Augusta Debesis

viņnedēļ kosplejoju "normālu cilvēku"
cēlos katru dienu gandrīz pavisam precīzi vienā un tajā pašā laikā, braucu uz darbiņu ar trolejbusu 9:23, pēc trim dienām jau zināju visas sejas, kas katru dienu brauc ar trolejbusu 9:23, teātrī biju 10 min pirms mēģa, kas ir tieši tik daudz, lai pagūtu bufetē paņemt kafiju un iemest sevī brokastis, lai mēģa laikā nerūc vēders
pēc trešās dienas sajutos kā tas vīriņš no kaurismeki es nolīgu sev slepkavu pēc 50 gadiem rutīnas fabrikā, bet vēl pirms viņš ir atlaists no darba
bet tā taču dzīvo cilvēki, ko?

daudz domāju par to, ka gribētu to rīta celšanās laiku pārnest uz 6:00.

domāju par to arī 1:30 šonakt, kad jau divas ar pusi stundas nevarēju aizmigt. 

nez vai ir cerības dabūt miega zāles no ģimenes ārsta vai vēl kaut kā, vai arī man ieteiks pastaigas pirms miega un samazināt stresu dzīvē? (tas nav saistīts ar stresu, man stress ir normālā līmenī)

vakar pēc ļoti ātras svecīšu nopūšanas, tik ātras, ka neviens nepaspēja ne paķert fotoaparātu, ne ko, mans brālis jautā jubilāram: "a tu vēlēšanos ievēlējies?"

un viņš atbild: "nē, man viss ir, man neko nevajag."

micdrop.

un kā mēs iepriekš dzīvojām bez tās šūnu apziņošanas? septiņos no rīta (vēl pirms modinātāja!) uzcēla mani augšā, jo paziņojums sāka skanēt gan pa manu, gan pa sīkā telefonu (kuram vakar apritēja 7 gadi, how is that even possible, since i haven't aged a day?!), oranžais brīdinājums par lielu sniegu no 7.00 am līdz 7.00 pm. diezgan nelaikā, es jums teikšu. tagad man jādomā, sanāks viss pēc plāna vai nē? 7.00 pm man bija plānots kino. ignorance is a bliss.

kas man likās ļ. mīlīgi karnevālā – mūsu backsteidžā bija vairāki tādi cilvēki kā es, kuri pirms seta vilka nost siltās apenes zem biksēm
un vēl mums bija ļ. ļ. mīlīga publika

pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr mēs ar spotifaju sadraudzējāmies, bet tagad viņš man skandina soft lounge, un tā mūzika der pilnīgi visam. 

no rīta atveru durvis.

silti!

aizeju paskatīties, cik tad grādu, - plusi, vai?

-7.5 pēc celsija