Nobanot varēja tikai, ja kāds atstāj komentāru tavā cibā, jeb bija kaut kāds vēl veids? Lapas kartē kaut kā nespēju ieraudzīt.

Dievs faking svētī Latviju!

Ļoti specializēts jautājums, bet vai kādam, kas kādreiz darbojās Papardes Ziedā, gadījumā nav saglabājušās koka loceklīšu bildes? Varbūt kāds, kas bijis Papardes Zieda vienaudžu izglītības programmā, pamanījās vienu nofočēt? Asking for a friend.

Ingmārs Freimanis savā dzejā izmanto kontrastus, pārspīlējumus un paradoksus, lai parodētu sevi un savu dzīvi. Piemēram, dzejolis "Diemžēl darbā" sākas ar banālu situāciju, kurā dzejnieks jūtas slikti un dodas mājās agrāk, bet beidzas ar pārsteidzošu un šokējošu atklāsmi, ka viņš ir miris un atrodas kapos. Šis dzejolis izsmej savu depresiju un bezcerību ar pārslēgšanos no reālās uz fantastisko pasauli. Arī dzejolis "Nu paša sevis uzbrukums" ir pašironisks, jo tajā dzejnieks izteic savu neapmierinātību ar sevi un savu talantu ar retoriskiem jautājumiem un absurdiem salīdzinājumiem. Viņš sevi salīdzina ar vāju ienaidnieku un lūdz atbildes uz nesakarīgiem jautājumiem par dzīvi. Šis dzejolis parodē savu eksistenciālo krīzi un nespēju atrast jēgu savam darbam.

Čūskas, Bing.

Jāatzīst, ka tik, cik man sanācis redzēt (un tas nav daudz, jo sāku tik no spēles ar Šveici), Latvijas izlase šogad spēlē sev netipiski baudāmu hokeju (Ar to es domāju - beigās uzvar). Prieks skatīties. Nav vairs nepārtrauktā spēle savā aizsardzības zonā un truls metiens pēc metiena pa mūsu vārtiem. Tiešām būs palīdzējis jaunais treneru korpuss? Vai arī tas, ka tēvzemes bērni spēlē uz savas zemīte palielina viņu Willpower un Resolve status par +20%? Iespējams abi.

Dievs svētī Latviju!

Pēdējā laikā izdzīvoju pazemīgu (humbling) pieredzi saistībā ar t.s. musicmanship.

Tagad, kad man ir laba basa aparatūra- viss nepieciešamais, lai dārdinātu pagrabos, pļavās un stadionos-, esmu sapratis, ka savā mūzikas sistēmā es esmu vājākais ķēdes posms, a bottleneck if you will. Un kā nekāda jauna muzikālā aparatūra nemainīs šo faktu.

Tā ir patīkama apziņa - ka viss, kas man tagad atliek, nav atkarīgs no naudas, bet no paša gribasspēka. Jo skaidrs, ka mūzikas teorijas pamatu apguve nav saistīta ar talanta esamību vai neesamību, bet gan gribu un pacietību. Tīra graindošana.

Jāatzīst, es agrāk biju sasodīti spītīgs cilvēks - neizmantodams youtube mūzikas pamatu tutoriāļus (un tagad jau chatGPT, kas man ļoti jauki izskaidroja par SUS akordu veidošanu). Jūtu, ka pus gada laikā, kopš paralēli fokusējos uz teoriju, mana spēlētprasme un muzikalitātes izjūta ir augusi.

Tai pat laikā apzinos, ka, ja visi nokļūtu pie šīs atziņas, mūzikas instrumentu tirgus nebūtu diezko priecīgs. Cilvēki pārstātu pirkt pedāļus un instrumentus, cerībā, ka tas darīs viņus laimīgus (nespējot līdz galam īstenot laimi muzikāli bāzes teorijas nezināšanas dēļ; been there, fel that).

