Iesakiet, lūdzu, kurš ir teorētiski sakarīgāks (as in ar paplašāku izvēli) mūzikas straumēšanas serviss, kas strādā uz tsk. Android (abonēšanas maksa ir ok)?

Kaut kā automātiski biju savlaik parakstījies uz Spotify, bet, skatos, ik pa brīdim mēdz no pieejamā zust dziesmas, kas agrāk bija.

Šodien viņi pazaudēja "Trīsi, trīsi sikspārnīt", tas bija pēdējais piliens. 😤 Nu jau pat Youtube music, izskatās, ir tas, kas Spoķikā nav.

“Ar katru soli mēs mazāk pazīstam sevi” bija Senajā Grieķijā uzraksts.

Viedi cilvēki pārstāja staigāt tik ātri un pievērsās refleksijai par izdarīto, izdomāto, nodomāto un pateikto.

Daži cilvēki pārstāja staigāt vispār, aizgāja kalnos, kamēr attina kamolu atpakaļ.

Viņi piedzima, viņi izvēlējās savus vecākus, pirms piedzimšanas pateicās tiem par sadarbību, ka viņi piekrīt atbalstīt līdz pilngadībai.

Izvēloties šos vecākus viņi zināja, ka vecākiem ir labās un sliktās rakstura īpašības. Taču svarīga ir pieredze. Viņi ar vecākiem kopā mācījās kļūt par pieredzējušākām dvēselēm.

Sākumā bērns ir pateicīgs par visu, jo zina tikai, kas ir pārpilnība. Šie kamola attinēji sēdēja alā kalnos un centās nonākt šajā stāvoklī.

“Spīd saule” - tas ir skaisti.
“Pūš vējš” – ir cita sajūta, tas ir interesanti.
“Līst lietus” - zāle aug. Cilvēks jūt, ka asociē sevi ar zāli, kokiem, sēnēm, viņam debesis lej nektāru mutē, cilvēks dejo lietū un smejas.
“Snieg sniegs” - cilvēku pārņem suniska jautrība. Izskriet ārā, izvārtīties pa sniegu.


Cilvēks tina savu kamolu atpakaļ, lai atcerētos, kāpēc piedzimis. Ko paredzējis darīt šajā dzīvē, kas ir tas lielais, ko darot, no viņa sanāks “lielas lietas”.

Kamolā viss ir iekšā, cilvēks rūpīgi centās AIZMIRST visu lieko, ko kopš dzimšanas bija uztvēris, lai atcerētos būtisko.

Aizmirsa ielu, kur dzīvoja trīs gadu vecumā, aizmirsa Brežņeva vārdu, aizmirsa ledusskapja marku, kurā cerēja atrast saldējumu bērnībā, aizmirsa sava pirmā drauga vārdu bērnudārzā, lai tikai atcerētos to, kāpēc vispār te ieradies.

Pēc tādas lielas aizmiršanas un atcerēšanās cilvēks sāka strādāt ar sevi.
Sāka sevi slīpēt. Sāka saprast, kādas iemaņas šajā dzīvē viņam jāattīsta, lai izdarītu “lielo lietu”. Viņš/viņa kļuva sabiedriskāka, atvērtāka, sirsnīgāka, laipnāka, vitālāka, mazāk domāja un vairāk darīja. Jo viss ļoti pamazām tapa skaidrāks.

Cilvēks katrā pretimnācējā un paziņā ieraudzīja sevi un vēlēja sev to pašu labāko. Tāpēc citiem bija iespaids, ka šis cilvēks ir ļoti empātisks, kaut vienkārši bija attinis sevi līdz tai stadijai, kurā visu ābolu pusītes vēl ir tikai sēkliņas dzīvības kokā.

