zifs

Es vienmēr esmu mīlējusi rudeni. It īpaši tā sākumu. Tas ir, kad sāk smaržot pēc āboliem un dārzos zied milzīgas dālijas, bet bērziem sāk parādīties pirmās maziņās, dzeltenās lapiņas. Kad ir vēl tik silts, kad var T-kreklā vazāties pa dārzu un kaut kur aizvējā, kā tādai ķirzakai sildīties saulītē. Lai gan jaušamas jau dzestrums, kuram drīz drīz sekos tā rudens daļa, kurai piemīt kaut kāda aizkapa noskaņa, tas vēl neuzdzen depresiju. Visādi uzmācīgi knišļi, kuri izmantoja cilvēka ķermeni kā placdarmu un negausīgas uzdzīves avotu, ir prom. Varbūt kāds rets eksemplārs, izdzīvotājs gausi izmēģina laimi uz manas rokas. Un mežs smaržo pēc sēnēm un sūnām!

Un tas viss Arsenāla fonā. Un man ir tik žēl, ka vairs nav tas laiks, kad varēja pamest visu un nobliezt trīs filmas dienā. Kad dienas grafiks tika izplānots atbilstoši skatāmo filmu seansiem.

EH! Tā tik bija dzīvīte!
Jā rudens nāk ar nostaļģiju un lēnām pūstošiem āboliem ledusskapī.

Nē, nu būs gan kaut kā jāsaņemās un vismaz uz vienu, divām filmām jātiek...