| Childish Gambino - Atavista | 16. Maijs 2024 @ 17:45 |
|---|
|
Strīmā ir parādījusies Childish Gambino jaunākā albuma jaunā versija, attiecīgi iepriekšējā versija ir pazudusi. Divdesmitajā gadā viņam ir bijušas interesantas radošas izvēles. Es līdz galam nesekoju saistībai, bet vēl pirms tam bija viss tas haips ap "This is America". Kas esot pat bijusi domāta kā dis atbilde Dreikam. Those guys are weird. Bet drošvien jāpameklē internetos tas SNL, kurā šī dziesma tika izpildīta.
Caurmērā šis viss laikam nav my cup of tea, bet tā viena dziesma, tā būs iededzināta manās smadzenēs, un viņa skanēs man galvā arī tad, kad man būs demence.
|
|
iemācies skatīties cita cilvēka acīm
skaties uz kokiem, precīzu debesu toni
apmetuma atsegtu mūri
tieši to veidu, kā saule atspīd pret daudzstāvu māju vienā konkrētā leņķī un mirklī
uz sevi, daļēju, fragmentāru
slēptu aiz iekāres plēves
aizmigušu
nesaprotamu
un tad novērsies no sevis
lūk
tagad tu eksistē
mēness otrā pusē
pat ne tumšā vienkārši neredzamā
turpini eksistēt tā kā eksistē viss kas nav redzams un ieraudzīts
turpini eksistēt tā kā eksistē viss par kā eksistenci neviens neko nezina
neviens neko nevar un nevēlas pateikt
nav iespējams pateikt
iemācies runāt ar cita cilvēka muti
cieši aizvērtām lūpām
|
|
Rīt būs piektdiena, un rītu es sākšu ar IR kultūras sadaļu. Es neesmu cilvēks, kas pirms kafijas ir gatavs kāpt lejā līdz pastkastei. Bet vairākas reizes ir bijs tā, ka es izlasu par nedēļas pasākumiem nedēļu par vēlu. Jo, goddammit, kurš laika sensitīvās lietas paslēpj žurnāla beigās? Es rakstu par korupcijas gadījumu pirms pieciem gadiem varu izlasīt arī trīs dienas vēlāk, un neviens no tā necietīs.
Bet žurnāls IR ir tāds blast from the past, un visspilgtāk to ilustrē tā pēdējās lapas. Tajā žurnālā ir fakinā krustvārdu mīkla! Ja tas būtu kāds konceptuāls žurnāls Zūmeriem ar Gunāra Bērziņa karikatūrām, es vēl saprastu krustvārdu mīklu un jaunāko kasešu recenzijas. Savukārt par IR man ir sajūta, ka viņi nav tikši pāri Dienas pārdošanas traumai. Es gan sen neesmu rokās turējis kādu Newsweek, un varbūt tas ir visaptverošs drukātās preses konservatīvisms. Savukārt kultūras notikumu sadaļa man liek domāt par cilvēkiem, kas ar auduma maisiņiem iet uz Matīsa tirgu. Es to saku ne bez pašironijas, jo kas var būt vēl stereotipiskāk kā ar suni un auduma maisiņu iet uz Matīsa tirgu? Varbūt vienīgi dzīvošana teju blakus tai pašai IR redakcijai. Un tomēr, un tomēr. Es neņemos spriest par teātra recenzijām, šinī žanrā mani varētu viegli apmuļķot. Bet, piemēram, koncertu programma tur ir kā LNT vidējam skatītājam, ja LNT vispār vēl eksistē. Varbūt šīs papīra lapas var atvēlēt vēl kādai intervijai ar kādu izstādes kuratoru, vai jebko citu, ko nevarētu atrast internetā. Ja es, piemēram, jūtos galīgi slinks, un neesmu neko lasījis par kino, es aizeju un atveru Kino Bizes repertuāru, un jau jūtos zinošāks kā pirms brīža.
Bet visādi citādi, man tomēr patīk paņemt rokās kādu nebūt Rīgas Laiku. Es telefonā mēdzu atvērt, piemēram, tviteri, bet tas parasti nozīmē, ka šis man ir ļoti nevērtīgs laika brīdis, kuru es mēģinu aizpildīt. Varbūt ir kaut kas, ko ir ērti lasīt planšetē, bet planšete (-s) man vairāk liek domāt par aplikācijām, ko es varētu uztaisīt, vai kādiem nebūt mākslas projektiem, ne tik daudz kā par rīku, ko varētu lietot lasīšanai. Jā, un korī es arī nedziedu, un notis es planšetē arī neglabāju. |
|
pirmdien naktī sāka vemt lielie cilvēki, otrdien nespēks tāds, ka nevar izkāpt no gultas, bet pievakarē no bērnu dārza atnāca vemjošs vidējais, vakar pa dienu atvilkās karsts karsts jaunākais, šorīt izgāju izskriet piecus kilometrus, galva nereibst, slikti nepalika, fuf,
tagad tikai - fingers crossed - ka vecākais nevems un varēs startēt olimpiskajā bērnu dienā, un lai es spētu noskriet svētdienas pusmaratonu.
