rudens tuvojas, citu sfēru laiks: kaķis sagājis totālā lieutuvēnā


(šonakt 100x grozījos, jo karsti un neērti un sevī nav vietas un sazin kas.. kaķs tik krita nost no sāna un kāpa uzreiz atpakaļ, nepadevās un lietuvĒnoja mani)

booking.com, kas tagad ganjau diezgan traki dabū noņemties, klientu sazvanītājs Ayman E. šorīt bija tik neizsakāmi laipns:

ne tikai ar patiesu prieku paziņoja, ka man to viesnīcas (ko stulbumā un apmulsumā pati atteicu) naudu tomēr atdos (es tagad būtu klīdusi pa Romu..), bet vēl novēlēja laimīgu dienu, veselību un laimi, lai ģimenei viss labi šajos laikos un izdodas viss un patiešām izcilu dienu un visu to labāko.. un kas vēl tur bija..

centos atdarīt ar to pašu, cik nu bija spēku un apmulsuma angļu val zināšanu ;)


visu dienu sajūsmā par šo negaidīto laipnību..

vienmēr prieks atklāt kopīgas kaisles ar tuviem radiem: ar Alisi Ikea Panda (un mīļojamās [maigi pūkainās] lietas) {gan jau tā nav, viņai vienkārši patīk viss, jo viņa nesen ienākusi šai pasaulē un viss ir jauns [bet es tā uzskatīšu vienalga]}

samīļoju [iespiedu seju vēderā] Pandu pirms iemigšanas un-bet sapnī atradu uz jumta un nesu lejā, mīļi piekļāvušos man, palielu ērgļa [kkādas maitu lijas drīzāk] mazuli, tādu kailu, retām spalvām, neglītu, milzu knābi [kas tūlīt sakapās gabalos]. tad baroju ar brokoļiem, jo nekā cita virtuvē nebija..

pamodos

ko tas nez nozīmē, ko man Ikea grib pateikt?

slikta izrāde tā vieno, pēc tam ir tik daudz ko pārspriest!

valentīna diena tomēr mani satika - jau paspēju iemīlēties!:
gāju pa ielu un tad pēkšņi manas acis sastapās ar Hulio lietoto preču veikala skatlogā.
ak, jel, kaut nu pa dienu neviens viņu nenopirktu!!
sēdēšu darbā un domāšu par to viņa jokaino smaidu balti pūkainajā sejā, kurā kaut kur slēpjas arī acis..

jūtos šodien ļoti vienota ar kādu pilnīgu svešinieku, jo mums abiem ir jūtams puns pierē: 

trīs gadus gaidīju un tiku beidzot uz Antigoni
nu, bija vērts, bija vērts..

atšķirībā no Mēdejas, kur tik Guna burvīga, te visi bija, pat tie, kas man līdz šim likušies neizteiksmīgi

nu un bet bonusā bija blakus sēdoša skaista jauna meitene, kas visu izrādes laiku, jau no pašām pirmajām minūtēm (gan jau arī pirms tam gaiteņos un garderobēs), klusi, delikāti raudāja.. asaras bira pāri vaigiem, pilītē uzturējās zem zoda un tad klusi pazuda apģērba krokās..

mana darba ēka, izrādās, ir tik apdomīgi un moderni projektēta, ka 4.stāva telpās dikti ož pēc garāžas, kad uz ielas kāds nolēmis pasildīt savu dīzeļauto..
..jo kāpēc gan mūsu modernajā un tehnoloģiju brīnumu laikmetā svaigā gaisa ņemšanas caurumu neierīkot ielas, kurai blakus ir paliels stāvlaukums, līmenī.. ja ēkai ir paliels pagalms un visādas šķautnes un dažādu līmeņu terases..

sapnī ņēmos ar krāsainām kodēm, no rīta kāpņtelpā, izkaisīti pa visiem trim stāviem, mētājās divas mazas atslēgas, wc papīrrullis un neliela punaina zilas gumijas bumba

nez nez

apaļais spoguls aizbāzts aiz trubām aizvien, neviens neņem jau divus gadus, kurš tad nesīs dzīvoklī iekšā citu atspulgus?

toreiz naktī, nedēļas vidū, viss tumšs un kluss, pat suņi un auto nerej, uz ielas tas Munka kliedzies, tāds eksistenciāls un dziļās šausmās, ne palīgā, sit! vai debesu tēvs, tur milzu zirneklis!

šonakt tai pat laikā kaut kāds nesaprotams cilvēka vai suņa jedi-jedi-jedi-ooojj jedi-jedi-jedi-ooojj jedi-jedi-jedi-ooojj (kādam ar suņa kauciena tipa dikciju tā sauc kaķi/suni?)

un tad visie tie lucidie un miega paralīzes tripi, kas gadu laikā bijuši
un brālēns ar sen ziņoja par tumšu dūmu vīzijām

hmmm.. HMMM..

sarežģītākā, birokrātiskākā un dārgākā ekskursija uz objektu līdz šim
bet satraukumā jau krītu baudā

