Tas ir pilnīgs ārprāc, tikko izlasu vārdus "10 Steps to Effective Online Marketing For Small Businesses", man uzreiz sarodas pūkas galvā. Uzreiz saprotu mazo meitu, kura no rītiem, sēžot pie brokastu blodas, žēli čīkst: "Es nēēēvaaru saaanjemtieeeiis...."

Vēl pirms viņš bija pabeidzis RDMV, es cītīgi piestrādāju pie sava pasaules redzējuma propogandēšanu. Mani neiedomājami tracināja, ka var vienkārši atslābt un baudīt dzīvi, neiespringstot, ka matemātikas eksāmenā ir anormāli zems vērtējums un ...VISPĀR ŠITĀ NEDRĪKS!!! Neskatoties uz manu intensīvo gruzīšanu par to, kā drīkst un nedrīkst, viņš neļāvās panikai un turpināja savu ierasto, rimto un tomēr radoši un sociāli aktīvo dzīves veidu.
Pabeidza RDMV ne tā ka spoži, bet pieņemami. Sākās jauna fāze, kuras galvenais motīvs no manas puses - ja tu nepiestrādāsi, tad nekur tālāk neiestāsies. Atkal cītīgi izmantoju dažādas iebiedēšanas metodes. Piemēram, ja netiksi Akadēmijā nāksies izvākties no mājām un uzsākt aktīvu darba dzīvi, es tevi neuzturēšu utt. Kā arī motivējošās metodes - vai tu esi kādeiz zīmējis aktu? Nē! Atrodi, vietu, kur tu vari patrenēties! Visi mani, kā man likās noderīgie padomi un draudi, izšķida viņa sīkstajā dzīves mīlestībā un kā trulas dakšiņas atdūrās pret nesatricināmo - Atslābsti. Viss būs labi! Šīs dzelžainais miers un aktīva negruzīšanās par nebūtisko, sāka manu pārliecību par to, kā ir pareizi un kā nepareizi, graut. Sāku saprast, ka es nemaz negribu, lai viņš iestājas Akadēmijā, jo tad es būšu uzvarētāja. Man būs bijusi taisnība.
Pienāca eksāmenu laiks. Pirmajā dienā viņš nokavēja 2 stundas no eksāmena sākuma. Ārēji paudu sašutumu un, protams, man bija iespēja vēlreiz pasvītrot, to, kā ar TĀDU attieksmi cilvēki neiestājās, ka ir cilvēki, kuri gadu gadiem mēģina tikt akadēmijā un cītīgi pie tā piestrādā. Patiesībā berzēju rokas...ha, ha, ha - uzvara ir tuvu!
Pēc zīmēšanas eksāmena izskatījās pavisam cerīgi. Aktus viņš tiešām nebija zīmējis un pirmā reize nebija nekāda spožā. Psiholoģija darīja savu ...
Mani iegāza viss pārējais! Gleznošana un kompozīcija ļoti labi!
Nu ko tagad viņš ir Akadēmijas students. Vai viņš pabeigs to vai nē, man vairs nav svarīgi.
Man ir laiks pārdomāt, kādas man ir prioritātes.
Esmu cietusi sakāvi un 40 gadus ilgs mehānisms ir izrādijies novecojis un nederīgs., jo redz var vienkārši tā - atnākt, ieraudzīt un uzvarēt...

Šodien vecais triks ar pulksteni...

http://www.youtube.com/watch?v=_bXjW2PN55s

Šonakt atkal bija sapnis, kurš kvalificējas kā sapnis par mājās paplašināšanos, kas vispār ir interesants un pozitīvs pavērsiens. Taču ko tur šonakt darīja resns, gandrīz kails, plikpaurains grāmatvedis?

Es dzeru vīnu un man dārzā ir pusaudžu roks!

Gribu tā : No rīta pamosties (varbūt pat tā paagrāk) un vēl ar brokastu kafiju rokas, papindzelēt (tur pat mājās, kādā klusā vietiņā) līdz kadam dienas vidum. Tad pusdienas. Ispējams, man pat patiktos tās gatavot. Un tad dārzā - rakt, sēt, kaplēt!

Un nekādas iešanas uz darbu! Nekāda sabiedriskās komunikācijas ar līdzpilsoņiem! Nekādu pārvietošanos no punkta B uz punktu R!

Viņa saka:
Kas TAS tāds? Ak, Dievs! Bāc!

