| |
| ilgi likās - jābūt tam stiprajam, neatkarīgajam, visu varu pats!, solo cilvēkam
it kā labi: tiek pats ar savu dzīvi galā, sasniedz savus mērķus
bet tur liela daļa iedomības: man jau nu sanāks pareizāk, jā, tu foršs, bet mana gaume tomēr labāka, tikai jau nu es izdarīšu tā, kā ir vislabāk un atbilst manai iecerei, jo MANA iecere ir galvenā, utt.
tad pamazām iemācījos ļauties, uzticēties un to "pazemojošo" lūdzu, palīdzi!
jau pagājušgad, kad ģimenes lielajā vasaras notikumā savas perfomances sagatavošanā iesaistīju māsu&viņas lieliskos dēlus, izjutu tīkamos augļus
šī gada lielā notikuma gatavošanās laikā vispār esmu sajūsmā: cik cilvēki ir atsaucīgi, radoši, zinoši, protoši, talantīgi un jauki!!
dzīvei jāļauj iet, visu nevar kontrolēt, visi var.. | |
|
| tam nav jābūt tik grūti!
izsaucās skolotāja, kamēr mēs visas trīs tizlojāmies ar jauno kārtējo neiespējamo dejassoli.. | |
|
| septembri daiļo beidzu ar trīs bākām, trīs vētrasjūras malām, divām uzkāp/nokāp dabas takām = viss tā skaisti un romantiski!
oktobri sāku ar sasitu uzaci (klasiskais "skapīša durvis", bet nu tiešām), sasitu galvu, lienot pētīt, vai darbā tiešām tie radiatori tur patrepē silti, nebeidzami daudz zilumiem visādu skapju un kastu un mantu dēļ, jo dzīvoklī haoss un šauras takas..= remonts
+ aizmirsta pusdienu kastīte ar tik gardām pusdienām, visu ceļu domāju, kā es to ēdīšu, un nu...bads!!
ko sola novembris? ko - decembris??
kā māsasdēls vidējais teica: nesen sapratu - forši tomēr, ka laiks iet! līdz tam domāju - varētu būt visulaik vasara, kam to laika kustību (septembris-skola), bet tad apjautu, ka ļoti interesanti taču - kas notiks? kā lietas attīstīsies? kā dzīve būs?! | |
|
| - ka biju tik bailīga, kas izvērtās kautrīgumā un vājā funkcionēšanā un "ko ta es, es jau nespēju tā ņemt un izbalināt matus, nēsāt saplēstas džinsas un skaļi lamāties naktīs uz daudzstāveņu jumtiem"
- ka neizšķīros vismaz 3 gadus ātrāk, jo domāju, ka vrb šis būs tomēr ok pa dzīvi un arī ka "kā ta es viena, aij vaij, nespēšu, nomiršu, man bail no zirnekļiem, kā es viena dzīvošu!!"
- ka nestudēju/neapguvu kko prātīgāku vai arī krietni neprātīgāku, bet sirdij tuvu | |
|
| vērot, pamanīt tagad esošo. domāt ar tīru skatu, neizmantojot esošos šablonus, shēmas un pieņēmumus, idejas. notikušais ir noticis, tas, kas notiek tagad/problēma, ir kas jauns un no jauna jāvērtē ar jaunu skatu, ne veco ideju palīdzību - pret jauno ne ar vecām metodēm, bet jaunu pieeju. neizmantot attiecības, lai bēgtu, gūtu gandarījumu un valdītu. tas, kā es uzvedos, ko es saku un kas man šķiet problēma, atklāj, kas es esmu, tas, kādas ir manas attiecības ar citiem, atklāj, kas es esmu. izolēšanās nav atbilde, tā ir tikai bēgšana. uz ideju balstītas attiecības ir tikai rosīšanās, ne reāla darbība. kas ir mana konflikta ar pasauli/sabiedrību/indivīdu pašā saknē? ja attiecības izmanto kādam mērķim, tās nepastāv. ja doma neiejaucas vēlmē, vēlme izbeidzas - ilgstoša vēlme rada ciešanas. uzvešanās pēc noteikta modeļa, rīcības atkārtojums rada mehāniskas attiecības un sajukumu. ja nav priekšstata (par attiecībām, rīcību, cilvēku u.c.), tad nav konflikta. atvērties, nojaukt sienas (nebaidīties). brīvs cilvēks - tas, kuram nav gaidu, baiļu, zināšanas un pārliecības, kā būs, kurš ir tagad, tajā, kas notiek tagad. mācīšanās, ne iemācīšanās lielā nozīme (izpētīt, kā ir tagad, ne domāt, ka zina jau, jo ir jau to kaut kad iemācījies). dzīvot ar to, kas ir reāli noticis, neizvairīties, nebēgt prom, neļaut domai pavēlēt. "mans es" un priekšstats par citiem/citu ir tikai priekšstats, ko radījusi domāšana - organisms ir realitāte, bet psiholoģiskais veidojums (mans es), ko radījusi domāšana, nav realitāte. atmetot "manu es", pazūd aizvainojums, jo vairs nav aizvainotā/nav ko aizvainot. ja attiecības balstās uz domāšanu - atcerēšanos, tad tās ir ierobežotas. radošums ir spēja katru brīdi redzēt, kas ir reālais, un pielāgoties tam, ne izmantot vecā shēmas.