Tajā pat laikā cilvēks ļoti cienīja sevi, savu laiku, jo zināja, ka ir jāgatavo sevi “lielās lietas” realizēšanai. Visam ir savs laiks. Mācīties, strādāt un atpūsties. Cilvēka pilnbrieds, vieduma un darba spēju krustpunkta gadi bija tas, kam viņš gatavojās. Uz to brīdi ir jāzina vairāk.

Ar katru dienu viņš zināja vairāk un vairāk un kļuva aizvien līdzīgāks pats sev. Jo vairāk kārtu no sevis notina – sabiedrības stereotipus, cilvēces bezapziņu, gēnos pārmantotos pussarautos dzīparus, jo vairāk viņš iepazina sevi.

Jo vairāk viņš zināja, jo mazāk ilūziju viņam bija, ka zina daudz. Arī to Senajā Grieķijā daudzi bija jau sapratuši. Ka jātin nost vēl vairāk kārtu.

Taču cilvēks saprata, ka sēdēt visu dzīvi malā ir lieki, tam ir paredzēts laiks starp dzīvēm. Tāpēc cilvēks, sasniedzot darba spējīgu vecumu, gāja darīt savu “lielo lietu”.

Lai cik cilvēku viņu slavētu, lai cik peltu, viņš darīja, jo juta, ka tāpēc ir atnācis. Ar iekšēju smaidu pieņēma jebkādu vērtējumu. Visu, ko viņš darīja, viņš darīja sev.

Citi teica: “Sevi atradis cilvēks”, viņš pats par sevi klusēja. Darbi gāja pa priekšu, citus iedvesmoja, viņš aizgāja pilnīgi vesels, kad savu “lielo lietu” bija paveicis.

Bondage of normality.

Kāds zina, kas šī ir par dziesmu?

https://www.youtube.com/watch?v=ag9iaWX4JGQ

Noskatījos vēl vienu video ar psihiatru Dr K. un strīmeri Asmongold.

https://www.youtube.com/watch?v=l-r9wITZkG8

***

Tur beigās bija par dating crisis USA un Eiropā. Asmons pateica: "Jā, man šķiet loģiski iet uz randiņiem ar meiteni, kas dara to pašu darbu, ko es. Tā ir vieglāk saprasties".

Tad es padomāju: "Kāpēc man daļa skolotāju šķiet garlaicīgas?". Man bijusi sajūta, ka viņām trūkst radošās brīvības mācīt, kā viņas pašas grib. Skola, izglītības ministrija, pašvaldība
un pašas kautrība liedz?

Es Asmonu skatos, jo viņš visaugstāk savā dzīvē vērtē brīvību dzīvot, kā viņš pats grib. Viņš jūtas brīvs daudzējādā ziņā.

Es arī jūtos brīvs. Es, privāti mācot bērniem šahu un matemātiku, varu to darīt kādā formā vēlos, pat ja ap 95% gadījumu es tik tiešām izmantoju augstskolā apgūtās metodes un maz atšķiros no parasta skolotāja.

Drīzāk runa ir par to, ka es varu kombinēt dažādas pieejas un piemēroties katram bērnam, sameklēt, kas vislabāk der. Es varu iekārtot savu darba kabinetu baltu, salikt tajā augus, vēdināt, varu skolēnam
uztaisīt tēju, ja viņš ir nosalis. Tas ir darba kabinets, taču tā ir arī droša telpa. Safe space, kur skolēnam izrāda līdzjūtību, viņā ieklausās, ar viņu sadarbojas, ja vien viņš pats brīvprātīgi ir ieradies.

Skolā ir citādāk bieži vien. Jo skola līdz 9.klasei ir obligāta, un pēc 9.klases daļa bērnu jūtas vecāku piespiesti iet vidusskolā.

Tādā ziņā man patīk, ka ir aizvien skolas un fakultātes, kur tiešām vienam skolotājam vai profesoram ir viņa pamata klase/auditorija, ko viņa/viņš iekārto kā savas otrās mājas. Ar kartēm, fotogrāfijām, gleznām pie sienām. Ar priekšmetiem, kas rada atmosfēru.


