|
Dekarts bija diezgan gudrs onkulis, bet viņš operēja ar to informāciju un priekšstatiem, kas nu tajā laikā viņam bija pieejami. Viena no viņa teorijām, piemēram, bija par to, ka dzīvnieki ir nejūtīgas mašīnas. Es tā vienkāršoju, protams. Pēc mūsdienu kritērijiem šī teorija būtu izsmiekls. Nešaubos ne mirkli, ka kaut kur joprojām eksistē margināli indivīdi, kas emocionāli ir iestrēguši 17. gadsimtā, bet es te vairāk par kolektīvo fonu, kur zeme nav visuma centrs, vakcīnas strādā, un cilvēka radītas klimata pārmaiņas nav mīts.
Nu lūk, mani drusku fascinē, bet ne labā nozīmē, pārliecība, ka pasaules mistērijas ir izgaisušas, un mēs racionāli varam nonākt pie vienas pareizās atbildes. Man jāsaka, ka mēs diezgan sūdīgi saprotam citas būtnes, mēs regulāri iegūstam faktus, kas lauž mūsu priekšstatus, un ik pa laikam iebakstam ar pirkstu kādā "faktā", lai saprastu, ka šis "fakts" tā īsti nemaz nav pierādīts pēc zinātniskās metodes kritērijiem. Šī augstprātība ir kaut kur spektrā starp smieklīgu un biedējošu, atkarībā no šīs pārliecības turētāja vara pozīcijām. Diezgan bieži mēs problēmām pieejam ar arhimēdisku vīziju, ka vajag iezīmēt problēmas rāmi, un tad bliezt. Es pat mazliet vairs nešaubos, ka ja kādam bro iedotu atdures punktu, viņš savāktu līdzekļus tai svirai, ar kuru mēģināt pacelt zemeslodi, un viņam būtu mazliet piedrāzt par sekām. |
| janvāris | 26. Jan 2026 @ 21:29 |
|---|
|
pagājšnedēļa bija jocīga, bet jauka.
biju trū oldskūl bērēs Gaujienā. drausmīgi pārsalu (-16 grādos stāvēt apm stundu nekustīgi ārā ir aizraujoši). pēc tam mielasts pils pagrabā, kur varēju ēst tikai vārītus kartupeļus, kūku un kliņģeri (pārējais bija gaļa). bet priecājos, ka aizbraucu. tādās klasiskās un vienkāršās lauku bērēs ir baigais pauers. + varēju atbilstošos apstākļos pieminēt nāvi, kas ir vienmēr aktuāla un pārāk maz kustināta tēma.
biju pie savas terapeites. tas arī bija ļoti labi. atkal bija kkāds pēcterapijas high.
biju uz Līgu mēģi. Līgas ir ļoti foršas.
papsītis negaidīti piemeta mātes zārka naudai, par kuru man jāpērk jauna cita mašīna.
biju vairākās foršās ziemīgās pastaigās ar bf. man ļoti patīk šitā ziemiņa. sniegs varēja būt vairāk un vējš nepūst. bet tā - lieliski.
6d uznāca sennebijusi ēsttaisīšanas iedvesma - uztaisīju rīspapīra "bekonu" ar kvinoju (man nepatīk vārds kīnva), edameme pupiņām un tahini mērci. un salātiem. ļoti labi tas viss gāja kopā.
vakar bijām ar bf un viņa dēlu Ozolkalnā - bija brīnišķīga saule un mazāk cilvēku nekā iepriekšsvētdien (mīzēji no aukstuma!). līksmi izslēpojāmies un mājupceļā piestājām pie Kazu gravas paskatīt leduskritumu. man gan kājās bija Mārteni (ziemas!) un es vispār, vispār nevarēju paiet, jo tie NENORMĀLI SLĪD JEBAL. bija smuki, bet bija aizsalis mazāk nekā likās, ka būs. Smilčā Tepera slūžu pārgāzne ir jau milzīgs ledusklucis, lai gan ūdens daudz un straume jestra.