es tomēr dažkārt nesaprotu dzīves jokus - pusi aprīļa puņķojos, netrenējos, tad ceļoju ļoti daudz, netrenējos, domāju, labi, noskriešu uz "svaigumiņu",
tagad ceru, ka vispār noskriešu. |
|
Vaļējais laiks kā atkusis ezers |
|
Jūs arī mēdzat overwhelmoties, kad citi jums izrāda rūpes un dara visādas jaukas lietas. Un tie ir cilvēki, kas jums patīk. Bet tās rūpes liekas TOO MUCH. Un jūs jūtaties nedaudz aizkaitināti un gribat paslēpties.
Es nedomāju, ka esmu kaut kāda neordināra sniegpārsliņa, kam ir tā, kā nevienam nekad nav bijis, es drīzāk gribu saprast, kas man vainas. Es kinda jau zinu, kas man vainas, bet reizēm citiem sanāk to labāk noformulēt. |
|
Manu bioloģisko radinieku neesamība manā dzīvē sen vairs nav nekāds pārsteigums, bet ar visu to Agapei izdevās ienest jaunus triepienus šajā bildē. Šodien bija jāatbild, kādas iemaņas es esmu ieguvis no saviem vecākiem. Es, protams, neesmu bārenis, un nav tā, ka man vispār nebija ko atbildēt, bet saraksts nebija garš, un lietas tajā bija visai primitīvas. Es varētu, protams, nostāties aizvainota pusaudža pozā, un uzskaitīt lietas, ko es esmu iemācījies nedarīt, vai kas ir lietas, kar ir traucējušas manā dzīvē, bet šo vingrinājumu es atstāšu nefunkcionālu ģimeņu Ziemassvētku ballēm. Es, protams, arī nemēģinu nostāties citās pozās, kur man kaut kā īpaši nav paveicies ar vecākiem, bet arī starp ģimeņu šausmu stāstiem ir dzirdēti gadījumi, kad visādi citādi nefunkcionāls vecāks ir spējis dot bērnam kaut ko emocionāli. Vēl bez traumām. Tieši šis vakuums manā daudz maz normālajā ģimenē kāreiz pārsteidz visvairāk. Varu derēt, ka atbilde uz šodienas jautājumu no otra cilvēka, kuram ir visi priekšnosacījumi nefukcionālai ģimenei, nebūs tik ļoti cold blooded. |
|
Dārgie cibiņi, varbūt kādam ir vēlme un iespēja jūlijā vienu nedēļu izmitināt savās mājās pundurtrusīti? (nav manējais) |
| maijs | 14. Maijs 2024 @ 21:55 |
|---|
|
Otrā dienā izplatījās baumas, ka Daugavmalā esot nošauts rakstnieks Andrejs Upītis. Kopā ar kādu meiteni aizgājām pārliecināties, vai tas atbilst patiesībai. Patiešām, Andrejam Upītim ļoti līdzīgs cilvēks gulēja asiņu peļķē, lode bija iešauta tieši pierē. Tomēr, spriežot pēc apģērba, nolēmām, ka tas nav rakstnieks Andrejs Upītis*
/Alīna Vilde Grīnberga "Darba pirmajos gados" mašīnraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/
Es atceros gadījumu, kad nācu pa Tērbatas ielu pilsētas centra virzienā kopā ar Linardu Laicenu: pretim nāca Andrejs Upīts. Man bija draudzīgas attiecības ar Linardu Laicenu un ar Andreju Upīti: bet tajā brīdī, kad mēs uz ielas pārmainījāmies, Linards Laicens un Andrejs Upīts nogāja viens otram garām kā pilnīgi sveši, kā ļoti dusmīgi cilvēki. Es ar Linardu Laicenu aizgājām vienā virzienā: mana situācija tajā brīdī bija ļoti neērta, un tas man vēl tagad acu priekšā, kas bija viņu vārdos, viņu sejas vaibstos vai soļos.
/b. Līdaces* un b. Ziemeļa intervija ar Otto Grīnbergu. Mašīnraksts. 36. lappuse. Otto Grīnberga arhīvs. 18.02.1961./
*atainotais notikums noticis 1919. gada maijā. tās baumas bijušas visai plašas, jo presē paspēts publicēt pat nekrologs Upītim.