Vai kāds ir lietojis online mašīntranskripcijas servisus video/audio latviešu valodā, un var ko ieteikt?

Es skatos, ir, piemēram, tāds simonsays.com , bet nav ne jausmas, cik labi transkribē LV.

Latvija tika ceturtdaļfinālā, jo es apzināti šogad neskatījos hoķi. Vienkārši zināju, ka kārtējo gadu skumji zaudēsim (ja nebūtu iedarbināts Lielais Hadronu Pātrinātājs, simts punkti būtu papisuši kā parasti), tāpēc negribēju lieki tērēt nervus. Katru reizi, kad skatījos agrāk, latvieši vienmēr smagi aplauzās.

Labi, labi, jāatzīst, es tomēr skatījos kādas 2/3 šī vakara spēles pret Šveici.

Dievs svētī Latviju, mūs dārgo tēviju!


P.S.
Tāpat zaudēsim Zviedrijai ceturtdaļfinālā

Kā varētu domāt, arī Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolā šajā vasarā ir izlaidums. Kāda meitene un kāds zēns, kuri mācās tur 4. kursā, šajā gadā abi beigs šo skolu un dosies tālāk mācīties.

Viņa – uz mākslas koledžu Francijā, viņš – tepat Latvijā uz mākslas akadēmiju.

Tas viss bija ieplānots jau pirms tam. Šo klasesbiedru vecāki tā bija izdomājuši, un jaunieši bija piekrituši.

Taču notika neparedzēts apstāklis – šajā pavasarī abi klasesbiedri iemīlējās, un nu sāka domāt, ko darīt, jo dzīvot katrs savā valstī visu studiju laiku negribēja.

Vecāki bija skeptiski un teica, ka tik svaigas iemīlēšanās dēļ neatcels sarunas ar skolām. Ka uz iestājeksāmeniem abiem būs jābrauc, kur izvēlēts iepriekš. Meitenei uz Parīzi, zēnam – tepat Rīgā.

Meitene par šo situāciju gauži raudāja, jo četru gadus ārzemēs prom no mīļotā, kurš ir tik svaigi satikts, emocijas un hormoni kā cunami sitas pa galvu, viss ir tik daudz, ka atliek tikai sveču gaismā raudāt un lūgties visaugstākajam kādu risinājumu šai situācijai.

Puisis bija noskaņots pragmatiskāk – ja viņi tiešām ir stiprs pāris, tad šos 4 gadus izturēs. Turklāt priekšā ir vēl visa vasara Latvijā kopā.

Taču stress abiem bija liels. Skicējot rokas drebēja, asaras tecēja, vien ieraugot vienam otru nodarbībās, bija liela spriedze.

Meitene atdeva puisim kaklarotu, ko bija valkājusi pie sirds gadiem ilgi.
Puisis izgatavoja no sudraba viņai mazu sirsniņu, ko vilkt kaklarotas vietā.

Uz šo visu noskatoties, viņu skolotāji skolā sāka runāt ar kursa vadītāju, kas īsti notiek. Viņi abi ir bijuši izcili talanti, taču tagad, emociju dēļ, var sabojāt sev noslēguma rezultātus un iestāšanās eksāmenus.

Pēc tam kursa vadītāja piezvanīja viņu vecākiem un izstāstīja, ka visa situācija apdraud jauniešiem sasniegt vislabākos rezultātus.

Vecāki nosprieda satikties četratā un izrunāt situāciju, kā atdzesēt nokaitētās bērnu sirdis.

Viņi sprieda tā, ka Parīzi no Rīgas šķir 2100 km, taču vienmēr ir iespējas.
Mēs dzīvojam 21.gadsimtā. Ir internets, telefons, video zvani.

Tad ierunājās meitenes mamma: “Ja viņi piedalīsies iestājeksāmenos ar tik lielu neskaidrību par nākotni kā tagad, tad zaudējumi no tā, ka viņi var netikt budžetā un nedabūt stipendiju, ir daudz lielāki, kā mums nāktos ieguldīt, lai viņi varētu satikties biežāk kā tikai Ziemassvētkos un brīvlaikos, kuri pārklājās gan Latvijā, gan Francijā!”

