kad man bija 19 un jau kādu laiku dzīvoju prom no vecākiem, bija nomiris mūsu ģimenes draugs, ar kura bērniem es kopā smilšukastē spēlējos un kura ģimene mūsumājās bija gaidīti cilvēki. par nāvi uzzināju apmēram pēc pusgada, kad ciemojoties mājās netīšām atradu žunālā, ka šī personā ir mirusi, traģiski, peķšņi. man nebija tiekuši, jo bija domājuši, ka zinu (jā, 200km attālumā ir "viegli" šādus jaunums uzzināt..). bet ne par to ir stāsts. stāsts ir par to, ka vismaz gadu, jebkurā brīvā brīdi es domāju par šo cilvēku. mums nebija ļoti tuvas attiecības, divas dažādas paaudzes, bet man bija tik druasmīgi bēdīgi, tik skumji, ka man to noklusēja. un tagad man ir vienmēr bail, ka kaut kas var notikt un man par to noklusēs. ka man nepastāstīs un visstulbākajā gadījumā man par to vispār vajadzēs uzzināt no masu medijiem. un tādu traumu tas uz mani atstāja jau prātīgā vecumā..
bērnam ir jāsaka, jāpastāsta. jābūt ar viņu. sāp nejau vecmāmiņai vienai, ka viņas meita ir mirusi. mazajam vispār pasaule var sagriezties, ja arī slimība ir bijsui slēpta. bet noklusēt NEDRĪKST!
kas attiecas uz bērēm.. ja bērnam nav bijusi informācija par slimību, ja nav atvadījies, tad ir jāļauj viņam to darīt. neiznu, vai vajag rādīt, kā aprok zārku, tas tiešām var uzdzīt bailes no nāves, tik apraktam utt., bet, ja notiek atvadu cermonija, tajā gan vajadzētu piedalīties. kaut vai lai amzais redz, cik daudz cilvēkiem viņa mamma ir bijusi mīļa un ka viņš nav viens savās bēdās.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
kad man bija 19 un jau kādu laiku dzīvoju prom no vecākiem, bija nomiris mūsu ģimenes draugs, ar kura bērniem es kopā smilšukastē spēlējos un kura ģimene mūsumājās bija gaidīti cilvēki. par nāvi uzzināju apmēram pēc pusgada, kad ciemojoties mājās netīšām atradu žunālā, ka šī personā ir mirusi, traģiski, peķšņi. man nebija tiekuši, jo bija domājuši, ka zinu (jā, 200km attālumā ir "viegli" šādus jaunums uzzināt..). bet ne par to ir stāsts. stāsts ir par to, ka vismaz gadu, jebkurā brīvā brīdi es domāju par šo cilvēku. mums nebija ļoti tuvas attiecības, divas dažādas paaudzes, bet man bija tik druasmīgi bēdīgi, tik skumji, ka man to noklusēja. un tagad man ir vienmēr bail, ka kaut kas var notikt un man par to noklusēs. ka man nepastāstīs un visstulbākajā gadījumā man par to vispār vajadzēs uzzināt no masu medijiem. un tādu traumu tas uz mani atstāja jau prātīgā vecumā..
bērnam ir jāsaka, jāpastāsta. jābūt ar viņu. sāp nejau vecmāmiņai vienai, ka viņas meita ir mirusi. mazajam vispār pasaule var sagriezties, ja arī slimība ir bijsui slēpta. bet noklusēt NEDRĪKST!
kas attiecas uz bērēm.. ja bērnam nav bijusi informācija par slimību, ja nav atvadījies, tad ir jāļauj viņam to darīt. neiznu, vai vajag rādīt, kā aprok zārku, tas tiešām var uzdzīt bailes no nāves, tik apraktam utt., bet, ja notiek atvadu cermonija, tajā gan vajadzētu piedalīties. kaut vai lai amzais redz, cik daudz cilvēkiem viņa mamma ir bijusi mīļa un ka viņš nav viens savās bēdās.