zifs

Slēpt mātes nāves faktu un nestāstīt notikumu patieso gaitu ir pilnīgi aplami, manuprāt. Tā var pilnībā sagraut uzticēšanos da jebkam uz visu atlikušo mūžu.

Pilnīgi cits, nodalāms jautājums ir par bērēm. Tās mēdz būt šausmīgi smagas, psiholoģiski traumējošas un izvārdzinošas. Kad manām māsīcām bija 3 un 8 gadi, nomira viņas tēvs, manas mammas brālis. Meitenes uz bērēm nenāca, un es neatceros, vai tā bija viņu pašu vai viņu mammas izvēle, vecākā iespējams jau pati pieņēma lēmumu par to. Proti, nenākt. Domāju, ka to atvadīšanos var noorganizēt meitenēm atsevišķi. Saku to, jo esmu redzējusi visādas debīlas tantes raudinām bērnus bērēs ar kaut kādiem no mana skatījuma vienkārši ārprātīgiem tekstiem. Kādas 8 gadīgas meitenītes bērēs skolotaja bija atvedusi visu klasīti pavadīt traģiski mirušo, runu teicējs nez kamdēļ speciāli vērsās pie bērniem ar tādu uzrunu, kā rezultātā 2 klasesbiedrenes noģība. Latviešu bēru tradīcijas reizēm var būt diezgan baisas. Nebrīnētos, ja kādam šādās bērēs ienāktu prāta uz vojoles nočīgāt 'Tecēj' saulīt tecēdama', kur pēdējais pantiņš ir 'Nav vairs manas māmulītes, kas iecēla saulītē' (arī pieredzēts variants). Pec tāda notikumu pavērsiena prinicpā nekas cits neatliek kā saļimt bezsamaņā, ja nu tu esi tas bez mātes palikušais bērns.
Īsāk sakot, tur ir jaizvērtē tas potenciālais latviskuma indekss un bērnieku sastāva kopīgais saprāts.

Bet jautājums jau ir par turēšanu neziņā. Un tas nu noteikti ir garām.