Te dažu cibas pēdējā laika postu saistībā, pa ilgiem laikiem atkal uzmetu aci, kas tāds interesants kosmētikas sastāvdaļu plauktiņā pagadījies.
Madaras spf30 tonētais sejas man patīk un ļoti, tekstūra, aromāts, krāsa, sejas-neapsvilšana. SPF30 ķermeņa ir OK,tik, ka aromāts Dzintara Jūrmalas sēriju atgādina. Protams, mīlīgi, ka visiem 'pretsaules krēmi ir ļaunums iztiekat nu ar eļļiņām, re cik aveņu eļļai auksts SPF' - ir tā aveņu eļļa sastāvā (ignorēsim, ka aveņu eļļai SPF laikam sanāk tik pēc štatu metodes mērot, ne Eiropas - dabīguma faniem tas tāpat noderēs) - no otras puses, nav tā, ka aveņu eļļa kaut kur komunukācijā būtu īpaši izcelta.

Izcelts tiek kas cits - pūķgalve.

Vecmāmiņa tak mācīja, kā seju vajag rītā vakarā ar pūķgalves tēju mazgāt, lai balta būtu? Nē, pirmo reizi par tādu dzirdi? Aha, es arī. Aizsargājama tāda. Un pievienota nevis pūķgalve, bet pūķgalves cilmes šūnas patent pending utt (kvī, cilmes šūnas tak izklausās riktīgi zinātniski, galvenais neaizdomāties, kāda jēga uz sejas ziest augu cilmes šūnas. Spriežot pēc LU publicētajiem pētījumiem - tāpēc, ak botāniskais dārzs ir papūlējies tās cilmes šūnas sākt audzēt, jo augs ta aizsargājams).

Bet kas ir ļoti interesanti par pūķgalvi un hipotētisko 'ar pūķgalvi seju mazgāt, lai balta būtu'?
https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/32195 - "No Dracocephalum ruyschiana L. iegūtu bioloģiski aktīvo vielu ādu balinošo īpašību novērtējums in vitro". Kā reiz pētījums latviski.

Aiztaupot lasīšanu - ne tik daudz balinoša, cik kavē specifiska melanīna ražošanu kontrolējoša enzīma darbību. Vai, vienkāršāk - teorētiski viss šis summā kavē pigmenta veidošanos ādā ne tikai ar 'uv līdz ādai netiek, nav kas uzsāk pigmenta ražošanu', bet 'ja arī uv līdz ādai tiek, pigments tāpat neveidosies'. Nevis balina, bet kavē brūnēšanu.

Tā, protams, nav vienīgā krēmos atrodamā sastāvdaļa ar šādu efektu.

Vairumam līdzīgo vielu kā funkcija parasti pierakstīta 'antioksidants'. C vitamīns arī tāds ir, no atpazīstamākajām lietām. Jā jā , mehānisms, kāpēc citronu sula kavē ābolu brūnēšanu - arī par to ķīmisko procesu ir atbildīgs radniecīgs enzīms. Lūk, tumšsarkanu zemeņu sula to, sanāk, darīs efektīvāk. Savukārt ādai - ec, mellene, dzērvene, vijolīte un visādas savvaļas tumši zilās puķes, uzmanīgi neuzraujoties uz indīgajām torētiski varētu būt tādas īpaši labas, jo vairumam to tumši zilo krāsu nodrošina viens un tas pats antocianīna variants, kas īpaši labi inhibē kā reiz zīdītāju ādas tirozināzi. Pūķgalvei ar kā reiz tas delfinidīns esot.



Bet tas, ka tas 'starp citu, šim krēmam varētu būt arī antipigmentācijas efekts' tā īsti netiek uzsvērts, ir... interesanti?

Real is NOT: Being Yourself
“Be yourself” is some of the worst advice on planet Earth, because a lot of “selves” are just run-of-the-mill assholes, or kleptocratic authoritarian assholes, or totalitarian genocidal assholes, or just the most left-swipe-able asshole on Earth. There again, although they stayed true to their beliefs, asshole beliefs are at best delusional and at worst pure evil. Not real.

