lūk, tādi cilvēki, tādi ņem un sacer kaut kādu dziesmeli, varbūt paģirās vai aiz nav-ko-darīt, varbūt muļķojoties vai kādā pusnemaņā, varbūt, jā, varbūt nopietni, apdomājot katru skaņu, vārdu, tomēr, ņem un tā sacer, un tad ieraksta, nu, viss tas darbs, visa tā ķēpa, bet, nu, ieraksta un miers, un tad palaiž pasaulē, kaut kur, un sāk sacerēt citas dziesmiņas, strādāt pie citiem ierakstiem vai varbūt vienkārši apēd picu, vai iet staidzināt suni, vai nolamāt pārdevēju, prieks jau ir par to padarīto darbu, par to dziesmu, varbūt pat lepnums, bet, nu, nāk un iet, viena pēc otras, vai varbūt kādu apstākļu sakritība un vairs nekad, bet un tad tāds kaut kāds cilvēks, kas tādā dienā kā, piemēram, šī, kas ir tāda tukša un pelēka, tāda jau no rīta sabojāta un pievilta, tāds cilvēks, kas šajā dienā ir kaut kāds nekāds, ar matiem, kas izskatās pēc nekā, ar aizmigušām acīm, ar tādu neko un garlaicīgu iznīkumu, ņem un tad šo dziesmu nejauši atrod kaut kur internetā, ņem un klausās atkal un atkal, sirsniņai mirstot, jo satikts tas neaprakstāmais...