{jāpiesakās epastā, tad jāsacer vēstule direktoram, norādot kas esmu un kāpēc gribu apmeklēt, tad jāaizpilda tabula, norādot vārdu, uzvārdu, adresi, pases nr., darba vietu un amatu, tad grāmatvedei jānosūta atkal jau vārds, uzvārds, adrese, personas kods un pases kopija, tad jāgaida rēķins, jāapmaksā un jānosūta darījuma kopija. gaidu kas tālāk..}

ceļa malā stāv stirna un skatās man tieši virsū, tieši acīs
es viņu pamanu un arī skatos tieši virsū, tieši acīs
un tad viņa izlemj skriet
un es tik bremzēju
un viņa tik skrien
es - bremzēju
viņa - aizskrien tālumā
ja nu kāds nepaklausīgs matiņš kažokā, tas varbūt mašīnai putekli notrauca
ne vairāk

nu un nākamajā dienā braucu atpakaļ un tajā pašā vietā, gluži vai tajā pašā laikā
tikai, saprotams, ceļam otrā pusē
atkal viņa
bet šoreiz laicīgi un kājasrokas mazāk drebēja pēc tam..

vakar bija pavasara labākā diena līdz šim! > izstāde "Meistara Vu un Meistara Lī satori" - tik nomierinoši un dziedinoši, burvīgs absurds, dzen un viss pārējais, ko vajag ziemas garo vakaru nemiera pārdomu nomocītam prātam

ļoti mīļi liekas, ka kolēģe, kas dzīvē izvēlējusies "esmu vienmēr īgna, jo mana dzīve ir visgrūtākā!" taku, kad paziņoju (jau 2x): darbā rīt nebūšu, jābrauc uz bērēm!, gādīgi apjautājas - zane, tu esi ļoti bēdīga?

{neesmu, skumji tik, ka bērnības Lielie cilvēki nu ir veci un mirst}

vakar mazliet paklīdām pa aizsalušo niedru lauku mangaļsalā
jo beidzot var, jo aizsalis
likās jau, nu gana, selfiji uzņemti un tā, jāiet prom: pamanu tādu kā taciņu - ejam!, nez, kur aizvedīs!
visai drīz aizveda tādā palielā pēc zoo (jo iezīmēts) smirdošā laukumā, kurā niedres sabradātas un centrā saveltas palielā apaļā gultiņā
mežacūku karaļvalsts

man tā patīk tie atgadījumi, kurus var likt krātuvītē un vēlāk izmantot sapņiem
un man ir ļooooti bail no mežacūkām

šorīt redzēju vārnu, kas ar nelielu lāsteku knābī bakstīja sniega čupiņu, kurā acīmredzot saslaucīti visādi labumi

tik mīļi, ka māsai elles galvassāpes tad pat, kad man, un mums abām jāiet uz klavierkoncertu.
viņa gan labāk sagatavojusies - somā pretsāpju līdzekļi un blašķīte ar šņabjtoniku (tas esot pēdējais līdzeklis šajā cīņā, kad nekas cits vairs nelīdz).
nezinu, kas palīdzēja, bet no koncerta izgāju jau kā cilvēks..

apbur un izklaidē cilvēku ticība, ka konkrētam (viņu) zemes pleķim (kas tomēr ir tādas ikdienā aizmirstas lietas kā ZEMESLODE sastāvdaļa, tāds kopīgs veidojums) ir maģiskas īpašības, kamēr, pārejot kaut dažus metrus aiz robežas (cilvēku izdomāta līnija, ne kkāda reāla, nez, plaisa zemē vai), citā zemē viss ir ļauns un pilnīgi savādāk:
minerālūdens pudelei virsū rakstīts - savas zemes sargāts ūdens!
vai tas ikvasaras teksts - fuij, nē, es negribu kkādas lietuvas zemenes, savas zemes tomēr labāk (ja tu būtu lietuvietis, ko tu teiktu par lv zemenēm?)

vakar drūmā nogurumā (divas negulētas naktis, pabeidzot nepabeigto istabu, vācot visu to milzu māju, darot sazin ko vēl un tad ballējoties) pārkrāvām ar brāli un viņa draudzeni to atkritumu kalnu no piekabes busā (jo piekabes vilcējs nedarbojas) un salstot draudzīgi braucām uz getliņiem, lai uzzinātu, ka no decembra darba laiks ir druuuuusku mainījies - privātpersonas savus atkritumus nu var nodot ne kā līdz šim - katru dienu līdz 22.00, bet gan tikai darba dienās līdz 17.00, kas padara šo opciju par tuvu vai nereālu.

tas ir kaut kāds līgums ar rīgas mežiem, kas nu atkal tiks piekrauti ar cilvēku pārpalikumiem (mēs nē, sargi dievs, vedām mājās, lai...??????)?

ciema publiskā baseina pirtī ienāk jaunais tēvs (zelta ķēdi ap kaklu apkāries) ar savu mazo meitiņu un sāk visko pamācīt, kā ir, ka nav nemaz tik karsts, ka vajag šitā un tā..
nodomāju, vienmēr tie gudreļi visko močī tiem nabaga bērniem..

tad meitiņa apsēžas lotosa pozā, tēlo, ka meditē, un prasa tētim: par ko man domāt?
- par mākoņiem!
- kāpēc?
- jo viņi tādi viegli un gaisīgi, par tiem vienmēr ir labi domāt!

>eh, zane, ko tu tā tik bieži tos cilvēkus nenovērtē?..

+ vai ir ļauni neteikt kolēģei, ka viņas džempera mugurpusē ir iesprausts neliels krāsu gammā saskanīgs knaģis?
> mani tas tā iepriecina + apsveru ieviest šo stila elementu!