zifs

Nē, nu mans mētelis, protams, neatstāj vienaldzīgos. Arī es skatos uz sevi spogulī un nāk prātā tāds divu hitu hibrīds:

Kukulīt, kukulīt,
Saki man tā,
Kura ir
Visskaistākā?

Man kaut kā pēdējā laikā tādi "kruti" sapņi: aizpagājušo nakti murgoju par vienu veci, kurš ir pilnīgs maniaks un noslaktē savu sievu un visus deviņus bērnus (asinis un kliedzieni). Šonakt par sabiedriskā transporta kontrolieriem (tāds pieklājīgs pakalniņš ar bezbiļetniekiem, kurus rindas kārtībā iekausta kontrolieri). Kas būs šonakt? Varbūt vispār nemaz negulēt?

Zinātnieku plāns paredz, ka mamuta šūnu kodols tiks ievietots ziloņa olšūnā, kuras kodols pirms tam ticis izņemts, tādā veidā radot embriju ar mamuta gēniem, ziņo "Yomiuri Shimbun".
Kaut kas man šajā ziņā atgādina šo multenīt :)

http://www.youtube.com/watch?v=crO5l0klCL4

Man riebjas celties agri! Es neesmu nekāds tur agrais cīrulītis, kurš ar tiem pirmajiem saules stariem ir gatavs apdarīt visus darbus, lai vakarā, kad dzīve tikai sit augstu vilni, liktos gulēt. Man patīk mosties vēlu un lēnām. Un visus dienas darbus atlikt uz pēc iespējas vēlāku diennakts stundu. Tad kāpēc ar mani tiek izspēlēts šis nežēlīgais joks un viss mans gadu gadiem izstrādātais bioloģiskais pulkstenis ir izbombīts. Visi zobratiņi izlauzti un nomainīti uz jauniem, cīruliskiem. Kāpēc man ir jāpamostas ap pulkstens 5.30 ar sajūtu, ka miegs ir personiskais ienaidnieks? Es nežēlīgi cenšos sagrābstīt visas miega rezerves un likt tām darboties savās interesēs. Ar milzīgu gribas spēku turu acis ciet un izliekos, ka esmu komā. Bezcerīgi! Mani jaunais bioloģiskais izdzen no gultas un liek rosīties. Da es pat nezinu, ko cilvēki tik agri no rīta mēdz darīt! Nu tur rīta tualete, brokastis, tas skaidrs, bet kas pēc tam? Labi, ka vēl ir darbs uz kuru jāiet. Un kas būs, kad nevajadzēs iet uz darbu?
Viss jau būtu labi, ja manas smadzenes arī pieslēgtos cīrulismam. Taču tā diemžēl nav. Apjēga par to, kā izplānot dienu rodas vēlā pēcpusdienā.
Es gribu atpakaļ savu pūcismu. Es gribu celties 12 un un brokastot līdz diviem! Un tad ap vieniem naktī, kad viss ir kluss un mierīgs rosīties, rosīties un rosīties.

Mani tomēr nebeidz mulsināt latviešu skvotera "izteikti latviskais" vārds Džeisons Radiks
http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/362272-latviesu_skvoteris_padzits_no_darga_ipasuma_londona

Šorīt, kad beidzot biju aizkārpījusies līdz Rīgai un lēnā gaitā devos savas darba institūcijas virzienā, mani pārsteidza krēsla. Gāju un domāju, vai saule vēl tikai lec, vai arī es tiešām tik vēlu nāku uz darbu, ka saule jau riet. Un vispār es neesmu pamanījusi, ka dienas decembrī ir TIK ĪSAS...
Viss izrādījās triviālāk. Izrādās saules aptumsums.

šorīt, kad jau tā pārpildītajā maršrutniekā, ietūcijās 120 kg dzīvsavara vienā pesonā, es sapratu, ka maršrutnieks ir kā vecīša cimdiņš un nu pat ir ielīdis lācis. Diez kas būtu noticis, ja no stūra izlīstu gailis?

Es nekad neesmu redzējusi savu dēlu tik laimīgu, kā vakar, kad viņš iedarbināja savu iphone 4.

Сколько раз человечиство разрушало государство столко раз разрушало Глорию

Konstatējums ir sekojošs : man patīk garšīgi paēst (kuram gan nepatīk, vai ne?), bet es ienīstu ēst gatavošanu. Principā uzskatu, ka tas ir zemē nomests laiks. (Lai atvaino mani visi pavāri, kā profesionāļi, tā diletanti. Nekā personīga...)
Toties man patīk viss kaut ko cakināt. Sākot ar prastu adīšanu un beidzot ar visādu pribambasu filcēšanu, bet man nepatīk to visu tūcīt sev mugurā. Nekādas rotas lietas es nenēsāju, spilgtas un fifīgas somiņas arī dzan.
Un te man nāk prātā no filmas "Kaukāza gūstekņi" viens no tostiem, kura morāle bija, lai mūsu vēlmes sakristu ar mūsu iespējām.
'Ot man šitā nav!
Un tāpēc es pārtieku no piedegušām zupām (bez pārspīlējumiem) un kaktos man put pusiesākti, nepabeigti meistardarbi.

Šodien klubā Depo spēlēs "Vennaskond".

Igaunijas vecākā punk grupa svin savu 26. dzimšanas dienu

Neticami!

Šodien atkal Akmens tilta margas dzied

Pavisam nemanot es esmu kļuvusi par filatēlistu.

