zifs

nē

viennozīmīgi nē!

bērnam ir jādod iespēja atvadīties no mātes

Nē. Bērnam tāpat ir/būs grūti, bet labāk, lai zina, ka māmiņa aizgājusi pie Dieva (vai ko tamlīdzīgu), nevis lai bērns izmisīgi domā, ka jebkurā brīdī māmiņa atgriezīsies, ka viņa tikai īslaicīgi aizbraukusi.

Domāju, ka tas bērnu vairāk traumēs (ilgtermiņā), nekā patiesība.

Jebkurā gadījumā - drausmīgi, ka tā notiek :/ Izsaku līdzjūtību.

(Ja kas, man bērnu nav, tas tā, tīri no cilvēcīgā viedokļa man šķiet, ka tā ir labāk. Bērni nav stulbi un nevajag viņiem melot.)

vai es drīkstu šī ieraksta linku pārkopēt savā žurnālā?
mani lasa daudz vairāk cilvēku, tie būs daudz vairāki viedokļi?

Vispār sašutusi. Es domāju, tā ir nežēlība neļaut atvadīties no mātes. Tā traģēdija desmitārtosies bērnam vēlāk!
Plus pie visa vecmāmiņai tas varētu arī netikt piedots. Kaut-kad vēlāk...

7 gadi ir pietiekošs vecums lai saprastu, kas notiek. man liekas, ka bērnam tā būs vēl lielāka trauma (ko atcerēsies visu mūžu), ja no viņas šo faktu slēps.. jo 7 gados tās ir viņas tiesības izlemt būt vai nebūt bērēs, nevis vecmāmiņas.

Mēs jau te varam cepties ar savu taisnību (es arī piekrītu, ka tas ir nežēlīgi un pēc tam atspēlēsies pašai vecmammai - ja jau viņa varēja samelot tik būtiskā lietā, tad mazmeita pēcāk viņai neuzticēsies vispār), taču - vienīgā likumīgā aizbildne tagad droši vien ir vecmamma, un citiem tur teikšanas maz. Ja nu vienīgi Tu vari ar viņu pašu izrunāties.

tad nekas cits neetaliks kā jums, kas bijāt apkārt un pazināt viņu un redzejāt visu pēc tam mazajai meitai - kad tā būs izaugusi - liecināt, nu, stāstīt, kā tas bija, lai meitenei būtu iespējas pašai to pārdzivot, nevis staigāt ar tukšumu

Pilnīgi nepareizi!
Palikušajiem vecākiem (vecmamma, citiem pieaugušajiem) ir jāpalīdz meitenei iziet cauri visma sēru procesam - dusmoties, skumt, raudāt, depresēt un beigās atvadīties. Vecākiem ir JĀPALĪDZ. Vecmmas variants ir pilnīgi garām - slēpt info.
Internetā noteikti var atrast informāciju/padomus par to, kā ar bērniem runāt par vecāku nāvi. Slēpšana/melošana ir pati sliktā ideja.

Pirmā??

bērni ir gudrāki, nekā šķiet. un viņiem melot nedrīkst. īpaši šajā vecumā, kad viņi perfekti to atceras. un īpaši par šādām lietām, jo tas patiesībā var ietekmēt to, kā nākotnē bērns uzticēsies cilvēkiem un dzīvi vispār. tas var būt konkrēts lūzuma punkts.

ja bērns nav redzējis nevienas bēres/līķi, nekad ar viņu par to nav runāts, tad diez vai bez uzskates līdzekļiem [piedod] sapratīs, ko nozīmē - nomiris.
turklāt - bērni daudz ko uztver caur sajūtām -> atceros man tuvāko cilvēku- vectēvu, viņš nomira, kad man bija astoņi gadi, un es skaidri atceros kā es brīnijos par to, ka cilvēka/līķa veidols/ķermenis it kā tāds pats kā vectēvam, taču nav tās sajūtas, ka tas ir vectēvs. un šī sajūtiskā uztvere ļoti palīdzēja. protams, vēlāk nāca galvas racionālisms, kas stāstīja, ka tas ir vectēvs, ka viņa vairs nebūs, taču tas nebija šoks vai neciešamas sāpes vai vēl kas, tas bija vienkārši ļoti skumjš fakts.
iespējams, ka man bija vieglāk, jo uz bērēm jau pirms tam biju vairākām bijusi un palīdzējusi arī zārkus kārtot kā senāk, un līķis nebija nekāds jaunums. bet cik atceros, līķa redzēšana arī nebija nekāda trauma, vienkārši redzi čaulu, tur no cilvēka nekā nav, tikai ķermenis, klusējošs, bāls ķermenis koka kastē. īpaši, ja cilvēku ļoti labi pazini, tad šo atšķirību izjūti vēl vairāk.

jaunākais bērns? tad cerams vismaz no vecākajiem brāļiem/māsām uzzinās tāpat.