var just, ka diena palikusi garāka (un gaišāka!!!)
kopumā jutos diezgan labi un cozy. |
|
TVNET. Maestro publiskā paziņojumā atkārtoti norobežojas |
|
šodien ir izteikti besīga diena. blakus visiem vagoniņiem, kas ikdienā jāvelk, man riebās rīta treniņš, pēc tam izrādās bija saskābis piena spēks un pa ceļam uz darbu mans Caffeine ir aizvēries - tā aizvēries, ka izrautas visas mēbeles un lete.
ja jau mēs par ikdienišķā atgriešanos cibā. |
|
nu, es taču esmu tas fakin postkoloniālais subjekts. |
|
bāc, saprast atšķirību starp projekcijas lauku un autentiskumu (attiecībās, bet arī mākslā un sarunās) maina pilnīgi visu. Projekcijas lauks nav nekas bez barošanās no autentiskuma telpas, bet plaisā starp šiem abiem zeļ patriarhāts. |
|
Es te tā iedomājos par kopienu veidošanās mehānismiem un veidošanas iemaņām. Kaut kur jau ir arī tās stiprās ģimenes, un es te nedomāju kuplu radinieku kopumu, kas tiekas divreiz gadā, bet caurmērā es tomēr redzu izirušas sociālās struktūras (social fabric). Diezgan daudz individuālisma un vientuļas cīņas ar saviem dēmoniem, ko pasniedz kā baigo pašizaugsmi. Tā kā baznīcas mums īsti nav, un drošvien labi ka tā, cilvēki dibina kontaktus ap citām identitātēm - sportisti, koristi, kvīri. Viena ļoti savdabīga lieta ir izveidojusies mūsu mājas pagrabā. Tai laikam ir kaut kādas tālas atblāzmas no vecās Gaujas, bet tur ir lieli "Mans draugs - nenopietns cilveks" vaibi. Es tai vientuļo (galvenokārt dvēselē) vīriešu grupiņai esmu mazliet par jaunu (atkal jau dvēselē), un man nav tādas vājības pret alko, bet man ir kam paprasīt palīdzēt uznest ledusskapi, vai palūgt aizdot urbi. Tomēr akurāt patusēt pagrabā piektdienas vakarā mani neaicina, es tomēr viņiem esmu pārāk jocīgs dzīvnieks, pat ja māku apieties ar urbi, vēl nesen braukāju ar pikapu, un reizēm esmu manīts ar atdauzītu seju.
Bet runājot par rosību savā nodabā, es te ik pa laikam mājās kaut ko urbju un skrūvēju, un ne viss no tā ir IKEA. Lai gan IKEA ir individuālās rosības templis, to nevar noliegt. Un jāsaka, ka diezgan daudz iemaņu un pašpārliecinātības nāk no pieredzes skūrēt huiņu no paletēm. Nav tā, ka man bērnībā neviens vīrietis neko nebūtu iemācījis, bet tam visam ir bijuši Toma Sojera vaibi. Savukār šobrīd, skrūvējot paletes, ir sanācis ne tikai uzzināt dažādus dzīves stāstus, kuri, starp citu, nāk lēnāk, kā varētu padomāt, bet mantot arī diezgan daudz citu iemaņas. Mani ļoti iedvesmoja stāsts par to, ka Amerikas palešu skrūvētāji mēdz doties novērst viesuļvētru sekas. Šai globālajai kopienai ir arī citas kopienu veidošanas iniciatīvas, un man sāk rasties interese apgūt kaut ko vairāk kā tikai Makitu. Man te apkārt netrūks cilvēku ar iniciatīvu, un man nākas secināt, ka es neesmu mācējis uzdot pareizos jautājumus, lai par viņiem uzzināt kaut ko vairāk. Tās, šķier, ir tās svarīgās sociālās iemaņas - uzdot jautājumus, dalīties un satikties. Ir nopietni uzlabojumi, šaubu nav, bet es domāju, ka var vēl labāk. Un kas zina, varbūt kādu dienu es varēšu teikt - zin kā, es varētu doties uz workšpou kādā no Eiropas valstīm. Count me in. |