Pārējie trīs vecāki piekrita, ka bērnu nākotne ir svarīgāka par tiem tūkstošiem eiro četru gadu laikā aviobiļetēm (jo studijas bija četru gadu garumā).

Kad jaunieši šo uzzināja, viņi bija ļoti patīkami pārsteigti. Vecāki bija atraduši, ka ir lidojumi Rynair, ir vasaras brīvlaiki, kas pārklājas, ir arī jaunais gads.

Par labām sekmēm vecāki piesolīja tikšanos reizi trīs nedēļās, par izcilām – reizi divās nedēļās, par viduvējām – reizi mēnesī. Kaut nu, visiem bija skaidrs, ka, ja jaunieši dabūs visprestižāko stipendiju, viņi varēs satikties ļoti bieži.

Kad šāds solījums maija vidū bija nosēdies jauniešu apziņā, tad viņi ar divkāršu sparu metās mācīties, kas Rozentāļos parasti nozīmēja skicēšanu cauru vakaru vai pat nakti.

Šajā stāstā vēl nav laimīgu beigu, jo jauniešiem jānokārto beigšanas eksāmeni un iestājpārbaudījumi vasarā, vēl jādabū tā vislielākā stipendija, vēl jāpabeidz studijas, vēl jāappreacas, vēl jāizveido harmoniskas karjeras mākslas jomā, vēl jārada ģimene, un vēl jālaiž pasaulē maz-maz-mazbērni.

Taču viss sākās ar mīlestību šajā pavasarī.

Pludmalē sauļojās divas lauvas. Pienāca Jaguārs un sāka lasīt morāli: ”Ko snaužat? Jāstrādā! Monmatijā mūsējo kuģi karājas gaisā un strādā uz savējiem lejā, bet jūs te Avionā sauļojaties!”

Baltais lauva noņurdēja: “Nu, viņi to izvēlējās, viņi arī lai taisa pikniku kosmosa kuģī!”. Otrs piebalsoja: “Mēs jau esam vienā pagastā, sauktu par Piena ceļu, bet, vai tāpēc man jāskrien kaimiņa ugunsgrēks dzēst?”

Jaguārs neatlaidās: “Daudzi no mūsējiem dzīvo tajā Midgardā briesmīgos apstākļos. Ne laba ēdiena, ne gaisa, par apaļām migām nemaz nerunājot! Vēl pirms dažām dzīvēm viņi bija jūsu labākie draugi. Tikai tāpēc, ka iemiesojušies šoreiz Midgardā, tikai tāpēc jūs par viņiem esot aizmirsuši?”

Šim argumentam lauvām nebija, ko likt virsū. Viņi sāka nepatikā šmakstināt muti, vēcināt astes, satraukumu paužot ļoti redzami.

“Un ko tad Tu gribi, lai mēs darām, Jaguār? Mūsējie jau tur ir, vesels kuģis. Ar droniem novēro, ziņo mūsu izlūkošanai. Vai mums atkal jākļust par kosmonautiem?”

Jaguārs pasmīnēja un teica: “Jūs esat lauvas, jūs varat kaut ko izdomāt.”

Lauvas saskatījās un sāka smieties: “Mēs esam lauvas un tāpēc varam kaut ko izdomāt?”

-Jā, tieši tāpēc. Jūs vienmēr kaut ko izdomājat. Es atnācu, lai pateiktu, ka ir īstais laiks kaut ko izdomāt. Šobrīd ir ļoti izšķirīgs brīdis. Ir iespējams paātrināt procesu, ja aizdomājas visos pareizajos virzienos.

telts vai guļamtīkls? kādas ir priekšrocības? personiskā pieredze ar nakšņošanu tīklā?