varbūt viņai pašai no sākumā jātiek kaut kādā galā emocionāli ar šo faktu.

no manas un manu apkārtējo pieredzes - bērni ļoti labi saprot un panes kāda nāvi, ja vien viņiem ir parādīts, ka tā ir dabiska dzīves sastāvdaļa.
vieni radinieki bērniem par nāvi šķiet neko nebija ne stāstījuši, bērēs viņi tik tiešām vispār nebija bijuši - rezultāts - 15 gadus vecs puika + pirmo reiz redzēt līķi + pirmo reiz bērēs + ļoti tuvs cilvēks miris => pilnīgs šoks. un šeit ir paradoks - jaunākais bērns, kam tad bija kādi 13 to pieņēma/uztvēra daudz vieglāk. visi it kā domā, ka mazam bērnam ir grūtāk pieņemt un tādu lietu iemācīties, bet prakse pierāda, ka ir otrādi.

vecmāmiņas, gribēdamas labu, visai bieži sadara daudz visādas muiņas, un šis gadījums būtu viens no spilgākajiem paraugiem.

Slēpt mātes nāves faktu un nestāstīt notikumu patieso gaitu ir pilnīgi aplami, manuprāt. Tā var pilnībā sagraut uzticēšanos da jebkam uz visu atlikušo mūžu.

Pilnīgi cits, nodalāms jautājums ir par bērēm. Tās mēdz būt šausmīgi smagas, psiholoģiski traumējošas un izvārdzinošas. Kad manām māsīcām bija 3 un 8 gadi, nomira viņas tēvs, manas mammas brālis. Meitenes uz bērēm nenāca, un es neatceros, vai tā bija viņu pašu vai viņu mammas izvēle, vecākā iespējams jau pati pieņēma lēmumu par to. Proti, nenākt. Domāju, ka to atvadīšanos var noorganizēt meitenēm atsevišķi. Saku to, jo esmu redzējusi visādas debīlas tantes raudinām bērnus bērēs ar kaut kādiem no mana skatījuma vienkārši ārprātīgiem tekstiem. Kādas 8 gadīgas meitenītes bērēs skolotaja bija atvedusi visu klasīti pavadīt traģiski mirušo, runu teicējs nez kamdēļ speciāli vērsās pie bērniem ar tādu uzrunu, kā rezultātā 2 klasesbiedrenes noģība. Latviešu bēru tradīcijas reizēm var būt diezgan baisas. Nebrīnētos, ja kādam šādās bērēs ienāktu prāta uz vojoles nočīgāt 'Tecēj' saulīt tecēdama', kur pēdējais pantiņš ir 'Nav vairs manas māmulītes, kas iecēla saulītē' (arī pieredzēts variants). Pec tāda notikumu pavērsiena prinicpā nekas cits neatliek kā saļimt bezsamaņā, ja nu tu esi tas bez mātes palikušais bērns.
Īsāk sakot, tur ir jaizvērtē tas potenciālais latviskuma indekss un bērnieku sastāva kopīgais saprāts.

Bet jautājums jau ir par turēšanu neziņā. Un tas nu noteikti ir garām.

lūk, lūk tieši tā identifikacija arī ir svarīga. Mana mamma nomira, kad es vel biju stipri jauna un "mīļo" radiņu žēlabu dēļ pamanījos notīties no bēru mielasta, bet tā vieta kapsētā tieši identifikācijas dēļ ir ļoti svarīga. Un diez vai tas tā būtu, ja savam acīm nebūtu redzējusi procesu.
bet ja vecmamma nolēmusi rīkoties šādi neviens viņai pretējo nepierādīs

pieņemu, ka viņai šobrīd ne pa visam nav viegli

Par notikušo ar meiteni noteikti ir jārunā. Bet vest uz mātes bērēm 7 gadu vecumā neiesaku. Bēres ir tradīcija, kura nepieciešama galvk.jau praktisku apsvērumu dēļ, un +/- pieaugušajiem palicējiem, bet ne bērnam. Bērna domāšana šajā vecumā vēl ir ļoti konkrēta un Māmiņa kastē, kura tiek aprakta aukstaukstā zemē nav tā konkrētība, kas bērnam šādā situācijā vajadzīga.

P.S. Kāpēc lai būtu svarīga identifikācija ar vietu kapos? Mīļos var just vietās, kur viņi dzīvojuši un sevī pašā, bet kapos... tur gan viņu nav.

