zifs

Sāksim ar to, ka diena nesākās tik patīkami, kā es vēlētos. Lietains, vējains un jādzenas kaut kur ellē ratā, lai uztaisītu divas trīs fotogrāfijas. Un tā nu es rīta agrumā ar lietussargu padusē dodos savās necilajās gaitās. Dusmīga uz visu pasauli, bruņojusies ar skatienu "nenāc klāt, iekodīšu", uzrautiem pleciem (no malas jāizskatās pēc agresīvi noskaņotas personas). Uz ielas stūra luksaforā ir iededzies zaļais. Man vēl gabaliņš līdz krustojumam. Kā jau nikni noskaņots pilsonis, es necenšos nokļūt līdz krustojumam, kur kā kārtīgs kājāmgājējs varētu droši šķērsot brauktuvi. Kur nu! Man ar lepni paceltu galvu, it kā mašīnas neredzošu skatienu, jāšķērso ielu gabaliņu pirms krustojuma. Ignorējot turpat piebraucošās mašīnas, esmu nonākusi pretējā pusē, ne kripatiņu nezaudējot savu lepnīgo augstprātību un nicinājumu pret apkārtējiem (jo rīts, tiešām ir draņķīgs). Atliek tik vien kā šķērsot šauro zālāju un esmu tur kur man jābūt - ielas otrā pusē. Taču kā gadās sliktajās dienās, tās nesākas draņķīgi vienkārši tāpat. Nodevīga dubļu lāma satrieca mani pīšļos. Mans smalkais ādas zābaciņš paslīdēja. Rokas, kājas pa gaisu un es nemaz ne maigi piezemējos tajā pašā dubļu lāmā. Ar visu savu sānu un iekšējo būtību izvārtījos tajā kā tāds sušķis! Mans gaišais plašķītis zaudēja savu spozmi, svārki un smalkie ādas zābaciņi atdusējās prastos, smirdīgi netīros dubļos! Pirmā doma - Bļļļļļļļāviens! Cūcība! Nelietība! Au, sāpīgi! Vai to kāds redzēja es neņēmos noskaidrot, taču skaidrs, ka tās mašīnas pasažieri, kuriem es tik lepni nodreifēju gar purnu, nevarēja neredzēt manu vareno gāšanos/izgāšanos. Bezgalīgs dusmu vilnis pārgāzās man pāri. Kaut kā piesedzoties ar vienīgo tīro āra apģērba gabalu, proti, lielu lakatu, izliekoties, ka tā nebiju es, kura tikko izvārtījās uz ielas, cilpoju uz darbu, kur cerēju klusībā aplaizīt savas rētas. Un tā ejot un auklējot savu aizvainojumu, un, domājot cik gan smieklīgi es noteikti izskatījos, man arī sanāca smiekli (vājuma mirklis, ziniet). Sapratu, ka es noteikti būtu pirmā kura gardi jo gardi nosmietos, ja redzētu kādu tā - kājas, rokas pa gaisu un pēcāk uz pēcpuses...
Bet vispār nav forši tagad sēdēt tādās pusnetīrās, šā tā apmazgātās drēbēs. Un nez kāpēc smird pēc kapiem.
Tā ka, ja diena slikti sākas, nevar zināt cik slikti tā beigsies, jo izrādās ne tikai ziemā arī var paslīdēt.