Augusta Debesis

vecāko brīdināja, ka ja nekārtos, iemetīsies peles

un te atskrien meita un saka, ka viņai kaut kas čabot - naktī

nu neko, bet pēc dienas atbīdīju gultu un skatos - peļu spiras

pēc tam kad šamai šīs tika prezentētas un tiešām apliecināts, ka tas, kas čabinājās bija pele, šamā gulēt negāja, kamēr istaba nebija kārtībā!

kādu laiku

p.s.
kā pele atčohnījās blokmājas 3 stāvā un kur pēc tam palika neprasi, nezinu

(Reply)(Thread)

Es vispār par Tevi prasīju, nevis par meitu. Manējā uz pelēm droši vien noreaģētu ar prieku - kā uz mājdzīvnieku.

(Reply)(Parent) (Thread)

tu prasīji par tiem, kas iemācījušies ;)

(Reply)(Parent)

vispār jau katrai lietai vajag savu vietu - ja nav vietu vai lietu pārāk daudz - i rodas problēmas

vienlaik, kad dzīvoju solo, centos samazināt lietu skaitu, ko ikdienā izmantoju ... palīdzēja

(Reply)(Parent) (Thread)

Vietas viņai ir pietiekoši, tikai uz grīdas tās ir vēl vairāk.

(Reply)(Parent) (Thread)

značit lietu pārāk daudz - za vseh ņe usļeģiš

(Reply)(Parent)

Māte bija un joprojām ir pedante, bikstīja un bakstīja par krūzīšu osiņu pareizajiem virzieniem plauktos, bezmaz vai drēbes pēc krāsām bija jākrāmē utt. Tagad rezultāts tāds, ka uzmetas zosāda pie jebkādiem līdzīgiem aizrādījumiem, esmu diezgan nekārtīga, normāla pretreakcija laikam:D

Nezinu, kā būtu bijis, ja prasības būtu bijušas samērīgas.

(Reply)(Thread)

Vai ne? Pārliek' centib' i pārcentib' - kā teica klasiķi.

(Reply)(Parent) (Thread)

tā ir gan:) man gan nebija personīgās teritorijas, tas ir vēl sarežģītāk, jo sanāk kārtot arī citu mantas, tavai meitai ir? Es zinu, ka man būtu patikuši skaidri bezierunu noteikumi, godīgi sadalīti, teiksim, konkrētās dienās ir jāizdara šitais, tas un vēl kaut kas. Pārējiem arī, mums bija tā, ka meitenes šrubī, vienīgais dēls kā karalis neko nedara.

(Reply)(Parent) (Thread)

Nē, mums vairāk sanāk katram sava teritorija un princesei citu istabas nav jātīra. Puikas paši aiz sevis vāc/nevāc. Un kopējās telps puslīdz vāc vecāki iespēju/vajadzību robežās.

(Reply)(Parent)

man nemaz nebija istabas :( Man bija tikai pašas rakstāmgalds, gulta un plaukts :( un, kad mamma man rūca virsū par nekārtību manā plauktā, es vienmēr taisnīgi norādīju: "Tu pati uz savējo paskaties!!!!"

bet interesanti, ka tu to pajautā tieši tad, kad sestdien esmu pavirši ieskatījusies vienas bērnaudzināmās grāmatas nejauši uzšķirtā lappusē un izlasījusi šādus vārdus: Bērni NEMĒDZ būt kārtīgi! Tas viņiem ir pretdabiski! Es pati (autore, psiholoģe) biju nekārtīga līdz pusaudzes gadiem un māte man pareģoja drūmu nākotni ... bet, sasniedzot zināmu vecumu, man pēkšņi uznāca vēlme uzturēt kārtību ap sevi un tagad esmu ļoti kārtīgs pieaugušais. Tas vecākiem aiztaupītu daudz laika un nervu, ja kāds viņiem pateiktu, ka bērni nemēdz būt kārtīgi... bet ka tas ar laiku pāriet.