To es arī sievietēs ievēroju, gaumi un stilu, spēju radoši izpausties ikdienā. Kad man kāda direktore jautāja, kāpēs es nestrādāju šobrīd skolā, es biju izbrīnīts par šādu jautājumu.
Es strādāju skolā, kuras direktors esmu es pats. Vai arī - es varu strādāt skolā, kuras direktoram ir viena vīzija ar manējo. Cilvēks, kurš ir pieradis samierināties ar mazumiņu un to, ka, cik labi, ka vispār ir darbs un priekšnieks normāls, par tādu lietu kā radošā brīvība varbūt nedomā. Sevi mīlēt vajag!

Kā saprast no tā, kā sieviete runā par sevi un savu dzīvi - vai viņa sevi mīl, to diez vai var racionalizēt. Varbūt vēlāk mācēšu to pamatot, taču tas ir fantastiski.

Gan paziņai frizierei, gan draugam dzīvokļu meistaram šogad paliek 44.

Tāds skaitlis, kurš man šķiet jo mazāks, jo mans paša skaitlis paliek lielāks. 44 ir trīsdesmitgadnieks ar pieredzi.

Viņi abi ļoti labi prot savu arodu. Ņem pārāk mazas atlīdzības, ir pārāk labi cilvēki. Abiem bērni izauguši.
Abi ļoti labi saglabājušies. 1980.gads ir pēdējais Mileniāļu gads. Ar viņiem sākās 80-gadnieku paaudze. Viņi sāka iet skolā PSRS.

Viņi abi ir beiguši meklēt sevi, man tāds iespaids, strādās savā profesijā atlikušo mūžu. Abi dzīvo tuvu Rīgai, bet tomēr ārpus tās, kur zaļāka vide, vairāk klusuma.

Viņiem abiem ir kaķi. Viņi savā starpā ir pazīstami, bet toreiz, kad iepazinās, bija precējušies ar pirmajiem partneriem. Abiem ir pašiem savs bizness. Paši sev priekšnieki.

***

No tā, kas viņiem ir, man patiktu vairāk vieduma. Pārējo jau sastrādāšu.

Whoa, nezināju, ka vienas no manas visu laiku mīļākās filmas autors ir uzņēmis ko šādu - "Uz sudraba globusa" (1988). Piemirst nedrīkst! https://m.imdb.com/title/tt0093593/

Goodīgi, es vairs nekad negribu uzstāties vienā vakarā ar man relevantu kkf deadlainu. Tas bija vnk briesmīgi. Un ne jau man likās, ka iepriekšējā vakarā jau būs finišs, nē, tā nekad nesanāk, jo projekts ir milzīgs. Turklāt tā uzstāšanās (un ceļošana), kas iekrita vienā vakarā ar deadlainu, bija jau nobukota krietnu laiku pirms kkf izziņoja savu datumu, kā parasti šim mežonīgam daudzmēnešu konkursam to izziņo tikai mēnesi iepriekš, un kā parasti ar gana freš jauniem nosacījumiem, ap kuriem jāstrādā aplinkus lai kkas kinda gandrīz norm sanāktu. Mī un žē. Man vajag mēnesi atpūtas tagad lūdzu, bet nē, nākamie 3 mēmeši ir nonstop jaunrades un administratīvie deadlaini, bet visp. pa starpu man ir jāatrod dzīvošanu apmaksājoši frīlansi. oumaigād.