--- visādi citādi dziesma: | |
|
| nu piemēram, iepriekš man traki garšoja lasis, likās, nēnu, bez šitā es gan nu nekad un nekādi! nu jau gadiem totāli vienaldzīgs. bet radusies neprātīga kāre pēc tofu ar visādām garšiņām un piedeviņām (ar riekstiem, ar baziliku, kūpināts, ar mežu).
viss ir tikai atkarība un pieradums, nekas nav īsts un mans!*
*visādas sajūtas
| |
|
|
tā ir diezgan šausminoša apjauta, ka es varu būt laimīga arī bez visa tā, kas, kā man šķiet, nes īsto laimi. vienkārši būt laimīga tāpat.
jo: jābet kā tad tā?! kur man tagad skriet un dzīties, pēc kā man ilgoties un skumt? ko man darīt - tā vienkārši dzīvot laimīgai?!
FKA twigs - tw-ache | |
|
| sapnī uz valdemāra ielas pie vanšu tilta bija uzradies japāņu rajons - visādas sušī bodes, veikali ir kaltētu, marinētu, svaigu un sazin kā vēl sazin ko, dīvainas drēbes un lietas, pa kādam japāņu ubagam, nu, viss!
pamodos, nodomāju, cerams šitas bija tāda kā nākotnes vīzija, ka nu būs, nu tik būs! bet tad attapos, ka, haha, muļķīgāka gan es - japāņi tak nepametīs japānu, jo tur tak viss ir labi, un, ja nu ar, tad ne jau nu uz lv. nu neko, strebšu savu neautentisko miso zupu klusumā.
arī - vakar kaut kādā, gan jau apšaubāmā, interneta nostūrī uzzināju, ka vajag beigt sevi sodīt, bet savukārt seriālā, mazāk apšaubāmā, bet nu.., uzzināju, ka, lai salauztu apli, kurā iesprūdis, vajag izdarīt kaut ko iepriekš nedarītu.
ļoti labi.
bet kā tad tomēr ar to japāņu kvartālu, kosmoss, a?
| |
|
| 1. liec sevi vienreiz mierā!
2. kad paēsts un nopirkti (kārtējie) vissmukākie auskari, dzīve ir tīri patīkama!
3. šodien nav piektdiena, šodien ir ceturtdiena! | |
|
| uzmanies, ko vēlies!
vēlies, bet ne no kā neuzmanies! | |
|
| nepamēģināsi - neuzzināsi!
[pamēģināju - nu jau var ar plašķi, ne mēteli. plašķis man jauns un skaists. gaidīju ļoti. bet vārds 'plašķis' gan dīvaini skan.. plakš plakš plakš..] | |
|
| kam neveicas mīlestībā, veicas jōgā!
arī: dažāda tipa sviestmaizes tomēr ir viena no labākajām kulinārijas lietām!
| |
|
| skatos uz savas rokas pulsējošo asinsvadu un domāju: nē, nu, tiešām - šie tur iekšā tik čakli strādā, dienu un nakti, nenoguruši, reāli pūlas taču, guļ uz maiņām, labi ja vispār tiek pie atpūtas, un es?! absolūti to nenovērtēju, varētu pat teikt, izniekoju sevi, apcerot visādas neizdevības un nevajadzības, neko prātīgu ar visu šito uzbūvi neiesākot.. | |
|
| man ir diezgan lielas mokas no rītiem izdomāt, ko vilkt.
nu tas x 2 - dažas dienas pieskatu draudzenes mazo meitiņu.
arī - kā tie bērni guļ! - kaut kāda diskotēka!
ik pa laikam man diezgan stipri iebelž ar roku vai kāju, tiešām tā jāvicinās un visādas jūras un kosmosa zvaigžņu pōzas jāieņem?! trakums!
vīrieti var vienkārši pastumt malā, bet tādu trauslu mazu bērnu... bail pat pieskarties. tā nu ielokos starp viņu un kaķi kaut kur gultas perifērijā.
nē, nu, mīlīgi jau, bet, lūdzu, kādu laiku vēl pastāvīgo ne! | |
|
| cīņa ar bailēm padara dzīvi aizraujošu! | |
|
| tāds kā sētnieks šorīt stāvēja pie mājas ar spilgti oranžu sniega lāpstu un, diezgan ļoti smaidīdams, rakstīja kādam īsziņu = sniegi nāk! | |
|
| urrāāā!: esmu pieaugusi - varu ēst kādas kūkas vien gribu, dzert ko un kad, skatīt filmas līdz vēlam vakaram un vispār darīt ne gluži visu, tuvu nē, bet diezgan daudz no tā, ko gribu!
bērni, pieaudziet, tas ir lieliski! | |
|
|
IC3PEAK - Crystalline
sabiedriskais transports ir dzīve konspektā - ierobežota telpa, nejauši salikti tajā ļaudis, visi dodas vienā virzienā, bet nesarunājas, ignorē viens otru, varbūt kādu skatienu pārmij, vēro kādu, kas patīk, neuzrunā, meklē kādu, uz kuru īgņoties, īgņojas, spiežas un grūstas, beigās izkāpj un nekādas jēgas...
| |
|
| izprātoju paceļam uz darbu:
velti nav nodzīvota tāda dzīve, kurā nebeidzas, pat dziļā vecumā, dzīves baudīšana - iespējas dzīvot baudīšana un visa, ko tā piedāvā:
nebeigt meklēt un atklāt, uzzināt un izzināt, nebeigt ticēt, ka daudz kas ir iespējams, ka notikt jebkad un jebkurā vecumā var jebkas labs..
un, protams, dzert gardus vīnus, ēst labas kūkas, nēsāt smalkus tērpus, dzīvot skaistos mitekļos, skatīt filmas, lasīt grāmatas, klausīt mūziku, mīlēties un mīlēt! | |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