Nu, bērnībā man bija pienākums vienu nedēļu tīrīt māju, otru nedēļu mazgāt traukus. Ar savu Jaunavas stelliumu ik pa laikam mēdzu brīvprātīgi ieviest mājā kārtību līdz vispēdīgākajam sīkumam, starplaikos bezrūpīgi ļaujot visam aizaugt un pārklāties ar putekļiem :) Un tagad ir līdzīgi - ja man nav laika, viss tiek mests uz grīdas un slota sēri skumst kaktā, līdz brīdim, kad uznāk pedantisma lēkmes un viss tiek sakopts līdz pēdējam sīkumam, spīd un laistās.
(Mani tas apmierina :))

(Reply)(Thread)

Jautājums par pienākumu grafika sastādīšanu man ir rindas kārtībā jau kādu laiku. Nezinu, kas mani bremzē.

(Reply)(Parent) (Thread)

jā, tikai... cik šausmīgi es apvainojos, kad tīņu vecumā man paziņoja, ka tagad man būs GAN jātīra māja, GAN jāmazgā trauki... jo, redz, brālis tagad palīdzot papam. Tas, ka brālis, palīdzot papam, darīja to, kas viņam PATIKA, to nu neviens neņēma vērā!
(tādos brīžos meitenes ir gatavas kļūt par feministēm)

(Reply)(Parent)

Mūsmājās bija jābūt kārtībai bez ierunām. Droši vien tāpēc es tāds zanuda esmu izaudzis.
Bet mūsu bērniem tapa ļauts diezgan brīvi interpretēt vārdu 'kārtība'. Čūskas mājā neieviesās, laikam jau ir OK.

(Reply)

man bija ļoti maz mantu un maz, ko kārtot, tāpēc no "maza" vecuma nekādus lielos kārtošanas darbus neatceros, be, zinot mammu, šaubu nav, ka mani dresēja ne pa jokam, jo vēlāk jau labi atceros, ka papildus mantu būšanai kārtībā un savas istabas slaucīšanai bija arī iknedēļas visa dzīvokļa tīrīšana no A līdz Z. kopumā man tas riebās, bet kārtoju un centos. labums? mani secinājumi? indiv. attīstības īpatnības (līdz 12 g.vecumam bērni NEJŪT nekārtību, tb, nekārtība nav traucēklis) + iedzimtība. viens kārto, otrs nekārto un āmen. meklē zelta vidusceļu, tā, lai visiem labi un veiksmi:)

(Reply)

maate pedante, es pilniigs prestats - tikai apprecoties esmu saakusi speet sasniegt stadiju,kad ari man haosa apkart ir par daudz

(Reply)

Es neesmu iemācījies kārtības uzturēšanu, bērnībā mēģināja mani uz to pierunāt, bet, acīmredzot, bez panākumiem. Mans rakstāmgalds mūžīgi bija piekrāmēts ar visām iespējamām mantām, bet tā atvilktnes, šķiet, vēl šobaltdien stāv nesakārtotas (10 gadi pagājuši kopš izvākšanās).

Laika gaitā esmu nonācis pie domas, ka tas varētu būt tāpēc, ka vecāki apzināti vai neapzināti to darīja manā vietā, neļaujot pašam rīkoties.

(Reply)

Cik atceros, mantas bija katru vakaru jāsaliek kastē.

(Reply)

lasi šeit un tālākos linkus
http://klab.lv/~kihelkonna/160161.html

(Reply)(Thread)

:) mīļi. Un izsmeļoši, paldies.

(Reply)(Parent)

Mans plaukts un rakstāmgalds bija elle ar kaudzi. Bet tās bija vienkārši kaudzē saliktas lietas. Nekas netīrs (apenes, beigtas peles un ābolu serdes) pa vidu nemētājās. Ik pa laikam to visu sakārtoju, jo kaut kā mani māte tomēr pierunāja. Bet lielākoties - visam bija jābūt pa rokai. Nesapratu - nu kāda te nekārtība, man tak to visu te vajag!
Uz pieaugušā dzīvi tas nekādas sekas nav atstājis. Esmu diezgan kārtīga saimniece un neciešama kolēģe, kas mūždien citiem piekasās par cūcībām.
No saviem sīkajiem tik vien prasu kā vakarā savus loriņus salikt kastēs un aizšķūrēt savā istabas pusē.

