spilgtākajām emocijām... reibums, nelabums un pakāpeniska kontroles zušaana pār ķermeni un sajūtām, apziņas atslēgšanās- vēlā saulainā pēcpusdienā, vasarā, uz kaut kāda saplīsuša dīvāna kaut kādā garāžā.
Pelēkbaltas apmākušās debesis - agrs pavasaris vai vēls rudens, daudzstāvu mājas kāpņu telpa, dedzinoša sāpe lodei ieurbjoties miesā un liekot visam ķermenim salīgoties tās kustības virzienā, atsitoties pret palodzi, no kuras lobās vecā, apdrupusī krāsa.
Ziemas diena, ledaini auksts ūdens un nespēja tikt virs ledus.
Gaiša telpa, slīpiem logiem (jumtistaba?), gaiša koka mēbeles ar rotaļlietām gar sienām, un pilnīga laimes apziņa. Tas bija pēdējais.

Jā, stresa man netrūka. beidzās stress, beidzās arī sapņi par nāvi.

tagad es esmu neapmierināta pat ar savu vecumu. Lieliski. Vienlaicīgi jūtos par vecu un par jaunu.


Mmm... kā es no šīs sajūtas visu laiku izvairījos?
Ak jā, pareizi.
Konstanti aizmirstot savu gadu skaitu. Palīdz. It kā.

Hmm... Nav labi ljaut spēlēties ar viņa paša fotogrāfiju cilvēkam, kas nekad nav apmierināts ar to kā fotogrāfijās izskatās.

Neizbēgams rezultāts - totally overdone.

Jā, līdz visa desaturēšanai un pārkrāsošanai par jaunu, kaut gan ne jau tas rada pārspīlējuma efektu.

Be cursed, the day when I discovered the pleasure of curves

File Size: 92.1M, pie 1912x1536 pikseļiem (jā, nokropots ignorējot proporciju, jā). Oh well, ir bijis arī ļaunāk.