|
Kas tur bija ar to Second Amendment ASV? Kaut kas, kaut kas par aizstāvēšanos no ... ICE? Kur i'? |
|
pirms apmēram gada, kad gribēju lasīt jobano poēmu LMA karnevālā, man aizrādīja, ka nevajag lamāties krieviski
un tad tur bija tāds pants
bet ja mēs vairs negribam lamāties
valodās, kuru zemi vairs necienām
tad nebūs nekāda fakinā šita
džīzas fakinā kraista from hell
un tbh šodien es ļoti nopietni apsveru. jā, labi, pagaidām tā ir tikai valdība (un , protams, viņu fanu bariņš), un cilvēki turas pretī, un viņus atspārda un nošauj. |
| Kino: Malagas Iela | 25. Jan 2026 @ 20:40 |
|---|
|
Pēc astoņu filmu noskatīšanās, mans otrs favorīts ir Malagas Iela. Es laikam viņu ieskaitītu pie feel good filmām. Katrā ziņā uz visu ciešanu fona, šī bija par dzīvesprieku un radošumu dzīves problēmu risināšanā. Kas, protams, neizslēdz arī bēdīgas lietas dzīvē. Vēl tur bija dažas lietas, ko es neatceros filmās redzējis, bet iztiksim bez spoileriem.
Lai vai kā, ja tāda iespēja rodas, iesaku. Reti cilvēcīga filma, un mani šādi var aizķert reizi dažos gados.
|
|
Daudz sniega shajaa ziemaa. Smuki.
|
|
dienas prieks
viemēr fascinē, ka cilvēki, kas nav ne praktiski, ne fiziski piedalījušies pat ne tādās elementārās būvēs, kā 11kV transformatora apakšstacija, vai neliela 50 personāla apkalpojama ražotne, vai 200kWp-1MWp SES, runā par AES projektiem, un atsaucas nevis uz aprēķiniem, vai rasējumiem, bet gan uz vikipēdiju.
mosh labāk uz Vakara Ziņām atsaucies? ticamība ir lielāka.
/ir dirsēji, ir celtnieki, un ir tie, kas rasē, rēķina kabeļus un izmaksas. vikipēdijas un MI atsauces projektiem neder, jo kļūdainas. un kas patiešām smieklīgi - ne jau kodolenergētikas inženieri būvē un rēķina AES. Ir labi pazīstams inženieris no Visaginas AES, nu galīgi nav kodolenerģētiķis, tādus tur vajag maz, citi inženieri ir nozīmīgāki gan projektēšanas, gan celtniecības, gan ekspluatācijas laikā. |
|
bija tas senais joks, ka mūžīgi var skatīties uz ūdeni, uz uguni, un uz to, kā citi strādā...
daži interesanti prāti šī sakarā mēdz dedzināt mežus un svešus īpašumus.
bet, ir altenatīva - AST (Augstsprieguma tīkls) elektroenerģijas plūsma, vienmēr interesanta aina.
vairs nerāda (atslēguši vizualizāciju) plūsmas uz RU un BY, kur regulāri rādīja plūsmas uz pieminētajām, kaut presē stāstīja, ka jau gadiem ilgi neatkarīgi (kkur kuluāros tika pieminēts parāds par frekvences nodrošināšanu).
tagad ir cita jautrība - ienākošais EST, izejošais LT. Ienākošais VIENMēR ir mazāks par izejošo, attiecīgi LV patērētājs sponsorē LT patērētāju.