*visdrīzāk Emma Līdace
|
| riga ramen | 14. Maijs 2024 @ 21:48 |
|---|
|
nekad vairs
uzpūsts un pārvertēts pasākums
pie kam pie plīts nestāv sirmais vai japānis, bet indusi un pakiji
phē, nekadvairs |
| eirovīzija | 14. Maijs 2024 @ 13:48 |
|---|
|
pie dirsas man tas dons un citi .... mani tā viņu mūzika tāpat neuzrunā, izņemot max rabe - vot tas bija pēdējais foršais, kurš pie otrā diska izkrita nogulsnēs
noskatījos pēdējās 10 sekundes no šova, kur tas ne visai izdevies cilvēks salauž sev īkšķi un kristāla mikrafonu - bija iņčīgi un baisi ;)
lai viņam veselība |
| par lēmumu pieņemšanu | 14. Maijs 2024 @ 13:11 |
|---|
|
Skumji un ironiski ir tas, ka tiem, kuriem būtu jāpieņem lēmumi, vairās no lēmumu pieņemšanas.
|
| maijs | 13. Maijs 2024 @ 23:23 |
|---|
|
piektdien
bija zirgiem vīlēt zobus. bija ļoti gara darbdiena. bija episkākā ziemeļblāzma ever
sestdien
bijām ar Līgām tehniskajā vizītē uz Savvaļu. ārprātīgā ziemeļu vējā uz bāzes jumta dziedājām rotāšanas dziesmas
svētdien
izstādīju siltumnīcā lielāko daļu tomātu un paprikas. un izkāru ārā podu puķes - ģerānijas, fuksiju, u.c. trakas salnas vairs nedrīkst būt
pirmdien
atkal pļāpāju ar Briedi par Grīnbergiem un revolucionāriem, pārmaiņas pēc dzīvajā nevis mesendžerī. iestājos Latvijas Kultūras akadēmijas absolventu asociācijā.Garastāvoklis:: piekusu Mūzika: Igors Rajevs |
|
Eirovīzijā ticis aizliegts Eiropas Savienības zilais karogs..
Eirovīzijas faniem bija atļauts ienest tikai iesaistīto valstu un varavīksnes karogu.
(c)LSM
vispār sasodīti smieklīgi. ko tādu uzjautrinošu vēl varēs uzzināt? |
|
Mana dzīve ir ievirzījusies tādā pasaules vērošanas fāzē, bez lielas vēlēšanās kaut kur iesaistīties. Es visu laiku redzu, kā cilvēki sarežģī paši savas dzīves, un daudzas lietas varētu notikt ja ne ātrāk, tad vismaz vieglāk, ja cilvēki atbrīvotos no...
Un šim es neatrodu vārdu. Mans pēdējais sapnis bija par šo tēmu. Tas ir kaut kāds evolūcijas blakus produkts, kas radies cilvēka dzīvnieku socializējot, un ko sešdesmitajos gados savos eksperimentos pētījas Solomon Asch. Un kā jau vienmēr, "zināt" un "zināt" nav viens un tas pats, un tikai salūztot kaut kādiem priekšstatiem, tu ieraugi notiekošā absurdumu. Tas ir kā lasīt horoskopus, un zināt, ka tā ir tāda muļķīga, bet reizēm izklaidējoša lieta.
Tā nu es ik pa laikam ierakstu kaut ko cibā, un tā arī nepublicēju. Es ik pa laikam kaut ko pašsaprotamu ierakstu tviterī, kas paredzami izraisa vienu retvītus, un citu naidu, bet es jau sen nelasu atbildes, un tādējādi netērēju tam laiku. Arī darbs nav manas dzīves centrā, lai gan aizņem ievērojamu tās daļu. Es kaut ko palasu, es kaut ko paskatos, es par kaut ko padomāju, reizēm kaut kas nonāk arī līdz cibai. Lai gan pārsvarā līdz cibai nonāk mūzika, jo tā neprasa daudz paskaidrojumu, lai gan arī tur apakšā gandrīz vienmēr ir kāds stāsts.
Imagine Sisyphus happy. And he is kinda happy. Protams, teorētiski gribētos mazliet vairāk filmu, mazliet vairāk ceļojumu, mazliet vairāk deju un sarunu, bet dzīve nešķiet tukša arī tajās dienās, kad jāiet kaut kur ārā ar suni, jāpārstāda kārtējais augs, jāpieskrūvē kāds plaukts, jāparūpējas par kombuču vai maizes ieraugu, vai jādodas uz kārtējo treniņu. Dzīve nešķiet pat tik tukša, lai atrastu laiku, lai izietu tehnisko apskati motociklam, kas ziemai beidzoties noteikti ietaupa daudz laika. Bet toties viegli atrodas laiks, lai nakti no piektienas uz sestdienu pavadītu ceļā uz Valmieru. Jo visu var izdarīt, ja pareizi sakārto prioritātes, un motocikla tehniskā apskate nekādi nav dzīves prioritāšu augšgalā. Gan metaforiski, gan burtiski. |
|
Par sapņiem es rakstīšu vēlāk, bet tagad par kaut ko mazliet vienkāršāku - par elektrību.