Vakar nonācām pie fakta konstatācijas
(es esmu gandrīz piebeigusi Children of Dune)
ka somehow, mans pieņēmums ir bijis, ka, ja cilvēkam ir pieredze, tad šis cilvēks automātiski izturas mazāk kā krāns
t.i., ja cilvēkam ir, teiksim, 40 gadu dzīves pieredze, tad viņš automātiski izturēsies kaut kā sajēdzīgāk nekā cilvēks ar 4 gadu dzīves pieredzi
attiecīgi visu laiku lasīju šo grāmatu un pie sevis burkšķēju, ka wtf wtf, kā cilvēkam var būt daudzu, daudzu dzīvju pieredze un tik un tā praktiski neeksistējošs theory of mind, praktiski neeksistējoša par zināmu briedumu liecinoša sekundes aizture starp "ok, es varu izdarīt/pateikt šito riktīgi derdzīgo lietu" un "mmmm, a moš nevaig, ir taču arī citi, jēdzīgāki veidi, kā komunicēt ar cilvēkiem, ar kuriem būs jāpavada kāds laiks kopā un kas man vispār neko sliktu nav nodarījuši"

Bet tas bija absurds pieņēmums (no manas puses) jau no paša sākuma
protams, ka nevar vienkārši iepumpēt cilvēkā dzīves pieredzi un cerēt, ka no tā automātiski nāks kaut kāds "briedums", "briedums" ir darbs, ko tu dari, nevis pieredze, kas tev ir, un tu vari šo darbu darīt vai nedarīt 8 vai 80 gadu vecumā

Kas gan padara novecošanu par negaidīti nekomfortablu pasākumu, nu, ja kaut kādu 20 gadu vecumā šķiet diezgan normāli, ka gan tu, gan vienaudži esat diezgan stulbi un tizli, jo jums ir 20, tad 40 gadu vecumā ieslēdzas viegla mizantropija, jo "maniem vienaudžiem tak vajadzētu zināt labāk", pie 60 būs vispār pilnīgs horrors, iedomājies, tas pats 20gadnieks, tikai ar 40 gadu pieredzi, kas viņam neko nav devusi

Pārpublicēju šo rakstu no paziņas paziņas bloga, jo trāpīgi pateikts par apzinātību

"Mūsdienu pasaulē viss šķietami ir vienas aplikācijas vai sociālo tīklu ieraksta attālumā. Ar ideālo mēs saskaramies ik dienas – ideālu bērnu audzināšanu, ideālu veselību, ideālām darba dienām. Rodas sajūta – ja informācija par to, kā darīt labāk ir tik viegli pieejama – kāds ir mans attaisnojums nedarīt?

Informācijas aprites temps nekad nav bijis ātrāks, mēs nekad neesam strādājuši vairāk, un nekad uz katru indivīdu nav bijis arī lielāka spiediena pēc sasniegumiem un perfekcijas. Viena no daudzajām problēmām, ko tas rada – mūsu smadzenes vienkārši kļūst pārstimulētas. Tas rada nemieru un trauksmi. Budisti to sauca par pērtiķa jeb nemierīgo prātu, tagad mē zinām, ka pie “vainas” ir amigdala – smadzeņu daļa, kuru ir ārkārtīgi viegli stimulēt. Mūsdienu stimulu pilnajā pasaulē nav viegli dzīvot ar savannas nedrošajai videi radītajām smadzenēm, kuras cenšas reģistrēt katru vides impulsu, lai mūs aizsargātu. Es neesmu neiroloģe, taču uzskatu, ka pamata zināšanas par šo sarežģīto un reizē primitīvo orgānu – mūsu smadzenēm – ietilpst tajā, ko es saucu par 21. gadsimta pamatzināšanu grozu. Bez šīm zināšanām mēs nespējam būt apzināti.

Pieņemu, vārds “apzinātība” jau labu laiku ir zaudējis savu pirmreizējo šarmu; pēdējā laikā tas aizvien vairāk tiek lietots vietā un nevietā. Taču jomās, kas nodarbojas ar mentālās labbūtības veicināšanu, viss agri vai vēlu pie tā atkal un atkal atgriežas.