I think I probably fall into the category of being an asshole under the guise of being real. Sometimes I take too many bitch pills in the morning and she oozes to the surface. My inner asshole is mainly a defense mechanism to keep people at bay. I think a lot of us live with the fear that if we ever expose our realness the world will chew us up and spit us out, moving on quickly to its next meal.

<https://psiloveyou.xyz/what-it-means-to-be-real-92e5a9ded33b>

Mazo bērnu 'būvējam lego' grupiņās meiteņu ir daudz. Vakar pat bija nospiedošā vairākumā.

Sabūvējuši savas trīs veidu pīles, visi mazie sadomāja skriet skatīties, ko dara lielie - kas šodien būvē programmējamus paceļamos krānus.

Mazliet skumji, tā - paaugās tie bērni, izaug līdz riktīgi interesanto lietu vecumam... un pēkšņi meiteņu tajās grupās vairs nav.

Varbūt viens no iemesliem, kāpēc ļāvu pavisam mazajai šodien iet uz dārziņu Jango Fett krekliņā. No māsa aizņemtā, tāpēc vairāk kleitā, ne krekliņā. Un rozā zeķubiksēs.

Achievment unlocked, pirmā filma no 'kaut kad varbūt noskatāmies, m?' saraksta noskatīta.


Filmiņa par korporāciju, kas izveidojusi brīnumcūkas, kas atrisinās pasaules bada problēmu, izdalījusi pa sivēntiņam 26 tradicionālajiem fermeriem 10 gadus audzināt, un pēc 10 gadiem grib to savu sivēntiņu atpakaļ. Protams, maza korejiešu meitenīte ir ar begemotcūciņu sadraudzējusies un īsti sajūsmā par šo plānu nav.

Lielākais mīnuss - boratīgais Gīlenhāls, bet viņa ekrānā nav pārāk daudz. Protams, izteikta dzīvnieiņu antropomorfizēšana, bet sišana pa asaru dziedzerim nav tik izteikta, kā Babe un līdzīgām.

Nenoliedzami, filma liek uzdot vairākus jautājumus.
Kam tas būs 'ak šausmas, kā mēs drīkstam šitā darīt pāri saprātīgām būtnēm', kam 'klau, un tieši kāpēc hippopotami netiek kultivēti kā gaļas lopi? Skaidrs, ka begemotu buļļi ir bīstami, bet mežakuiļi jau nu arī nav nekādi mīļumiņi'. (nē, nu droši vien tāpēc, ka begemotiem nav pa padsmit sivēniem metienā, un tā masas audzēšana nenotiek diez ko ātri... abas problēmas gan piemīt arī šai brīnumcūkai).

Kontekstā ar atsauksmi par grāmatu iepriekšējā postā, būtiski laikam ielinkot arī šo eseju. (Sakars ar grāmatu nekāds. Bet var palīdzēt saprast dažas nepatīkamas lietas tajās linkotajās esejās) NYT: I Used to insist I didn't get angry.

   The phenomenon of female anger has often been turned against itself, the figure of the angry woman reframed as threat — not the one who has been harmed, but the one bent on harming. She conjures a lineage of threatening archetypes: the harpy and her talons, the witch and her spells, the medusa and her writhing locks.    The notion that female anger is unnatural or destructive is learned young; children report perceiving displays of anger as more acceptable from boys than from girls.     

According to a review of studies of gender and anger written in 2000 by Ann M. Kring, a psychology professor at the University of California, Berkeley, men and women self-report “anger episodes” with comparable degrees of frequency, but women report experiencing more shame and embarrassment in their aftermath. 

People are more likely to use words like “bitchy” and “hostile” to describe female anger, while male anger is more likely to be described as “strong.”

Kring reported that men are more likely to express their anger by physically assaulting objects or verbally attacking other people, while women are more likely to cry when they get angry, as if their bodies are forcibly returning them to the appearance of the emotion — sadness — with which they are most commonly associated.

Grāmatiņa interesanta. Scalzi tviterī bija pielikonta autora eseja par gavlenajām otrās daļas tēmām, un links uz galvenajām idejām par dažus gadus vecāko pirmo daļu ar. Scalzi rekomendēts cyberpunk, what's not to like? Vāka bildi nelikšu, jo šī ir kārtējā reize, kur redzot vāku, to grāmatu rokās negribētu ņemt. (GrrM Dying of the Lihgt? Lukjaņenko DEEP? Ja godīgi ir kāda ne P.K.Dick uz šo žanru attiecināma grāmata, kurai nav atbaidošs vāka noformējums? Precisely. Atkārtotie izdevumi reizēm labo situāciju. Reizēm.)

