| Upd - es bez covid.yes!
Kolēģei covid! nu neko, dodamies attālinātajā darbā
zvana man ģimenes ārste saka - nu, kā? simptomi ir? es: nav! (tiešām nav, pat nav ierastās rīta kakla sāpes, jo pa nakti kuņģis iet patvaļā) viņa: ļoti labi es: bet varu to testu veikt, tomēr drošāk.. viņa: ne, nevajag, ja 14 dienu laikā nav simptomu, staigā, kur gribi! es vēl kko mēģinu par bezsimptomu, varbūt tomēr, es gribu! viņa: ja nav simptomu, nevajag, tā valstī noteikts! bet var par savu naudu, droši! nogaidu dažas dienas, ja nu simptomi, ja nu nosūta - nē! tā nu aizvakar pieteicos uz testu pati, tieku tik 1d pēcpusdienā
man šodien tās 14 dienas, it kā varētu soļot brīvi, bet neērti kkā.. gaidīšu ierakumos testu..
1d tieši jau sen sarunāta vizīte pie jaunās ģim ārstes, mainās dzīves lietas, vajag citur
zvanu viņai, lai prasītu, ko viņa par to visu domā, varu iet jau pasaulē/uz vizīti viņa: jūs ļoti pareizi darījāt! ir taču bezsimptomu, es jums varu nosūtījumu uz testu iedot! un viņa pat nav vēl mans ārsts!
atteicos, jo gribu ātrāk - 1d jau sarunāts, sazin, kad viņas dotais būs. nu ok, 50e, attā, covid izdevumi tad nu jau sanāk 180e (Romas ceļojums martā izzuda), nav tik traki, bet nu..
tāda, lūk, ļoti atšķirīga pieeja lietām.
un sanāk, ka es neesmu apzinīgs pilsonis - tāds nosēdētu mājās 14 dienas un ietu tautās, kā jau valsts iesaka..
es ņemu dzīvi savās rokās - nenormāli saīgņojos par ņemšanos, visiem sūdzos par savu sarežģīto dzīvi (visi tie zvani, visas tās sarunātās un atceltās un no jauna sarunātās lietas [man tāds posms dzīvē, ka vajag visādus kabinetus]) un tad saņemos un maksāju pati..
ko es varu mācīties - rīkoties uzreiz (pieteikties testam, būtu jau atbilde rokā), negaidīt, neprātot, necensties izlocīties.. |