Ko mēs zinām par savām smadzenēm? Piemēram, to, ka tad, kad mūsu smadzenes ir pārstimulētas, tās “iestrēgst”. Liekas, visa ir par daudz. Neko nevaru, neko nesaprotu. Iepriekš nospraustie mērķi pēkšņi šķiet neaizsniedzami – vai tā būtu maģistra darba pabeigšana, vai jauna darba atrašana.

Gribas vienkārši nolīst kaut kur maliņā, no visa atslēgties. Redziet, smadzeņu prioritāte ir drošība, šī orgāna mērķis ir mūs pasargāt. Smadzenes nevēlas nemitīgi saskarties ar jauno, nezināmo, nesaprotamo un tādējādi – nedrošo. Taču problēma, protams, tāda, ka, mērķu sasniegšana bieži vien paredz tieši to un neko citu; jaunas, nezināmas un nesaprotamas pieredzes.

Kā tikt ar to galā? Tas, ko dara mani klienti un ilgstoši esmu darījusi arī es – mēs vienkārši sevi piespiežam. Darām, kaut bail, riebjas, negribas. Un tas strādā! Āķis tikai tāds, ka šādi ir neiespējami noturēt motivāciju ilgtermiņā.

Smadzeņu centrs, kas ražo dopamīnu, kas mūs dzen uz priekšu, ir cieši saistīts ar smadzeņu baudas centru. Tas nozīmē to, ka smadzenes nav ieinteresētas darīt kaut ko, kas tām liek justies slikti. Īstermiņā sevi pamocīt ir iespējams; darīt, nejūtot gandarījumu, darīt par spīti. Taču ilgtermiņā smadzenes ir gatavas darīt tikai to, ko tās saista ar baudu. Piedevām mūsdienu pasaulē ir pieejamas tik daudz vienkārši iegūstamas baudas! Sociālie tīkli, cukurs, ekrāni. Kā pierunāt smadzenes uzrakstīt maģistra darbu, nevis noskatīties kārtējo seriālu?

Pirmais solis ir novērošana un līdzjūtība. Lamājot sevi, ir iespējams saņemties tikai uz brīdi, nevis gūt motivāciju. Pavēro sevi. Neanalizē un nesodi. Sazemējies, saslēdzies ar to, kā jūties. Vai tev ir bail? Vai gribas aizbēgt? Vai ir dusmas? Emocijas nav šeit, lai mums traucētu, tās ir šeit, lai mums pastāstītu kaut ko par mums pašiem. Paliec uz brīdi ar savām emocijām, kaut arī tās ir nepatīkamas. Mēģini saprast, ko ķermenis ar šo emociju tev mēģina pateikt. Konstatējot nogurumu, varbūt ir vērts apstāties un atpūsties. Konstatējot bailes, varbūt ir vērts dot sev vairāk laika, sadalīt lielo pienākumu mazākos solīšos, sastādīt detalizētu laika vai darbu plānu. Līdzjūtīgi iedziļinies situācijā. Pajautā – kā es sev varu šobrīd palīdzēt?

Otrais solis, kas strādās īstermiņā, ir smadzeņu “pārstartēšana”. Ir dažādi vingrinājumi, kas palīdz to izdarīt brīdī, kad tu jūties paralizēts, iestrēdzis, vai kādas sajūtas pārņemtas. Pētījumi rāda, ka, lai “restartētu” smadzenes, ir vajadzīgas ne mazāk kā divas minūtes. Izdari pāris dziļas ieelpas un izelpas, lai apturētu traucējošās domas, uzliec taimeri uz divām vai vairāk minūtēm, un kārtīgi izpurinies. Iztēlojies, ka tev uz brīdi ir pieslēgta elektrība. Purini rokas, kājas, vēderu. Svarīgi ir kratīties un purināties, jo mērķis šai darbībai ir sevis atslābināšana, nevis nogurdināšana. Skan smieklīgi? Tomēr pamēģini.