(Reply)(Thread)

Ja tas būtu kaudzē sakrautas grāmatas un burtnīcas, kurām uz galda vairs nav vieta, es droši vien arī nebrēktu (lielajam puikam apmēram tā iet). Bet šeit viss ir pa zemi - drēbes, zeķes, grāmatas, mantas, papīri, zīmuļi, krāsas un čības, par pārējiem sīkumiem nerunājot. Un zemē tiek mests, manuprāt, lielā mērā, lai spītētos - dzīvošu pēc saviem noteikumiem. Un tāda spītēšanās spītēšanās pēc mani dikti nervozē. Lai gan droši vien ir mana problēma vairāk nekā viņas.

(Reply)(Parent) (Thread)

Nu vo - tā jau ir. Tava problēma :D Kas tad šai.
Vot varbūt, kad smukā kleita, kas šodien bija jāvelk, izrādīsies kaut kur norakta un ar končām aplipusi, tad varbūt sāks štukot.
Laikam jau tas ir tāpēc, ka gribas dzīvot pēc saviem likumiem.
Bet nu no otras puses... ko mēs ņemamies? Atnāks kāds ciemos un būs kauns? :D Vai kā?

(Reply)(Parent) (Thread)

Da nē, it kā - par to kaunu. Kaut kādas murgainas idejas par audzināšanu. Laikam jau.

(Reply)(Parent) (Thread)

Klau, bet varbūt tas ir variants - par to kaunu. Tjipa nevis viņai, bet it kā starp citu sarunā ar vīru saki - ai, te bija ienākusi ciemā ZZ un teica, ka tādu nekārtīgu kaktu kā mūsu jaunkundzei savā mūžā neesot redzējusi.
Palūri, kāda būs reakcija :D

(Reply)(Parent) (Thread)

Šitas nestrādās. Viņa drīzāk nopriecāsies, ka ir ievērota vispār, pašlaik ir ļoti akūts jautājums par uzmanības pievēršanu sev visādos veidos, arī destruktīvos.

(Reply)(Parent)

Man personīgi bija sava gulta un savs skapis istabas vienā stūrī, un mamma ik pa laikam paziņoja, ka skapis ir jāsakārto. Iebildumu nebija no mūsu puses, brāļi kārtoja savus, es savu. Tiesa gan vecākajam to nenācās darīt bieži, viņš mums pedants :D Tāpat vasarās mamma regulāri atstāja sarakstu ar darāmiem darbiem, katram iedalīja kaut ko savu - vienam nomazgāt traukus, otram noslaucīt, trešam izslaucīt istabas utt, reizēm šajā sarakstā bija - sakārtot savu skapi. Tā teikt, kas tika rakstīts, tas tika pildīts (((-;

(Reply)

man kā vecākajai un meitenei nācās stipri piepalīdzēt mājas uzkopšanā- trauku mazgāšana mājā ar sildāmu ūdeni līdz gadiem 12- pretīga padarīšana.
kamēr istaba uz diviem viena bija- nu jā- manā rakstāmgaldā bardaks bija, visa kārtošana parasti ieilga, jo visu apskatīt vajadzēja. lietas gan nemētājās- nu kaudze ar velkamām drēbēm uz krēsla, bet akal- skapī tak apakaļ neliks.

/ nu tagad jau sakopju gan, tā lai pašai nebesī.
nu man kā kinestētiķei bardaks drēbju skapī netraucē, bet netīras lietas nepatīk.

