Upd - es bez covid.yes!

Kolēģei covid!
nu neko, dodamies attālinātajā darbā

zvana man ģimenes ārste saka - nu, kā? simptomi ir?
es: nav! (tiešām nav, pat nav ierastās rīta kakla sāpes, jo pa nakti kuņģis iet patvaļā)
viņa: ļoti labi
es: bet varu to testu veikt, tomēr drošāk..
viņa: ne, nevajag, ja 14 dienu laikā nav simptomu, staigā, kur gribi!
es vēl kko mēģinu par bezsimptomu, varbūt tomēr, es gribu!
viņa: ja nav simptomu, nevajag, tā valstī noteikts! bet var par savu naudu, droši!
nogaidu dažas dienas, ja nu simptomi, ja nu nosūta - nē!
tā nu aizvakar pieteicos uz testu pati, tieku tik 1d pēcpusdienā

man šodien tās 14 dienas, it kā varētu soļot brīvi, bet neērti kkā.. gaidīšu ierakumos testu..

1d tieši jau sen sarunāta vizīte pie jaunās ģim ārstes, mainās dzīves lietas, vajag citur

zvanu viņai, lai prasītu, ko viņa par to visu domā, varu iet jau pasaulē/uz vizīti
viņa: jūs ļoti pareizi darījāt! ir taču bezsimptomu, es jums varu nosūtījumu uz testu iedot!
un viņa pat nav vēl mans ārsts!

atteicos, jo gribu ātrāk - 1d jau sarunāts, sazin, kad viņas dotais būs.
nu ok, 50e, attā, covid izdevumi tad nu jau sanāk 180e (Romas ceļojums martā izzuda), nav tik traki, bet nu..

tāda, lūk, ļoti atšķirīga pieeja lietām.

un sanāk, ka es neesmu apzinīgs pilsonis - tāds nosēdētu mājās 14 dienas un ietu tautās, kā jau valsts iesaka..

es ņemu dzīvi savās rokās - nenormāli saīgņojos par ņemšanos, visiem sūdzos par savu sarežģīto dzīvi (visi tie zvani, visas tās sarunātās un atceltās un no jauna sarunātās lietas [man tāds posms dzīvē, ka vajag visādus kabinetus])
un tad saņemos un maksāju pati..

ko es varu mācīties - rīkoties uzreiz (pieteikties testam, būtu jau atbilde rokā), negaidīt, neprātot, necensties izlocīties..

Čaka ielas remotu haoss un putekļi + kkas gaisā (ne tie putekļi) šorīt ieveda ElAlto un DAmerico noskaņā.. {nu jau gandrīz gads kopš}

pavasaros tagad Romas noskaņas, rudeņos šis: lieliski!

jāsagādā kkas ziemai! {jezu, jezu, kad tas būs iespējams nu!}

rudens tuvojas, citu sfēru laiks: kaķis sagājis totālā lieutuvēnā


(šonakt 100x grozījos, jo karsti un neērti un sevī nav vietas un sazin kas.. kaķs tik krita nost no sāna un kāpa uzreiz atpakaļ, nepadevās un lietuvĒnoja mani)

o, ļaudis!
nu nevajag nakts vidū iet pa ielu un kliegt,
un skaļi mūziku:
apkārt ir daudz māju,
tām ir daudz stāvu,
tajos ir daudz dzīvokļu,
tajos guļ daudz noguruši ļaudis..
..un mums ir logi vaļā un mēs visu dzirdam

ilgi likās - jābūt tam stiprajam, neatkarīgajam, visu varu pats!, solo cilvēkam

it kā labi: tiek pats ar savu dzīvi galā, sasniedz savus mērķus
bet tur liela daļa iedomības: man jau nu sanāks pareizāk, jā, tu foršs, bet mana gaume tomēr labāka, tikai jau nu es izdarīšu tā, kā ir vislabāk un atbilst manai iecerei, jo MANA iecere ir galvenā, utt.

tad pamazām iemācījos ļauties, uzticēties un to "pazemojošo" lūdzu, palīdzi!