Ceļotājā visam 40% atlaide, bet tas, ko gribēju, nav manā izmērā...
Nē, nenopirku tīklu.

Kopumā universitātē iet apmierinoši. Gatavojos otrajam administratīvā procesa kontroldarbam, kas būs rīt 16.30. Nevaru sagaidīt nākošo pavasari, kad būs garām visi priekšmeti un kursa darbs, lai varētu uzrakstīt bakalaura darbu un noslēgt šo pārāk ilgo posmu.

Cibā iegriežos bieži, taču izmantoju to vairāk saviem pierakstiem. Varbūt reizi nedēļā ieeju draugu listē, leitestus kopš šizofrēniķa uzvaras gājiena aiztikt negribas. Sliktas asociācijas.

Kopš marta cenšos vismaz divreiz nedēļā apmeklēt trenažieru zāli (sanāk diezgan labi). Nepilnos 3 mēnešos esmu ieguvis diezgan maskulīnu muskuļu definīciju. Jāpiestrādā vēl pie vēdera un kājām. Mugura in progress. Bet par to nav stāsts. Es jūtos dzīvē nesalīdzināmi labāk un pārliecinātāk, mana atmiņa un runasspējas ir uzlabojušās. Manuprāt, tas ir patētiski, ka cilvēks nav spējīgs apmeklēt zāli, uzstājot, ka viņam nepatīk tā publika. Kāda publika? Tur iet visi - resnie, dumjie, skaistie, vidējie, tievie. Tur iet cilvēki, kuri lietas labā kaut ko vēlas darīt nevis kurnēt uz savas aizspriedumainās, smalkās dirsas.

Kopš atkal studēju un trenējos, manī ir pieaudzis nepatikas apjoms pret cilvēkiem, kuru argumenti par kaut kā neizdarīšanu man vienmēr šķituši gaužām nožēlojami un balstīti nevis patiesā spēju apcerējumā, bet emocijās. Var teikt, ka es vairāk trigerojos no citu neizdarības un slinkuma. Priecātos, ja mani tikpat triggerotu paša neizdarība. Jo tā joprojām ir prevalenta vienība, kas grauž mani.
Potenciāla neapzināšana un neīstenošana ir ne tikai noziegums pašam pret sevi, bet sev mīļajiem un tuvajiem.

Uz neredzēšanos.

Ļoti patīk Liepāja. Nekā jau īpaša - brauciens, maza pastaiga, restorāns, teātris, viesnīca, duša, maiga mīlēšanās, lēnas brokastis, 15 kilometri gar super mierīgu un maigu jūru, pa vidum Latvijas naftas bezīntanks kaut kur pie Pērkones, ar Coronu (no ledusskapja!!!) un soliņu zem neganti smaržojoša ceriņu krūma, vieglas pusdienas Paviljonā (cukini rullīši!!!), tad brauciens atpakaļ. Tāda atvaļinājuma sajūta it kā būtu bijis prom nedēļu, vieglums galvā un atslābums ķermenī. Ik pa laikam paspēlējos ar domu par pārcelšanos uz Liepāju (pat lūru sludinājumos) bet vai tad tas nesagrautu šo ilūziju par aizmukšanu no ikdienas?

"Grimmi" Liepājās teātrī bija super. Patīkami redzēt kaut ko patiešām oriģinālu.

padoms: nesadomājiet sestdienas pusdienlaikā akceptēt kaut kādus kopīgus ūdens remontus ar kaimiņiem. rezultātā būs 21:15, un vispār nebūs ūdens nevienam. 

Tas īsais relax mirklītis, kad tulkojums ir ne tikai pabeigts, bet arī pašizlasīts un nosūtīts redaktorei.
Šoreiz pārsteidzoši tīrs, lai arī tulkots lielākoties kaut kādos dīvainos apstākļos. Bet varbūt žanrs vieglāks (kvalitatīvs čiklits).