Tātad beidzot saņēmos un sazvanīju no sludinājuma dēļa, lai apskatītu kārotās telpas Valdlaučos. Nu uz ko dizu jau necerēju pašā sākumā. Viss tā teikt, jau tāpat pa autobus alogu noķīķerots.
Skaista saulaina diena. Brookings kā pavadošais elements un vispārējs atbalsts. Plāns sekojošs - ieiet teritorijā un sargam man viss ir jāizrāda. Brookings atpaliek. Maza balta mājiņa pie vārtiem sola daudzsološo tikšanos ar telpu gidu, droši speros iekšā un jau nākamajā mirklī pārstāju elpot. Sajūta sireāla - vispārēja bieza migla, nespodri logi, balsis fonā, pēķšni parādās vīrs dzeltanajā vestē un velosipēdu. Caur kaut kādu stikla sienu saskatu rēgainu tipu ar tējas krūzi.
Elpot esmu pārstājusi, tāpēc ar nazālu tembru, cenšoties pārāk neirīt dūmus, kuri, liekas ir sauguši ar sarga māju, saku, ka esmu atnākusi skatīties telpas.
- Otrais stāvs der?
- Der, der.

Esmu ārā. Lodes ātrumā, jo skābekļa iekšējās rezerves izsīkušas un doma, par iespēju tādas iegūt telpā, ir vairāk kā smieklīgas.

Brookings ar pa to laiku ir pienācis.
Paveras durvis un, lepns kā ērglis, izveļas sargs. Rokā tam ir gaisa šautene. Pirmā doma - visdrizākais teritorijā, ceļā uz otro stāvu būs jāatšaujas no kaķiem vai citiem trakiem dzīvniekiem.
Tāpēc loģisks jautājums:
- Vai tad te tik bīstami, ka šautene jāņem līdzi.
Sargs, kā dienas gaismā tagad redzams jauns čalis, ar stipru Latvijas austrumu daļas izloksni atbild - nē, viņam esot divas aizraušanās ieroči un velosipēdi. Parasti viņš šeit šaujot pa tukšajām pudelēm.

Ziņa par velopēdu mīšanu tomēr nespēj nomākt dīvaino sajūtu, kura pārņem skatoties uz ieroci. Kāda velna pēc ir jāņem līdzi šautene, izrādot telpas?
Tomēr mēs ar Brooking droši ejam, kur nu mūs dīvainais sargs ved un pa ceļam kulstam mēles par velosipēdiem un distancēm, kuras nu kurš ir nobraucis. Esam nonākuši pie kādas ēkas. Vai drīzāk atmiņām no ēkas. Uzejam otrā stāvā. Man ir instinktīvas bažas uzgriezt sargam muguru. Ieroci paturu redzes lokā.

Es gan neko dižu negaidīju un man arī nevajag - logu(vēlams lielu), četras sienas, durvis, elektrību, kaut kur pieeju ūdenim. Tas nu tur gandrīz arī viss ir. Man pat patīk - noplēstas tapetes, no visām elektro instalācijām lien arā vadi, gaišs. Durvis gan varēja būt labākas.
Te iesaistās brooking - Un kur ir tualete?
Sargs saminstinās: Nav - Un mulsi paskatās uz pagalma pusi. - Nu bet ja vajagot, tad viņš mani varot ielaist savējā.
Principā viss ir skaidrs. Esmu laimīga, ka neesmu dabūjusi skrotis mugurā.
Ejam laukā, sargs parāda īsāko ceļu. Un tas patiesi ir 8 reizes īsāks. Man vēl joprojām nav skaidrs, kāpēc tas džeks ņēma ieroci.
Tiklīdz sargs nav redzams Brooking noskalda - tu šeit neīrēsi. Tas džeks ir traks. Droši vien tu esi pirmā sieviete, ar kuru viņš ir runājis pēdējos 6 mēnešu.
Neko nesaprotu...
Kāpēc tu domā, viņš paņēma līdzi to šauteni?
- Lai izrādītos, protams, - atbildu
- Zini es arī esmu vienkāršs lauku puisis. Un mums vienkāršajiem lauku puišiem liekas, ka ieroši un velosipēdi atstāj uz meitenēm vislielāko iespaidu. Varu iedomāties, ka tad, kad tu būsi te viena, viņš varētu sākt šaut pa taviem logiem ar savu šauteni, vienkārši lai radītu iespaidu.
Viss, man vairs nepatīk šī vieta. Lai arī cik nebūtu žēl. Man ir bail no visādiem frīkiem. Un it īpaši šitādiem ar gaisenēm.

Citu starpā, varbūt kāds zin kur var izīrēt telpu ap 20kvm. par saprātīgām naudiņām. Darbnīcas vajadzībām.

Apsveru iespēju mainīt darbu - turpmāk vēlos strādāt kapos un labi būtu tur arī dzīvot.
Citādi tā inde, kas pil iz manām lūpām drīz nobeigs arī mani pašu.

Krievijā pārgalvju grupa nozog lidmašīnu un pazūd un "Pašreizējā informācija liecina, ka cilvēku grupa devusies uz kādu pirti vai makšķerēt, tomēr līdz šim lidmašīnas atrašanās vieta nav zināma."