Es nesaprotu, kas tas par mītu, ka tiem, kas dzimuši, auguši ziemeļu platuma grādos, nesalst? No kurienes tāds radies? Konkrēti man salst! Salst arī vasarā. Mans Daiļais, kurš ir dzimis, audzis siltākā zemē, drasē pa mājām plānā T-kreklā un, kad es saku, ka vajag taču ieslēgt sildītāju, jo mājā ir auksti, tad viņš ir dziļā ņepoņatkā. Pirmais, par to, ka man, cilvēkam no Latvijas, kur mēdz arī būt tie mīnus 25 un vairāk, ir auksti, un otrkārt, ka man vispār ir auksti. Manuprāt, cilvēki, kuri zina kas ir ziema, saprot siltuma nozīmi un cenšas visādi nodrošināt to, lai mājās būtu jauki un omulīgi, zina, kā ir jāģērbjas, lai nenosaltu. Īsāk, pārzina izdzīvošanas mākslu zemās temperatūrās. Bet tā, lai nezin kādas ģenētiskās mutācijas rezultātā būtu izveidojusies imunitāte pret aukstumu... nu nez vai...

"Korespondenta" dienas citāts par vēlēšanām:
надо штобы слово выражало материю...

– Хороший человек, – проводив заботливого чеха взглядом, с теплотой в голосе произнес Знарок. (http://www.sovsport.ru/gazeta/article-item/409220)

Vai nav jauki?

Sāksim ar to, ka diena nesākās tik patīkami, kā es vēlētos. Lietains, vējains un jādzenas kaut kur ellē ratā, lai uztaisītu divas trīs fotogrāfijas. Un tā nu es rīta agrumā ar lietussargu padusē dodos savās necilajās gaitās. Dusmīga uz visu pasauli, bruņojusies ar skatienu "nenāc klāt, iekodīšu", uzrautiem pleciem (no malas jāizskatās pēc agresīvi noskaņotas personas). Uz ielas stūra luksaforā ir iededzies zaļais. Man vēl gabaliņš līdz krustojumam. Kā jau nikni noskaņots pilsonis, es necenšos nokļūt līdz krustojumam, kur kā kārtīgs kājāmgājējs varētu droši šķērsot brauktuvi. Kur nu! Man ar lepni paceltu galvu, it kā mašīnas neredzošu skatienu, jāšķērso ielu gabaliņu pirms krustojuma. Ignorējot turpat piebraucošās mašīnas, esmu nonākusi pretējā pusē, ne kripatiņu nezaudējot savu lepnīgo augstprātību un nicinājumu pret apkārtējiem (jo rīts, tiešām ir draņķīgs). Atliek tik vien kā šķērsot šauro zālāju un esmu tur kur man jābūt - ielas otrā pusē. Taču kā gadās sliktajās dienās, tās nesākas draņķīgi vienkārši tāpat. Nodevīga dubļu lāma satrieca mani pīšļos. Mans smalkais ādas zābaciņš paslīdēja. Rokas, kājas pa gaisu un es nemaz ne maigi piezemējos tajā pašā dubļu lāmā. Ar visu savu sānu un iekšējo būtību izvārtījos tajā kā tāds sušķis! Mans gaišais plašķītis zaudēja savu spozmi, svārki un smalkie ādas zābaciņi atdusējās prastos, smirdīgi netīros dubļos! Pirmā doma - Bļļļļļļļāviens! Cūcība! Nelietība! Au, sāpīgi! Vai to kāds redzēja es neņēmos noskaidrot, taču skaidrs, ka tās mašīnas pasažieri, kuriem es tik lepni nodreifēju gar purnu, nevarēja neredzēt manu vareno gāšanos/izgāšanos. Bezgalīgs dusmu vilnis pārgāzās man pāri. Kaut kā piesedzoties ar vienīgo tīro āra apģērba gabalu, proti, lielu lakatu, izliekoties, ka tā nebiju es, kura tikko izvārtījās uz ielas, cilpoju uz darbu, kur cerēju klusībā aplaizīt savas rētas. Un tā ejot un auklējot savu aizvainojumu, un, domājot cik gan smieklīgi es noteikti izskatījos, man arī sanāca smiekli (vājuma mirklis, ziniet). Sapratu, ka es noteikti būtu pirmā kura gardi jo gardi nosmietos, ja redzētu kādu tā - kājas, rokas pa gaisu un pēcāk uz pēcpuses...
Bet vispār nav forši tagad sēdēt tādās pusnetīrās, šā tā apmazgātās drēbēs. Un nez kāpēc smird pēc kapiem.
Tā ka, ja diena slikti sākas, nevar zināt cik slikti tā beigsies, jo izrādās ne tikai ziemā arī var paslīdēt.

Pilnīgi samulsu šodien.
Pa ielu brauc pilnīgi jauns, skaists, spīdīgs, sudrabains, nenosakāmas sērijas AUDI ar numura zīmi "MARIANNA". Pie stūres pusmūža padzīvojis vīrietis melnā ādas (vai ādas imitācijas) jakā, īsi apcirptiem, pašķidriem mateļiem. Nē, nu varbūt tas bija Marušas šoferis. Bet varbūt arī nē...

Tā arī nenotikušais vācu nacistiskās armijas piemiņas pasākums, kurā bija paredzēts pieminēt Rīgas atbrīvošanu no PSRS 1941.gadā un nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanu galvaspilsētā, noritēja mierīgi.

Kā var nenoticis pasākums noritēt mierīgi?

Nu tā! Beidzot, pēc ilgām un saspringtām gaidīšanas nedēļām ērglene atkal ir kļuvusi par mammu!
Urā!

http://www.lu.lv/tiesraide/3/