Trešais solis, un tas jau ir mēģinājums sev palīdzēt ilgtermiņā, ir sevis fokusēšana. Šajā stimulu pārpilnajā vidē mūsdienu cilvēks bieži jūtas pazaudējies. Tas ir saprotami, un tomēr rada ne mazums ciešanu. Apzinātība paredz laiku, ko veltām sev, un tikai sev, lai apstātos un izvērtētu – kas es esmu, kas ir manas vērtības, ko es vēlos no dzīves un kā to dabūt. Ja instagram algoritms vai kaimiņiene mums pateiks priekšā, kā justies un, ko no dzīves gribēt, diez vai mēs beigās jutīsimies laimīgi.

Nezinot savas vērtības vai galvenos dzīves mērķus, ir grūti, piemēram, atrast darbu, kas patiktu, vai saprast, kā izvēlēties tēmu maģistra darbam. Neapzinoties, kur visu laiku pazūd laiks un nauda, ir grūti, piemēram, atrast brīžus kvalitatīvai atpūtai vai beidzot nopirkt sen kāroto sporta zāles abonementu. Lai fokusētos, ir nepieciešama skaidrība, un, lai gūtu skaidrību, ir nepieciešams apzināties, kur un kādos brīžos, mēs tērējam savu laiku vai enerģiju. Skaidrība rada miera, drošības un pašpārliecinātības sajūtu. Tā ļauj ne tikai sasniegt mērķus, bet arī rūpīgi izvērtēt – kādiem mērķiem es vispār vēlos tērēt savu laiku, enerģiju un naudu.

Skaidru prātu un saulainu pavasari vēlot,

Krista Anna Belševica (Zalāne)
rakstniece, pētniece, radošuma un akadēmiskais koučs"

Ar labāko draudzeni martā izveidojām slinkuma sarakstu/ prokrastinācijas sarakstu.

Tajā ir lietas, ko it kā vajadzētu darīt, bet atliekam nedēļām, mēnešiem ilgi.

Bez triviālām lietām kā atcerēties nomazgāt durvju stenderes reizi divās nedēļās, nevis divos mēnešos, tur man ir

1) Igauņu valodas mācīšanās, lai varētu izlasīt grāmatu
2) 40 lpp stāsta uzrakstīšana, jo Rakstnieku savienības eksperts teica, ka man jāiemācās rakstīt plašāk

Šodien ir pat man brīvdiena, tāpēc būs jāķeras pie punkta numur viens.

trīs brīvas dienas. negribas, lai ātri paiet.

Kaut nu Gruzijai izdotos

Vai varat ieteikt kādu juristu zemes atpirkšanas jautājumos?

Šajās dienās atradu YouTube kanālu "Matrix explained" un mazliet binge veidā izgāju cauri jaunākajām teorijām par Matrix 4 filmu.

Kā arī jaunumiem par Matrix 5.

Atziņas tādas, ka

1) Nevis mīlestība glābj un rada, bet beznosacījumu mīlestība glābj un rada.

2) Mašīnas un mākslīgais intelekts pūlas saprast divu cilvēku beznosacījumu mīlestību, atdarināt to, taču velti.

3) Liela daļa cilvēku nemaz negrib būt brīvi, bet tikai bagāti, tāpēc nemaz necenšas mīlēt, bet tikai pavadīt laiku matriksā komfortabli.

4) Materiālisms cilvēkam palīdz aizmirst matriksa iepriekšējos ciklus, iegalvojot, ka ir tikai viena dzīve. Un tam notic pagaidām daudzi.

5) Matriksā sākumā bija paradīze, taču daudziem cilvēkiem tajā apnika. Cilvēkiem šķiet, ka viņi grib mieru, bet patiesībā viņi, lielākā daļa, grib tikai relatīvu mieru. Ļoti mierīga dzīve viņus garlaiko.

Kā Pēteris Vasks izskatījās jaunībā?