/muahaha |
|
No reklāmas: “11. februārī aicinām uz aizraujošu un izklaidējošu lekcijizrādi par attiecību tumšākajām pusēm, kur psiholoģija savijas ar noziegumu stāstiem. Kas notiek, kad divi cilvēki kļūst par nevaldāmu spēku, kas apdraud gan sevi, gan citus? Tas būs ceļojums attiecību psiholoģijā un pasaulē, kur mīlestības stāsti beidzas ar noziegumu. Šī lekcija palīdzēs atpazīt toksiskas attiecības un labāk izprast cilvēku rīcības motivāciju. Iegūtās zināšanas var noderēt, lai veidotu veselīgākas un harmoniskākas attiecības ikdienā.
Lekcijizrādi vada Rūta Treija, kriminoloğijas un tiesu psiholoğijas docētāja.
Katra ieejas biļete nodrošina sēdvietu pie galdiņa.
Pasākuma laikā varēsiet baudīt dzērienus un uzkodas no restorāna PARKS.
Ieeja jau no pl. 18:00. Izrādes garums 3 h.” |
|
DELFI. Lai izvairītos no ķermeņa atdzišanas un apsaldējumiem, jānodrošinās ar salam piemērotu apģērbu, kā arī, atrodoties ārā, jāizvairās no mazkustības. |
|
Šodien bija brīnišķīga diena. Sāku ar to, ka uzspļāvu ierakstiem plānotājā, lēni, lēni brokastoju, tad gāju staigāt pa Mežaparku, vēroju priecīgus cilvēkus un suņus, bērnus, kas šļūca pa reni Dz.sv estrādē, dzēru karstu cidoniju dzērienu, acis žilba saulē, tad rimčikā nopirku šādus tādus gardumiņus, kurus gandrīz tūlīt pat arī visai eleganti pagatavoju visādos tur rozmarīnos un timiānos, bet pirms tam vietējā humpalā nopirku jaunkudzei episkas (kā viņa pati feistaimā nokomentēja) kurpes un ja jau tad jau arī gandrīz tikpat episkus aizskarus jaunajam dzīvoklim, kurš joprojām ilgojas pēc iekārtošanas, pēc tam apskatīju, ko tad mums rāda splendidā un nolēmu iet uz Hamnetu, jo Mīli mani maigi, kas bija otra izvēle, šķita pārāk bēdīga, tad nokavēju trolejbusu un izsaucu boltu, boltists apvaicājās, ko tad labu rāda kino un ātri pastāstīja, ko redzējis kbizē! un tad arī, ka esot filmējies pie džūda lova un vispār visus tai kino industrijā pazīst, biki vēlāk pazina arī mani (kaut kas tāds man gadījās pirmo reizi un es te vienkārši par to brīnos), pie kino kasēm satiku sen neredzētus jaunības dienu draugus, tad skatījos filmu un brīžiem knapi turējos, lai neraudātu balsī, bet tādā ļoti gaišā sajūtā, un tad bridu pa sniegu uz trolejbusu un braucu mājās un tagad priecīgi rakstu šo. Vienkārši perfekta diena. Iespējams tāpēc, ka varēju to pavadīt ar sevi. |
|
Algotitmi manā ziņu lentē ir atnesuši man svešu cilvēku sašutumu par Selmas leoparda tērpu, un mani sen nekas tā nav sajūsminājis. Vīriešu pienesums šajā diskursā ir diezgan paredzams, taču izskatās, ka visvairāk "meitiņ, vai maz tā vajadzēja" nāk tieši no sieviešu puses. Cilvēki joprojām bez ironijas lieto frāzi "pat es". Tā, it kā viņu viedokļi ir liberālo vērtību virsotne. Bitch, please! Progresīvā pasaule ir evolucionējusi no viktoriāņu laikmeta augstajām apkaklēm līdz legingiem ar camel toe, tāpēc fakts, ka tu netaisi rolmopšus pēc savas mammas receptes, tevi nenoliek progresīvās pasaules avangardā. Ja tev ir gadījies dalīt viedokli ar slavenajām Ogres Ziņām, tad tava vērtību pasaule atrodas kaut kur no centra pa labi labākajā gadījumā. Ja šim gadījumam ir vērts kaut ko trigerēt, tad tā ir pašrefleksija par tēmu, kas tieši tevi ir trigerējis kāda cilvēka apģērbā, kas nav netrīrs, nevīžīgs, saplēsts, vai kā citādi liecinātu par to, ka cilvēks nav paspējis pārģērbties, nevis speciāli ir izvēlējies šo apģērbu tieši konkrētai situācijai. Varu derēt, ka tur atklāsies daudz aizpriedumu, un ne pārāk daudz pieņemšanas un cilvēku mīlestības.