(Reply)

man ir sajūta, ka tāds īsti kārtīgais bērns vairs 8 gados nesanāks. man pārliecība, ka kārtīgie veidojās ap 2 gadiem, kad bērns poda lietas apgūst.
cits kārtības pavērsiens ir ap 5 gadiem, kad skaistuma izjūta, vēlme patikt rodās.
nu un ap 7,5 g, kas man lielajam puikam - vienīgais, uz ko es varu pretendēt - lai iemācās tās robežas, kad viņa netīrība varētu traucēt.
redz, ja tā padomā, tad nu katram mākonim zelta maliņa.
esmu redzējusi dikti kārtīgu bērnu, kurš savos 3 gados aiz lielajām tentem sakārto nepareizi pabīditu krēslu, šķībi noliktu dakšiņu.
bet bērnam ir jābūt spontānam, mainīgam, jautram, vieglam... tas ir ačgārni. tas ir pretrunā ar radošo.
vēl man liekas, ka ir daži, kam zvaigznēs ir izteiktāka predispozīcija uz kartīgumu. un daži, kam tas iet grūti.
mani pašu (māte strādīgais Vērsis) kā mazo nazīti uz kārtīgumu trenēja. noliec vietā, sakārto, izslauki utt. es arī centos. BET - esmu vidēji kārtīga. ja ārpusi apmēram savācu, tad nelieniet manās atvilktnēs. ;) bet tas pec būtības traucē tikai man.

(Reply)(Thread)

A vot nepiekrītu! Tas nav pretrunā ar radošo. Ir cilvēki, ko nospiež nekārtība un viņi nevar izpausties. Tad viņi visu savāc un pievēršas radošajam. Ja cilvēks ir pedants vai ūberestēts, tad viņš vienalga var būt radošs.

(Reply)(Parent) (Thread)

+1

(Reply)(Parent)

es esmu vienmeer bijusi ljoti pavirsha pret kaartiibu. es zinaaju, ka tas ko es noliku tur ir un esteetiskais mani neuztrauca. papiiriem nokraameeti galdi, dreebeem apkraameeti kreesli. graamatas gan vienmeer smuki, kaartiigi plauktaa. mamma aardiijaas traki, bet nesekmiigi. otraa maasa savukaart ir pedante un no mazaam dienaam.
viss izmainiijaas kopaa saakot dziivot. jo paareejie izjauc manu haosa kaartiibu. ilgu laiku vaacu siiko mantas, bet tad reiz redzot kaa vinji b/d savaac pashi meganekaartiibu, man iestaajaas luuzuma punkts. sapratu, ka jaabuut konsekventam. kopsh taa briizha mums ir liidziigi kaa b/d - vispirms speeleejas kaut ko vienu, tad visu saliek atpakalj kastees un njem naakosho aaraa. nevis vilciena sliedes kopaa ar lego, puzleem, mashiiniiteem un dreebeem. guleet iet var tikai tad, ja viss salikts atpakalj kastees. diskusijas ik pa laikam tomeer ir, bet taas izbeidzas, ja murskulii sanaak uzkaapt kaadai miiljai mantai un to sapleest.

(Reply)(Thread)

un attiecībā uz rotaļlietām - mūsmājās labāk nemaz nespēlējas ar daudz mantām, jo tas pēc tam ir jāsavāc:)

(Reply)(Parent) (Thread)

bet Jums ir zveeri

(Reply)(Parent)

Mana ļoti kārtīgā un konsekventi prasīgā māte nekādu nekārtību mājās nepieļāva. Kaut kā šķiet, ka lielākoties visu trīs bērnu mantas esmu kārtojusi es kā vecākā, bet gan jau brālim un māsai ir cita atmiņu bilde:)
vasarā pēc pirmās klases tika paziņots, ka esmu tik liela, lai kārtīgi iemācītos tīrīt istabu. Tas nozīmēja, ka katru otro dienu man vajadzēja pēc skaidri zināma algoritma - sakārtošana, grīdas izslaucīšana, putekļu noslaucīšana, krēslu sacelšana uz galdiem, grīdas mazgāšana vispirms ar slapjāku, tad sausāku lupatu, tīrīt trīs ne pārāk lielas istabas, virtuvi un koridoru vecmāmiņas lauku mājā. Kā balvu izjutu to, ka pēc tam drīkstēju salikt vāzēs puķes no vecāsmātes lieliskā dārza, iekārtoties atpūtas krēslā un palasīt grāmatu. Rezultāts? Es lieliski protu sakārtot un iztīrīt dzīvokli, bet daru to tikai iedvesmas brīžos. Jocīgi, bet to vasaru es atceros ar prieku...
Maniem bērniem tika dota daudz lielāka brīvība. mazais savos 10 gados ir daudz kārtīgāks par mani, bet lielie ir absolūti rukši, kuri satraukties par kārtību istabā sāk tikai tad, ja ciemos brauc Oma, t.i., man mamma:)) Autoritātes spēks..