Šajā pavasarī, gatavojot divas devītās klases meitenes eksāmeniem, jo vairāk jūtu, cik labi, ka es saprotu 14 gadīgu meiteņu psiholoģiju.

Tas ir pateicoties, galvenokārt, māsai, kura 15-16 gadu vecumā, varbūt pat tajos 14, man stāstīja diezgan daudz par savām izjūtām. Varbūt viņa stāstīja vēlāk, atceroties, kāda bija 8-9.klasē.

Tas ir laiks, kad pusaudžiem gribas izcelties. Parādīt savu individualitāti. Meitenēm mēdz gribēties atrast tādu make-up un drēbju salikumu, kas ir unikāls, un ir viņai vienīgajai visā skolā, vai savu draugu vidū.

Lai arī viņa, varbūt, kā daudzas smagās mūzikas klausītājas, staigā ādas jakā, melnās biksēs un koši sarkanu lūpukrāsu, ir kāda nianse, kas viņu atšķir no pārējām. Vai tie ir auskari, vai rokassprādze, vai kaklarota. Dažreiz tie ir pīrsingi.

Dažreiz tie ir ārzemēs pirkti zābaki ar spīdumiem. Citreiz matos ielikts kāds dekors, kas var arī saturēt cirtas, lai ieveidotā frizūra vakara laikā saglabātos.

Parasti to kombinē ar mežģīnēm, legingiem, svārkiem, dažādu nokrāsu acu ēnām. Var arī uz sejas uzzīmēt miniatūru sirsniņu ar hennu.

Vēl ļoti svarīgi ir nagi. Rokas redz visi. Tāpēc nagiem jābūt ar unikālu dizainu. Melnā vai sarkanā krāsa ir par maz. Nagus var uztaisīt kā mazu glezniņu. Tajos var būt rietošs mēness vai zvaigznes.

Tas viss kopā, šī sapošanās, vienalga, vai tā ir iešanai uz skolu, vai ballītei ar draugiem vakarā, ir gara un pamatīga. Cik stundas tiek pavadīts pie spoguļa mācoties uzklāt grimu ideāli! Cik ļoti dīkts vecākiem, ka tas vai šis topiņš ir tā vērts, lai vecāki no ārzemēm to pasūtītu!

Tas viss tiek darīts, lai varētu skolas sistēmā, kur visus sarindo alfabēta un atzīmju secībā, saglabāt savu es. Vai arī, ja skolā vienā klasē ir trīs Ievas, lai esi Ieva ar mēness auskariem, nevis Ieva nr. 3.

Laikam ejot, saprotu, ka meitenes bieži vien man kā draugam ir paraudājušas uz pleca par dažādām lietām, bet reti kad stāstījušas visu. Māsa stāstīja ļoti daudz.

Pusaudžu laiks, 11 - 17 gadi, bieži vien saskan ar laiku, kad jaunais cilvēks ir visievainojamākais. Viņu var viegli saraudināt vai sadusmot. Zēni dumpojas pret vecākiem, meitenes taisa histērijas. Vecāki cenšas viņu galvas stūrēt pretī pieaugušo dzīvei un lielākai prasmei uzņemties atbildību par savu rīcību.

Visi vecāki, kuri cenšas just līdzi un vienmēr atceras, kādi paši bija 14-15 gados, pamatskolas beigšanas pavasarī, ir pelnījuši manu atzinību.

Tas arī ir laiks, kad daudz kas notiek pirmoreiz. Pirmie eksāmeni. Pirmās ballītes. Pirmais skūpsts, attiecības. Pirmā iemīlēšanās līdz ausīm un sekas no tās.
Jaunais cilvēks iziet no tā visa ārā stiprāks, pieredzējušāks, viedāks.

Tas ir lielu pārmaiņu, lielas izaugsmes laiks. Man kā vecākajam brālim un tagad skolotājam, ir bijis un ir gods to redzēt un atbalstīt tos un tās, kas tam iet cauri.