Jessica Jones without superpowers. Neuromancers, bet ar fokusu uz Molliju, ne Keisu. Kaut kā tā.

Daļa ideju sasaucas ar tieši tām lietām, kas tracināja Ancillary sērijā, tikai neprasiet precīzi nodefinēt - tas vairāk sajūtu līmenī.

Īsi sakot - ko tur daudz - te linki uz augstāk minētajām esejām, tās bija vairāk kā pietiekošas, lai šo vajadzētu mēģināt izlasīt.

Warning: foul language?

https://whatever.scalzi.com/2016/09/09/the-big-idea-k-c-alexander/
https://whatever.scalzi.com/2017/11/14/the-big-idea-k-c-alexander-2/


Un mazliet koncentrēta kopsavilkuma no esejām zemāk:

( Riko is a splatter specialist (that’s Tarantino level of gory mess, in case the title wasn’t clear) with all the agency of a man—and in being this, she tests the boundaries of what a woman in a book is supposed to be in this enlightened age of women’s rights. )

Naktī murdziņš par statistikas mācīšanos vēl vienu semestri, pēc 'statistikas inženieriem', 'vispārīgā statistika', kas jāapgūst komplektā ar pāris igauņu apmaiņas studentiem, soczinību fakultātes meitenēm un būvinžinieriem. Lai gan eksāmens bija jau pagājšceturtdien, man viss ir iesniegts, tik mazās wa studijgrupas biedri vēl ņemās par pēdējiem atlikušajiem jautājumiem un aicina mainīties pieredzē. (Protams, tas jungisko ievainoto dziednieku manī ļoti iepreicina, re, varu būt noderīga).

Pirmais semestris veiskmīgi nobeigts. Uz atzīmēm skatoties, tik vieksmīgi kā nekad.

No otras puses, protams, terapijas uzdotajā uzdevumā esmu bezcerīgi izkritusi - tas būtu izpildīts, ja spēki un laiks tiktu aprēķināti tieši tik, cik nepiecieāms minimālajai izpildei. Bet biškiņ, ilgtermiņā minimālajai izpildei man nesanāk. Es svilinu visu, īstermiņā, pēc labākās sirdsapziņas. Pirmā semestra vajadzībām ar to, protams pietiek. bet... Jā, baidos no brīža, kad 'bet protams es varu semestra darba lauvas tiesu izdarīt pāris naktīs' atkal izrādīsies nepietiekami.


Man, godīgi, vienmēr ir bijis mazliet naidiņš pret cilvēkiem, kas eksāmenos pelna 10niekus. Tas kaut kā uzreiz šķietami pārklājas ar cilvēkiem, kam eseju pulēšana un zubrīšanās sagādā kaut kādu perversu mazohistisku baudu (un, protams, kur nu bez sīkumainās kasīšanās ar pasniedzējiem, lai pārliecinātu, ka mazās kļūdiņas ir gana mazas un nesvarīgas), kā arī niknos stipros mugurkaulus, kas katrreiz īdēs par termiņu pagarināšanu un pielaižu došanu pārējiem, grādu devalvāciju utml.


Bet nu, ja jau sagadījies, ka pirmkursniekiem tos 9 un 10 liek nevis par kaut ko ļoti īpašu, bet vienkārši daudz-maz prasību izpildīšanu - nu manis pēc.

Tik, ka kognitīvā disonance ir... interesanta. Kā ar to tiku galā vidusskolas laikā - neatceros. Un iepriekšējā studiju periodā ar atzīmēm virs 8 nebārstījās, bija 8nieku skala ar 9/10 pierezervētiem specgadījumiem. Un, taisnība, šoreiz tas tomēr nav par 'atnācu, ieraudzīju, izdarīju', bet 'man nebija ne jausmas par to kas patiesībā bija jādara, tāpēc iesniedzu kaut ko, kas izpilda nosacījumus tā, kā es tos sapratu, paveicās, ka mans nepareizi iekļāva arī visu vajadzīgo'.