Vienkārši lieliska ziņa. 

Iemesls nošaušanai ir dzelžains - satraukts un agresīvs.

Nopirku Kūku recepšu grāmatu. Biezu, skaistu, krāsainām bildēm. Sajūsmināta šķirstīju, laizījos un lasīju nosaukumus: Kārtainā kūka ar maskarpones krēmu, Apelsīnu biskvītu kūka ar glazētiem augļiem, Tiramisu, Bezē rulete ar zemenēm utt. Dēls klausījās, klausījās un beigās noteica: Man paliek slikti...

Kaut kāda nebēdnīga šodien ciba bijusi. Diez uz ko tas?

Meitai sociālajās zinībās mājas darbā jāizdomā desmit jautājumi.
Tā kā viņa šodien palika mājās, tad jautājumu domāšana noris jau no paša rīta:
Pirmais rīta cēliens paiet ļoti neproduktīvi, taču tiek izmocīti pāris jautājumu.
Dienas vidū nez kāpēc visi jautājumi grozas ap Patriku:
Kāpēc Patriks melo, Cik Patrikam gadu, Kā es varu zināt, ka Patriks melo. Cik var saprast Patriks skolā meitai ir sāpīgs jautājums.
Pamazām tuvojamies pēdējiem diviem jautājumiem. Izskatās, ka pasaulē ir tikai viens jautājums: Kāpēc mana galva ir tik tukša, ka tajā nerodas neviens jautājums?
Man, protams, ir jau galvā neskaitāmi jautājumu varianti, taču kā kārtīgs vecāks, turu tos pie sevis, bet meita mēģina uzminēt, kādi tad man jautājumi ir radušies. Līdz ar to mums veidojas brīnišķīgs dialogs:
- Kāds ir pirmais burts?
- K
- Un otrais?
- ā
- Kāpēc tu baro māsu?

Pēc stundas viņa atnāk un paziņo, ka ir pēdējo jautājumu izdomājusi:
Kāpēc dzīvsudrabs ir indīgs?


Galu galā jautājumu klāsts ir ļoti plašs : sākot ar to, vai skolotājai ir mājdzīvnieks un vai var uzticēties klases biedriem, un beidzot ar tādiem, kā, kāpēc krūzei ir oss un vai dzīvsudrabs ir indīgs.

Avarējusi Skrastiņa pārstāvētās hokeja komandas lidmašīna; 36 bojāgājušie

http://www.apollo.lv/portal/news/articles/249135

Es vienmēr esmu mīlējusi rudeni. It īpaši tā sākumu. Tas ir, kad sāk smaržot pēc āboliem un dārzos zied milzīgas dālijas, bet bērziem sāk parādīties pirmās maziņās, dzeltenās lapiņas. Kad ir vēl tik silts, kad var T-kreklā vazāties pa dārzu un kaut kur aizvējā, kā tādai ķirzakai sildīties saulītē. Lai gan jaušamas jau dzestrums, kuram drīz drīz sekos tā rudens daļa, kurai piemīt kaut kāda aizkapa noskaņa, tas vēl neuzdzen depresiju. Visādi uzmācīgi knišļi, kuri izmantoja cilvēka ķermeni kā placdarmu un negausīgas uzdzīves avotu, ir prom. Varbūt kāds rets eksemplārs, izdzīvotājs gausi izmēģina laimi uz manas rokas. Un mežs smaržo pēc sēnēm un sūnām!

Un tas viss Arsenāla fonā. Un man ir tik žēl, ka vairs nav tas laiks, kad varēja pamest visu un nobliezt trīs filmas dienā. Kad dienas grafiks tika izplānots atbilstoši skatāmo filmu seansiem.

EH! Tā tik bija dzīvīte!
Jā rudens nāk ar nostaļģiju un lēnām pūstošiem āboliem ledusskapī.

Nē, nu būs gan kaut kā jāsaņemās un vismaz uz vienu, divām filmām jātiek...

Šodien, 1.septembra ietvaros, bijām aizčāpojuši līdz smilšu skulptūru izstādei. Biļešu izsniegšanas vietā jautri spilgtās krāsās greznojās šāda brīnišķīga fīča:  

 

Safanojos, nopirku, tagad taisīšu pludmalē šitādus te -

Kad Vankuveriešiem, "Canucks" līdzjutējiem mērs ir pills, viņi rīkojas šādi: http://mashable.com/2011/06/15/vancouver-hockey-riot/#16879Vancouver-Riot-2011

Neticami, bet viņa bija 1, 54m gara un svēra tikai 45 kg, bet kas par balsi!

http://www.youtube.com/watch?v=F7MWoW8Xk28&feature=autoplay&list=AVGxdCwVVULXf5q6aM4YNYn0QbjDIFRcbD&index=4&playnext=21