jau pagājušgad, kad ģimenes lielajā vasaras notikumā savas perfomances sagatavošanā iesaistīju māsu&viņas lieliskos dēlus, izjutu tīkamos augļus

šī gada lielā notikuma gatavošanās laikā vispār esmu sajūsmā: cik cilvēki ir atsaucīgi, radoši, zinoši, protoši, talantīgi un jauki!!

dzīvei jāļauj iet, visu nevar kontrolēt, visi var..

grūtā rīta, ģībienīgā, gribēju pieturu, divas ar tramvaju
nez, par daudz tās zombijfilmas skatos vai.., tramīga palikusi
bet tai pieturā liels citāda, brīvāka, dzīvesveida piekopēju saiets, kā jau katru rītu pie krišņām
šoreiz gan izteikti intensīvi: viens prasa naudu, cits fonā bļauj uz kaut ko debesīs, cits rāmi sēž saulē un drūmi smird..
sāka uzburties visādas iztēles ainas, kino līdzības, palika bail, devos vien tālāk..
vilkos vilkos līzd darbam atvilkos..
(citu acīs gan jau ar kā zombijs)

vienmēr prieks atklāt kopīgas kaisles ar tuviem radiem: ar Alisi Ikea Panda (un mīļojamās [maigi pūkainās] lietas) {gan jau tā nav, viņai vienkārši patīk viss, jo viņa nesen ienākusi šai pasaulē un viss ir jauns [bet es tā uzskatīšu vienalga]}

samīļoju [iespiedu seju vēderā] Pandu pirms iemigšanas un-bet sapnī atradu uz jumta un nesu lejā, mīļi piekļāvušos man, palielu ērgļa [kkādas maitu lijas drīzāk] mazuli, tādu kailu, retām spalvām, neglītu, milzu knābi [kas tūlīt sakapās gabalos]. tad baroju ar brokoļiem, jo nekā cita virtuvē nebija..

pamodos

ko tas nez nozīmē, ko man Ikea grib pateikt?

mans ķermenis ir slinks un vēlas tik gulēt dīvānā, skatīties seriālus, ēst džanku un dzert vīnu un dzemdēt bērnus
ā un vēl tai pat laikā sēdēt vannā un skriet

nu es nez..

kolēģe: ō, un tu tiešām noskrēji visus tos 10 km? uz tevi skatoties, nepateiksi, ka tu tāda ļoti sportiska!
nu paldies, šogad jau tā man bija ļoti grūti un radās jautājumi.. [..bet tā ekstāze finālā, kad uzveicu savu čīkstoni un noskrēju cerētajā laikā, ir ļoti ievelkoša un gribu vēl un vēl!]

p.s. ēstuvē viesmīles riktīgi kokteiļšeimoja klientu, kurš, vīrietis būdams, pasūtīja piņjakoladu.

nevienam nav viegli, bet tas nekas :)

bieži domāju par to, kas mani iepriecina, kas liek dzīvei šķist jaukai, kas mani pa īstam aizrauj

nuun nesen apjautu, ka viena no lietām ir manu telpaugu labsajūta

tas tāpēc, ka mamma man bērnībā pamatoja nepieciešamību tieši man visko pārstādīt/iestādīt ar nezin kāpēc stingru pārliecību, ka man ir "zaļie īkšķi"
tā nu tas iesēdās dziļi un patīk vai ne (bieži ne, jo jālaista, jārūpējas, nav kur likt, palodzes pilnas, cik var, tomēr nevar nē), bet man, atkal un atkal pārvācoties, līdzi velkas zināma zaļā masa un ar gadiem es aizvien vairāk tur iestiegu labsajūtā..

un šodien nevaru sagaidīt pēcdarbu, lai nevis dotos uz bāru, bet brauktu uz veikalu pēc puķupodiem un zemes unun.., lai beidzot smukos podos pārstādītu visu, kam to sen jau vajag

tāda, lūk, vecāku ietekme dzīves būvēšanā..
un arī, ko liegties, vecums, haha

septembri daiļo beidzu ar trīs bākām, trīs vētrasjūras malām, divām uzkāp/nokāp dabas takām = viss tā skaisti un romantiski!