No tiem seriāliem, ar ko kā ar Dexteru - kāds ieteica 'nu tieši Tev noteikti būs ļoti interesanti' - sāc skatīties un tad aizdomājies, ē... ko _tieši_ man gribēja ar to pateikt?

Bet - tiešām, ļoti jauks, ļoti britisks dramedy. Iesaku.

Un nav garš -mazliet zem 8x20 minūtēm, mierīgi noskatāms vienā piegājienā - vai vairākos, jo atšķirībā no filmas, pieturzīmes ir jau kārtīgi saliktas.

No sliktākās uz labāko, atstarpes norāda būtisku atšķirību, blakus esošās varbūt citā noskaņojumā mainītu vietām.

SI Phantom Menace


S7 The Force Awakens
S2 Attack of the Clones


S6 The Return of the Jedi
S3 Revenge of the Sith
S4 A New Hope


S5 Empire Strikes Back
S(4-0.1) Rogue One


S8 The Last Jedi.


Vērtējot vienkārši pēc 'patīk/nepatīk', pie tam pieņemot, ka visas iepriekšējo filmu saturs ir zināms to iznākšanas secībā. (Jo, piemēram, Rogue One kā atsevišķa filma nestrādā, bet esot Rogue One, S4 kļūst krietni labāks). Visār, tā īsti kā atsevišķas spēj dzīvot tikai pati pirmā filma (tagad S4) un varbūt visu triloģiju vidējās epizodes) Zinu, ka SW faniem Rogue One nepatīk - bet tā ir jauka filma, pat ja tā nav filma, par kuru īpaši sajūsmināties un skatīties atkārtoti. Man sekošana Zvaigžņu kariem vienmēr ir bijusi vairāk kā piederība subkultūrai, nevis tiešām starp maniem mīļākajiem stāstiem vai mīļākajām filmām.

Ar diviem izņēmumiem. No kuriem viens, ir šī brīža jaunā filma.


( Te laikam jāliek spoiler alert? Tas fantastiski muļķīgi nosauktais jaunais koncepts, ka īsti fani filmu skatās, neko par to iepriekš nezinot? Bet nē, nu ja pie tāda pieturies, nelasi neko tālāk. Man jau šķiet, ka nekādi spoileri tur nav - bet nu katram gadījumam, brīdinājums ir uzrakstīts )

Es nebūšu īpaši pārsteigta, ja JJAbrams devītajā filmā pamanīsies sabojāt visas astotās filmas labās lietas, Jo tās ir ļoti viegli sabojājamas vienkārši neturpinot pavedienus, retkonīgi pārinterpretējot motivācijas utt.

Bet līdz tam? Ir divi gadi, kuru laikā arī es beidzot esmu Zvaigžņu karu fans nevis tikai dēļ tā, ko sekošana Zvaigžņu Kariem simbolizē (un 'tu taču mīli SciFi, StarWars arī pie tā pieder'.. ē, nē nepieder, bet lai jau būtu), bet dēļ paša stāsta un varoņiem.

All the Birds in the Sky.

You know... no matter what you do, people are going to expect you to be someone you're not. But if you're clever and lucky and work your butt off, then you get to be surrounded by people who expect you to be the person you wish you were

Boredom is the mind's scar tissue

“Listen, I can't be around people right now. It is nothing personal."
. . .
"Why not? Are you having a weird feeling like that you are coated with garbage that makes your skin crawl and you can't recognize other people as belonging to the same species?"

Dēļ šī gada 'man tāpat nekas prieku nesagādā' jaunas grāmatas palasītas diezgan maz, vairāk pārlasīšanas, kad vispār jebko, un pa vidu kaut ko izlasot, uzreiz arī aizmirstās, ne šeit, ne goodreados neatzīmējot. Bet šī tāda tīri OK gŗamatiņa. Jā, vispār jau tāds 'vasaras pludmales romāniņš' - klišejisks uzstādījums (Viņa runā ar putniem! Viņš izgudro laika mašīnu! Viņu pasaules ir tik dažādas, bet viņiem jāsadarbojas!') - bet nav gluži tā, kā izskatās. Ē, nu mazliet mazāk romantisks par Interstellar (jo īpaši, ņemot vērā, ka šajā grāmatā nav nekāds 'mīlestība ir universālais spēks, kas izglābj pasauli' - drīzāk otrādi, starp rindiņām visnotaļ apspēlē brīvās gribas ilūziju. Un ne gluži 'aww, viņiem liktenis ir nolēmis būt kopā' variantā.