...tad saprotu.

tas ir totāli nenormāli, tādai ōmei vai kam vajadētu kājas no dirsas izraut, spičkas vietā iebāzt. pirmkāŗt, bērni nāvi uztver citadāk, mazāk sāpīgi, nekā kristietības un citu huiņu māktie senči, otrkārt, tā ir māte, tuvāks un īpašāks cilvēks, kāds vien var būt un, pat ja tagad bērns nesaprot, kas šiti noticis, tad pieaugot un atceroties viņai būs vieglāk, nekā saprast, ka nav varējusi būt klāt mammītei tik bargā brīdī kā slimība un nāve(bēres). vispāŗ psc!!!

par snāves slēpšanu..

kad man bija 19 un jau kādu laiku dzīvoju prom no vecākiem, bija nomiris mūsu ģimenes draugs, ar kura bērniem es kopā smilšukastē spēlējos un kura ģimene mūsumājās bija gaidīti cilvēki. par nāvi uzzināju apmēram pēc pusgada, kad ciemojoties mājās netīšām atradu žunālā, ka šī personā ir mirusi, traģiski, peķšņi. man nebija tiekuši, jo bija domājuši, ka zinu (jā, 200km attālumā ir "viegli" šādus jaunums uzzināt..). bet ne par to ir stāsts. stāsts ir par to, ka vismaz gadu, jebkurā brīvā brīdi es domāju par šo cilvēku. mums nebija ļoti tuvas attiecības, divas dažādas paaudzes, bet man bija tik druasmīgi bēdīgi, tik skumji, ka man to noklusēja. un tagad man ir vienmēr bail, ka kaut kas var notikt un man par to noklusēs. ka man nepastāstīs un visstulbākajā gadījumā man par to vispār vajadzēs uzzināt no masu medijiem. un tādu traumu tas uz mani atstāja jau prātīgā vecumā..

bērnam ir jāsaka, jāpastāsta. jābūt ar viņu. sāp nejau vecmāmiņai vienai, ka viņas meita ir mirusi. mazajam vispār pasaule var sagriezties, ja arī slimība ir bijsui slēpta. bet noklusēt NEDRĪKST!

kas attiecas uz bērēm.. ja bērnam nav bijusi informācija par slimību, ja nav atvadījies, tad ir jāļauj viņam to darīt. neiznu, vai vajag rādīt, kā aprok zārku, tas tiešām var uzdzīt bailes no nāves, tik apraktam utt., bet, ja notiek atvadu cermonija, tajā gan vajadzētu piedalīties. kaut vai lai amzais redz, cik daudz cilvēkiem viņa mamma ir bijusi mīļa un ka viņš nav viens savās bēdās.

manam deelam bija 4 gadi, kad es vinjam nepateicu, ka miris mans vecteevs. es vienkaarshi nezinaaju kaa to pateikt. vinjsh pats peec laika paprasiija, kaapeec nebraucam pie vecopja un tad jau man saapes bija norimushas un es speeju izstaastiit.

bet vecopis nav vienaa svara kategorijaa ar mammu.

jā, vienmēr var visu, bet kad notiek, kas tāds, kas ļoti sāp, tad visas gudrās domas pazūd kā nebijušas.

ļoti ļoti nepareizi. manuprāt, jebkura patiesība, lai cik sāpīga, šitik saprātīgā vecumā jau ir labāka par meliem.
jā, var būt šoks, bet labāk ātrāk tam tikt pāri, nekā pēcāk.
par bērēm es ļautu meitenei izlemt pašai.

/man līdz 17 g/v paspēja nomirt i abi vecāki, i viens opītis. ar nāvi es vēl spēju samierināties, bēres gan bija smagāk, visas tās briesmīgās radu padarīšanas un, akdies, vēl fotogrāfs. pilnīgs idiotisms./

Vai mēģināji pajautāt bērnu tiesību aizsardzības birojiem? Jo tā robeža starp autonomiju audzināšanas metožu izvēlē un bērnu tiesību pārkāpumu šeit tāda plūstoša.

Es nezinu, bet varbūt, ka bāriņtiesa te ir jāiesaista.

Bet Tu laikam tikai no morāles viedokļa uzklausīt gribēji? Pārāk vispārīgi, lai vērtētu vecmammu. Vispārīgi ņemot, nekā laba tajā slēpšanā nav. Ja vecmammai nav laba attaisnojuma klusēt, viņa nedrīkst klusēt! Vispār, citiem būtu jāpiedalās, utt. - kāds jau to minēja. Manuprāt, vispirms vjag psihologu - profesionālu! - vecmammai, un vispār, un tad arī bērnam ar psihologa palīdzību to pateikt.

Ko saka sirds, sirdsapziņa?

Bērnam ir tiesības zināt savu izcelšanos, utt. - bet es nezinu, cik tas tālu darbojas. Es teiktu, ka praktiski pilnībā. Mārtins Luters Kings teica, ka delay of justice is denial of justice. Pamēģini pakonsultēties kantoros, un bez vienošanās par sadarbību arī ar kādu advokātu biroju pakonsultēties - vai viņi var šādā jautājumā palīdzēt, vai ir vērts, utt. - netiešā veidā noskaidrot to iespējamību. Tas ir, ja ir vēlme un laiks tik tālu iet. Veiksmi! un jūtu līdzi :(