zifs

Tātad beidzot saņēmos un sazvanīju no sludinājuma dēļa, lai apskatītu kārotās telpas Valdlaučos. Nu uz ko dizu jau necerēju pašā sākumā. Viss tā teikt, jau tāpat pa autobus alogu noķīķerots.
Skaista saulaina diena. Brookings kā pavadošais elements un vispārējs atbalsts. Plāns sekojošs - ieiet teritorijā un sargam man viss ir jāizrāda. Brookings atpaliek. Maza balta mājiņa pie vārtiem sola daudzsološo tikšanos ar telpu gidu, droši speros iekšā un jau nākamajā mirklī pārstāju elpot. Sajūta sireāla - vispārēja bieza migla, nespodri logi, balsis fonā, pēķšni parādās vīrs dzeltanajā vestē un velosipēdu. Caur kaut kādu stikla sienu saskatu rēgainu tipu ar tējas krūzi.
Elpot esmu pārstājusi, tāpēc ar nazālu tembru, cenšoties pārāk neirīt dūmus, kuri, liekas ir sauguši ar sarga māju, saku, ka esmu atnākusi skatīties telpas.
- Otrais stāvs der?
- Der, der.

Esmu ārā. Lodes ātrumā, jo skābekļa iekšējās rezerves izsīkušas un doma, par iespēju tādas iegūt telpā, ir vairāk kā smieklīgas.

Brookings ar pa to laiku ir pienācis.
Paveras durvis un, lepns kā ērglis, izveļas sargs. Rokā tam ir gaisa šautene. Pirmā doma - visdrizākais teritorijā, ceļā uz otro stāvu būs jāatšaujas no kaķiem vai citiem trakiem dzīvniekiem.
Tāpēc loģisks jautājums:
- Vai tad te tik bīstami, ka šautene jāņem līdzi.
Sargs, kā dienas gaismā tagad redzams jauns čalis, ar stipru Latvijas austrumu daļas izloksni atbild - nē, viņam esot divas aizraušanās ieroči un velosipēdi. Parasti viņš šeit šaujot pa tukšajām pudelēm.

Ziņa par velopēdu mīšanu tomēr nespēj nomākt dīvaino sajūtu, kura pārņem skatoties uz ieroci. Kāda velna pēc ir jāņem līdzi šautene, izrādot telpas?
Tomēr mēs ar Brooking droši ejam, kur nu mūs dīvainais sargs ved un pa ceļam kulstam mēles par velosipēdiem un distancēm, kuras nu kurš ir nobraucis. Esam nonākuši pie kādas ēkas. Vai drīzāk atmiņām no ēkas. Uzejam otrā stāvā. Man ir instinktīvas bažas uzgriezt sargam muguru. Ieroci paturu redzes lokā.

Es gan neko dižu negaidīju un man arī nevajag - logu(vēlams lielu), četras sienas, durvis, elektrību, kaut kur pieeju ūdenim. Tas nu tur gandrīz arī viss ir. Man pat patīk - noplēstas tapetes, no visām elektro instalācijām lien arā vadi, gaišs. Durvis gan varēja būt labākas.
Te iesaistās brooking - Un kur ir tualete?
Sargs saminstinās: Nav - Un mulsi paskatās uz pagalma pusi. - Nu bet ja vajagot, tad viņš mani varot ielaist savējā.
Principā viss ir skaidrs. Esmu laimīga, ka neesmu dabūjusi skrotis mugurā.
Ejam laukā, sargs parāda īsāko ceļu. Un tas patiesi ir 8 reizes īsāks. Man vēl joprojām nav skaidrs, kāpēc tas džeks ņēma ieroci.
Tiklīdz sargs nav redzams Brooking noskalda - tu šeit neīrēsi. Tas džeks ir traks. Droši vien tu esi pirmā sieviete, ar kuru viņš ir runājis pēdējos 6 mēnešu.
Neko nesaprotu...
Kāpēc tu domā, viņš paņēma līdzi to šauteni?
- Lai izrādītos, protams, - atbildu
- Zini es arī esmu vienkāršs lauku puisis. Un mums vienkāršajiem lauku puišiem liekas, ka ieroši un velosipēdi atstāj uz meitenēm vislielāko iespaidu. Varu iedomāties, ka tad, kad tu būsi te viena, viņš varētu sākt šaut pa taviem logiem ar savu šauteni, vienkārši lai radītu iespaidu.
Viss, man vairs nepatīk šī vieta. Lai arī cik nebūtu žēl. Man ir bail no visādiem frīkiem. Un it īpaši šitādiem ar gaisenēm.

Citu starpā, varbūt kāds zin kur var izīrēt telpu ap 20kvm. par saprātīgām naudiņām. Darbnīcas vajadzībām.