Ak jā, ši grāmata ir mazliet postapopaliptiska. Mazliet, jo pasaules gals sāk pienākt grāmatas pirmās trešdaļas beigās, un tad pasaule turpina beigties visu atlikušo grāmatu (nē, tā īsti arī nebeidzas, tur pat varētu būt hūki sīkveliem). Pakāpeniska pasaules izjukšana, bet hipsteri sanfrancisko to pamana tikai, kā trendu maiņu, dažu trendu pazušanu un jaunu parādīšanos.

Kopumā teiktu, tas ir mazāk 'viņa ir ragana, viņš ir izgudrotājs', vairāk GreenPeace (ar maģiju) pret Elonu Musku sacenšas, kura 'kā mēs izglābsim pasauli' risinājums pasauli ir mazāk neētisks.

Ok, paldies T.K., ka beidzot blogā uzrakstījis to, par ko man vienmēr gribas spļaudīties lasot finansu padomu blogus ar smukiem graficiņiem. https://www.tomskreicbergs.lv/2017/11/13/cik-nakamajos-10-20-gados-pelnis-akciju-tirgus/

Visi tie optimistiskie graficiņi pie dzīvības apdrošināšanām, pie pensiju fondu uzkrājumiem - pat obligāti aizpildāmās riska apetītes novērtēšanas anketiņas - tie visi stāsta, ka 'optimisti rēķinās ar 9-10% pieaugumu gadā, reālisti ar 6-8 un pesimisti ar 3-5%'

3-5% gadā 10 gadu periodam ir optimisti.
Reālisti ir ~1% un pesimisti paredz zaudējumu.

(Kas, protams, nemaina faktu, ka kaut kāds spilvens ir vajadzīgs un tāpat ir vajadzīgs arī uzkrājums tam 55 gadu vecumam kaut vai - un arī bitkoini, zelts un nī nav bezriska ieguldījumu varianti. Kas šobrīd no tirgū pieejamajiem pensiju fondiem ir piesaistīti populārajiem indeksiem UN ar sakarīgām komisijām, nez?)

Otra puse - ohoo, beidzot pamanīju, ka revolut aplikācija ļoti glīši sagrafē izdevumus pa kategorijām. Swed internetbankā uz šo fīču kādreiz skatījos, bet tā arī neiesāku lietot, tur bija jādaraa par daudz. Šis varētu palīdzēt budžeta izvērtēšanai.

Nu jau pirms pārnedēļām, bet kamēr vēl atmiņā...
Līdz dārziņam, no dārziņa atnākt spēj, bet labāk grib opiņā.
Prot pārvietoties ar skrejriteni, bet labāk patīk stumt. Prot braukt ar chillafishu, bet arī, reti.

Pati sāk apgūt pogu lietošanu. Pie noskaņojuma var pati saģērbties no autiņbiksēm līdz pat lietus biksēm (jāpalīdz tikai aizsprādzēt). .
Pirmo reizi ļāva sapīt matus dārziņam, jau nedēļā pēc dzimšanas dienas.
Podiņu lietot prom, gan paprasīt, gan vienkārši pati aizskriet - bet pagaidām ne vienmēr, un aukstajā sezonā tikai neslinko vecāku žetona dēļ vien arī neforsēsim.
Parādījušās bailes no ūdens uz galvas (bērnam, kas pats mīlēja galvu bāzt zem ūdens, vienā brīdī ieslēdzies tas, kas ilgu laiku bija arī māsai - matu mazgāšana ir spīdzināšana) un bumbu baseiniem, kā arī nepatika pret tumsu. No augstuma un kaķiem nav bail joprojām. Sarežģītāk ar suņiem - jāsaka, ka bail no viena konkrēta suņa (kurš ir pārlieku draudzīgs lielizmēra kucēns - no kura, iespējams, ir īpaši iebaidīt neiet klāt).