Te jau mēs varam sākt virzīties vīriešu komentāru teritorijā, kurā joprojām spicākais ierocis ir slatšeimings. Leopards, protams, ir skaists dzīvnieks, bet ja tev no šī dekoratīvā raksta vien ieplūst siltums vēdera dobumā, varbūt paturi savas fantāzijas pie sevis, ja reiz esi tāds social restrain entuziasts. We don't kink shame, taču šāda tipa komentārus saņem arī nepilngadīgas meitenes tērpušās ģemperī līdz zodam, un tas šādus komentētājus ieliek tajā grupā, ar piederību kurai lepoties nebūtu vērts. Savukārt sieviešu internalizētais slatšeimings ir atsevišķas terapijas vērts.
Bet virzoties prom no konkrētā gadījuma, manuprāt ir vērts atcerēties, ko signalizē visa šī gaumes policija. Ja ejot ārā no mājas tu nomaini kaut vienu apģērba gabalu, tu jau kosplejo. Kas pats par sevi nav slikti, līdz brīdim, kad kāds izdomā, ka cepure ar pūkainām kaķa austiņām ir mazāk vērtīga kā balts krekls ar šlipsi. Es pats nemēģinātu lauzt iesūnojošus stereotipus, piemēram, bērēs, bet es arī nenosodītu nevienu, kas savās sērās nolemtu ierasties krāsainā halātā. Es vēl pastiprinātu šo argumentu ar faktu, ka katra individālā izvēle par to, kā ir pareizi, nav tik universāla, kā visiem šķiet. Sliktas ziņas onkuļiem, jo sievietes savā dažādībā mēdz mazāk izcelties uz pārējo fona, kamēr vīriešu mēģinājumi noiet pa šauro dreskoda taku daudz vairāk ilustrē viņu individuālās dzīves izlvēles, un jebkurā cilvēku grupā būs vismaz viens tāds kā es, ka viņus džadžos. |
|
Bet vispār es sapnī redzēju multiversu, ko Alla Pugačova bija radījusi, lai ar Feisbukā ievietotiem attēliem nodotu Ukrainai slepenu spiegošanas informāciju par Krievijas plāniem. Tik tikko pamanāmas izmaiņas attēlos katrā nākamajā realitātes novilkumā deva mājienus un ļāva ceļot laikā - nevis ar ķermeni, bet ar prātu - un ļoti lēnām. Tā, piemēram, Pugačova devās satikt Īlona Maska tēvu, lai pierunātu viņu izdarīt vajadzīgo lēmumu. Kādu - nebija pateikts, bet laikam jau var uzminēt. |
|
LSM.LV Domājot par imigrantiem, sabiedrības iztēlē nereti parādās attēli |
|
No reklāmas: “Neesi pārliecināts, kādu stāstu vēlies dzīvot? MosKos tev ir piedāvājums.
ATKLĀJ SAVU AROMĀTU BEZ RISKA!
DĀVANĀ saņemsi slepenu pārsteigumu, kas iepriecinās ikvienu smaržu entuziastu!” |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}