(Reply)(Thread)

Cik tipiski, ka lielākie karotāji par tīrību ir tie, kuriem pašiem tas nav jādara. :-///

(Reply)(Parent)

Man vienmēr viss ir bijis pa plauktiņiem un noteiktā secībā (pēc lieluma, krāsas, vērtības manās acīs vai vēl pēc kāda parametra). Gan bērnībā, gan tagad. Ir kaut kādi izņēmumi šad tad, bet tas parasti nav ilgstoši. Vecākiem man no tā nekas nebija jāmāca. Varbūt tāpēc, ka no 1 līdz 6½ gadu vecumam viņus redzēju 1- 2 dienas nedēļā. Bet bērnudārzā neviens neļaus kaut ko aizjaukt un pamest nesavāktu. Bet varbūt tas nav iemācīts un nāk kā rakstura īpašība.

(Reply)

man vienmēr viss_sakrauts_kaudzēs_uz visām_virsmām periodi ir mijušies ar vēlmi dzīvot tīra minimālisma interjerā kā no žurnāla lappusēm. bērnībā mēdzu sastumt mantas prom no acīm aiz skapju durvīm, kuras tad īsti neturējās ciet, pamīšus ar visa sakārtošanas lēkmēm pa tēmām, izmēriem un krāsām. drēbes un aizkostas sviestmaizes gan bērnībā pa zemi nav mētājušās, bet šodienā es mierīgi varu pārkāpt pāri puikas dārgumiem, pat paspert zem gultas, ja traucē pārvietoties pa viņa istabu...ja paredzēti viesi, tad noteikti ar uzkopšanu pacenšos vairāk, nekā ikdienā

(Reply)

Ko es vēl gribēju paust? ...kad mācījos hiromantiju, bija tāda epizode, ka cilvēkiem mēdz būt pēc roku līnijām nosakāms, vai viņš ir iedzimti kārtīgs vai ne... ir arī tādi, kam ļooooti patīk kārtība, bet kas it nemaz nav gatavi to uzturēt :)

(Reply)

manā atmiņā daudz it kā pretrunīgu lietu.
atceros haosu un mātes dusmas par nekārtību, arī kaut kur pa starpu atceros, ka no skapjiem, kur viss sagrūsts, veļas laukā mantas.
bet atceros arī tādus brīžus un dziļas iekšējas tieksmes, kad šķiroju grāmatas pēc izmēriem, krāsām, liku lapiņas ar uzrakstiem, kas kur ir, kādas tēmas - kā bibliotēkā, mantas arī kārtoju konkrētās vietās, konkrētā virzienā un nebija pieļaujama pat centimetru liela nobīde (periodiski vietas pēc izjūtas prasījās un tika mainītas).
arī savas dusmas atceros, kad citi (lielākoties mana māte, dusmodamās uz mani un tīrīdama manu istabu) manas mantas nenolika vietās (īstajās - no mana viedokļa). tās mani ik pa laikam pārņem arī tagad - bet tam ir vistiešākais sakars ar manu iekšējo harmoniju un labsajūtu. nereti pozitīvā noskaņojumā es mēdzu atslābt un kārtība nav tik eksistenciāli svarīga, lai gan visā visumā esmu piekasīgi un kašķigi pedantiska (lasi - stresaina un saspringta - bet arī tam, kā zini ir diezgan loģisks izskaidrojums - kaut vai tā pati 4daļīgā saule).

(Reply)