Runāšana... runā daudz, bet joprojām ļoti, ļoti neskaidri. Māsas vārdu pateikt māk, savu spontāni ne, un pēc jautājuma - nešķiet, ka saista ar sevi. Veido teikumus, līdz 'kur palika otra zeķe'. No gramatiskajām pamatvienībām pagaidām nelieto apzīmētājus. Skaita līdz 4. Krāsas aprobežojas ar 'gaišs-tumšs' (kur mēs to jau esam redzējuši). Māk parādīt ķermeņa daļas pēc nosaukšanas. Atkārto vārdus, ja tos saka priekšā māsa, bet iespītējas pie citiem. Reizēm spītīgi pastāv uz saviem nosaukumiem (varde ir kvākvā, vārna ir kākā un dusmojas, ja sauc kā savādāk).


Mīl piezīmēt pilnas lapas ar rimbuļiem, bet neatšķir, kur uz grīdas, ledusskapja drīkst, kur nedrīkst zīmēt. Pareizo satvērienu zīmulim pagaidām īpaši nelieto.
Spontāni pati atrod ar ko spēlēties - gan klucīšiem, gan lellēm/mīkstajām mantām.
Klavieres plinkšķināt ir forši, reizēm arī padungot, bet ne izteikti. Arī uz telefona/planšetes pašai spēlēties nav īpašas intereses (lai gan burbuļus paspridzināt vai codepillar bultiņas pavilkt kādu brīdi sabtransp uzmanības novēršanai noder). Cits - pasēdēt blakus un paskatīties, ko dara māsa.
Toties grāmatām, bez taktilās izklaides, īsti pacietības nav (bet nu plaukts pilns ar grāmatām, kur var taustīt un kaut ko kustināt, tā kā nav milzīga problēma).
Patīk palīdzēt meklēt mantas, slaucīt.
Ēst māk, bet ļoti, ļoti bieži aizmirst, ka pie galda ar ne-tukšu glāzi nevar vicināties ar rokām - rezultātā glāze izgāžas tik bieži, ka sēžoties pie galda jau mēdz preventīvi novilkt drēbes, lai šmuce mazāka.

No dārziņa īsti negrib nākt mājās. No rīta negrib ģērbties (bet nav problēmu noģērbties dārziņā).
Necieš pārāk siltus apstākļus.

'Halovīns, āāāmurikāņu ievazāta tradīcija'.

Svēto dienas priekšvakars.
Samhains (Soen). Martinmaa. Martinstag. Mārtiņdiena. Saukt to par Halovīnu, jā, protams, amerikāņu tradīcija - tas kā ziemassvētkus pārsaukt par Iksmasiem, kas nenotiek tikai tāpēc, ka starp amerikāņiem parādās novirziens tos xmasus saukt toleranti par ziemas svētkiem).
Svinēt to tieši 31. oktobrī - nu arī it kā, jā, no rietumiem ievazāta tradīcija. Apmēram kā jauno gadu svinēt 31. decembra vakarā, nevis kā pienākas, 20tajā decembrī.

Ķekatas, budēļi, čigāni. Ar vilka masku kā nāves personifikāciju. Ar dancināmo lāci, kā baiļu personifikāciju. Ar obligāto nāves masku. Staigājošā miroņa masku (nu to, kur uz pleciem liek rāmi, kam galā pēdiņas - tāds guloši staigājošs iznāk). Laimes vēlot, ļaunos garus aizbaidot.
'Ēdiena ziedošana senču gariem.
Un ēdiena ziedošana ķekatniekiem. Lai ļaunie gari ko sliktu nenodara.

Jā, protams, bez ķirbīšiem. Zobus no kāļiem taisīja un mutē lika, lai nomaskētos, ne tik daudz trauciņu no apaļa dārzeņa, kurā lampiņu ielikt. Bet kaut kādas ugunsnēsāšanas jau tāpat bija. Un pabiedēšanas.

Oranžā ir mūsu mīļākā krāsa. Un nav nekā slikta bērniem pārģērbties par sikspārnīšie un zirneklīšiem. Vai mērkaķīšiem un velniņiem.

Spoku mafinus jau sataisīju svētdien, šorīt tika noēsti pēdējie.