Droši vien tās pieredzes ir dažādas. Atceros, kad man nomira vecmāte (man bija nieka 11 gadu), kura bija man ļoti tuvs cilvēks (varbūt pat tuvāka par manu mammu.), pēc bērēm es nomierinājos. Man bija sajūta, ka tā vieta kapos identificējas ar viņu un man ir vieta, kur atnākt un pabūt ar viņu kopā. Diez vai man tāda būtu, ja neietu uz bērēm. Jāsaka, ka pirms tam man bija pilnīga histērija un es visu to nedēļu pavadīju tazepāna ietekmē. Bet mani vecāki tomēr bija tik saprātīgi un paņēma mani uz bērēm. Lai gan psiho tantiņu un žēlabaino izvadītāju marasms nav izslēdzams un pie tā ir jāpiedomā.
lūk, lūk tieši tā identifikacija arī ir svarīga. Mana mamma nomira, kad es vel biju stipri jauna un "mīļo" radiņu žēlabu dēļ pamanījos notīties no bēru mielasta, bet tā vieta kapsētā tieši identifikācijas dēļ ir ļoti svarīga. Un diez vai tas tā būtu, ja savam acīm nebūtu redzējusi procesu. bet ja vecmamma nolēmusi rīkoties šādi neviens viņai pretējo nepierādīs
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Lai gan psiho tantiņu un žēlabaino izvadītāju marasms nav izslēdzams un pie tā ir jāpiedomā.
bet ja vecmamma nolēmusi rīkoties šādi neviens viņai pretējo nepierādīs