Kāds izbijis elektriķis reiz teica, ka ar elektrību viss ir vienkārši (salīdzinot, piemēram, ar ūdeni) - elektrība vados vai nu ir, vai nav. Esmu pārliecināts, ka viņš savulaik ir rēķinājis arī jaudas un tādas lietas, un šī frāze bija dad joke, bet pavisam bez pamata šis joks arī nav. Četru telpu ietvaros, es domāju, nav nepieciešams pārrēķināt slodzes pēc tam, kad profesionāls elektriķis ir uzstādījis elektrības kasti. Nav tā, ka pusaudža gados es būtu instalējis elektrības vadus sienā, bet caurmērā neviens ar koku prom no rozetēm mani nedzina. Kaut kāda žonglēšana ar plikiem elektrības vadiem vienmēr ir bijusi visai normāla lieta. Turpretī tagad, man vismaz ir tāda sajūta, visiem arī mazajiem specializētajiem darbiņiem ir savs meistars, sākot no veļasmašīnas pieslēgšanas, beidzot ar elektriskās plīts virsmas uzstādīšanu.
Iemesls, kāpēc es šo rakstu - es vakar pieslēdzu atpakaļ elektrību savā darba istabā. Kopš kapitālisma iestāšanās, es tik padziļināti nebiju pētījis elektrības preču piedāvājumu būvmateriālu veikalos, un man jāsecina, ka šis tas pa šiem gadiem ir mainījies.
Viss sākās ar plauktiņu skrūvēšanu, kur es iedevu cilvēkam kartona kastes, lai nomodelētu plauktiņu potenciālo atrašanās vietu, un tad ierados ar urbi, un vispār nepievērsu uzmanību tam, kur šajā konkrētajā sienā atrodas rozetes. Procesa laikā man radās daži jautājumi, bet elektriķis visu bija izdarījis pēc priekšrakstiem, un turpmākajā notikumu attīstībā es varu vainot tikai sevi un savu neuzmanību. Es aprakstā izlaidīšu dažus posmus, bet vakar es visu biju novedis līdz stāvoklim, ka sienā bija caurums, no kura ārā torčīja divi vada gali, kurus bija nepieciešams savienot. Es jau Mūrnieku ielā sajūsminājos par caurspīdīgajiem vadu konektoriem, kas strādā kā klipši, un nekas vairs jāskrūvē, bet es mazliet nožmiedzos pirkt divdesmit šādu konektoru paku vienai problēmai, tāpēc nopirku desmit no cita brenda, un vēl arī lētākus. Un zin kā, es secināju, ka pēc elektrības atslēgšanas, šo savienošanas darbu varētu uzticēt divpadsmitgadīgam bērnam, kas jebkad ir lietojis kādu konstruktoru. I shit you not, skābmaizi uzcept ir daudz sarežģītāk kā savienot elektrības vadus ar šādiem konektoriem, kur katrs procesa solis tev ir parādīts un izskaidrots kā mazam bērnam. Arī tad, ja man kaut kur būs jāvieno vadi kādam temporary audio setapam, es tagad zināšu, kādus konektorus ņemt. Un vispār manā Burna instrumentu kastē būs daži jauni instrumenti. Varēšu ne tikai paletes saskrūvēt kopā, bet uztaisīt arī kādu fancy caurumu. Kāreiz varbūt šādi caurumi varētu būt vajadzīgi kādu vadu izvilkšanai. |
| labāk vēlu nekā nekad,- teica Old Vaverlī un.. | 12. Maijs 2024 @ 21:21 |
|---|
|
..nolika galvu uz dzelzceļa sliedēm, kad vilciens jau bija aizbraucis...
man tikai tagad pieleca, ka visu manu bērnību mani ir pavadījis Zvēra skaitlis... dzīvoju sestās mājas sestajā dzīvoklī un klases žurnālā visus (gandrīz) skolas gadus biju sestais pēc kārtas. nez kā tas ietekmējis manu dzīvi?... nu bērnība vismaz bija visnotaļ patīkama. |
|
trīsdesmitgadnieku vientulība |
| preteklība... | 12. Maijs 2024 @ 21:10 |
|---|
|
nu kā? nu kā var nopirkt tik pretīgi sūdīgu sarkanvīnu?!
vobšem, padoms. ja tu neesi vīna cienītājs, bet gribi no ceļojuma cilvēkam atvest dāvaniņu... NEPĒRC SAUSO SARKANVĪNU!!! pērc kaut kādu grapu, ouzo vai kas nu tai tavā galmērķī ir, bet ne vīnu.
un nedrīkst tak labu gribu noniecināt... |
| par tiem, kas tankā | 12. Maijs 2024 @ 16:24 |
|---|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}