oktobri sāku ar sasitu uzaci (klasiskais "skapīša durvis", bet nu tiešām), sasitu galvu, lienot pētīt, vai darbā tiešām tie radiatori tur patrepē silti, nebeidzami daudz zilumiem visādu skapju un kastu un mantu dēļ, jo dzīvoklī haoss un šauras takas..= remonts
+ aizmirsta pusdienu kastīte ar tik gardām pusdienām, visu ceļu domāju, kā es to ēdīšu, un nu...bads!!

ko sola novembris? ko - decembris??

kā māsasdēls vidējais teica: nesen sapratu - forši tomēr, ka laiks iet! līdz tam domāju - varētu būt visulaik vasara, kam to laika kustību (septembris-skola), bet tad apjautu, ka ļoti interesanti taču - kas notiks? kā lietas attīstīsies? kā dzīve būs?!

svaigs gaiss
klusums
dabiskais apgaismojums

kkāds nemiers, sākas atvaļinājums, pirmo reiz tā, ka nav plāna, nav sajūtas, bet arī panika, jo tā dzīve iekārtota, ka brīvība 4 nedēļas gadā, un tas ir tik nepareizi, bet tā ir, un tad nu šajās nedēļās viss jāizdara, viss jāpaspēj, viss jāizbauda, bet pirmo reiz es nezinu, kas tas ir, kas man jādara, kas man sagādā baudu, ko es nevaru palaist garām, kur un kā un ar ko kopā?



unbet tad atelpa un nekas, man nekas nav jāizdara, man nekas nav ne-jāpalaiž garām

var vienkārši gulēt un lasīt grāmatu
var vienkārši braukāties ar velo
var vienkārši ēst saldējumu kādos putekļainos ceļos kādā mazā ciematā, kaut kur klīstot
var taču? tas nekas, ka dzīve paiet bez visa Tā?



jokaini tie mākoņi vējš un laiks..

sarežģītākā, birokrātiskākā un dārgākā ekskursija uz objektu līdz šim
bet satraukumā jau krītu baudā

{jāpiesakās epastā, tad jāsacer vēstule direktoram, norādot kas esmu un kāpēc gribu apmeklēt, tad jāaizpilda tabula, norādot vārdu, uzvārdu, adresi, pases nr., darba vietu un amatu, tad grāmatvedei jānosūta atkal jau vārds, uzvārds, adrese, personas kods un pases kopija, tad jāgaida rēķins, jāapmaksā un jānosūta darījuma kopija. gaidu kas tālāk..}

gaidu braucienu ar māsasdēlu uz vasarnīcu - brauksim ar velo ausmā uz purvu un tā
apjautu, ka man ļoti patīk tikties ar māsas trīs nu jau gandrīz jauniešiem, es uz viņiem skatos ne kā uz bērniem, bet kā uz biedriem

jo, jāatzīst, pusaudži ir gatavi piedzīvojumiem, kamēr mana vecuma biedri sāk palikt aizvien vairāk "eh, ko tur, slinkums, priekš kam, neinteresē, sēdēs mājās!"

grieķu jogurts ar mellenēm: akdievs, cik tas bija labi!

man un manam ķermenim ir diezgan sliktas un pretrunīgas attiecības ar ēdienu
ķermenis visvairāk šobrīd mīl kviešu putraimus un griķu pārslas
man ir citi viedokļi, bet te nav demokrātija, es esmu minoritāte :(

es esmu atkarīga no drāmas

vakar bija pavasara labākā diena līdz šim! > izstāde "Meistara Vu un Meistara Lī satori" - tik nomierinoši un dziedinoši, burvīgs absurds, dzen un viss pārējais, ko vajag ziemas garo vakaru nemiera pārdomu nomocītam prātam

pieteicos tam maratonam (daļiņai, 10 km), izmantojot darba vietas piedāvājumu būt viņu komandā (apmaksā) - te ir viss, kas es nebiju vēl pirms dažiem gadiem (tik tas, ka apmaksā, to es esmu pieņēmusi iepriekš :)