uzcepu keksiņus, sen nebiju to darījusi, pietrūka. un noskatījos jauku filmu, arī sen nebiju to darījusi, arī patika. 

cītīgi drukāju filozofiju, cītīgi mēģinu tulkot kreiviski. maz sanāk, bet es cenšos. likās, ka uzrakstīšu krutu domu par Dekartu, saprastu, ka nebūs. 

dzīvei paties ir smieklīga humora izjūta.

Rīt jau trešo reizi cepšu piparkūkas. Un vispār man nemaz viņas negaršo.

Sviesta kunkuļi manā kafijā.

Vakar sūdzējos par to, ka pietrūkst laika, lai paveiktu visu, ko vēlos. Pēc pusstundas ielūkojos nākamā semestra lekciju sarakstā. Nu es laikam varēšu arī kādu dienu skaisti būt mājās. Nu vismaz būt.yeah. Šī lekcija mani tracina. Nākamnedēļ eksāmenā tā mani noteikti tracinās vēl vairāk. Bet nu jā, īpatnējs laiks un īpatnējas pārdomas. Un māsa rīt Latvijā!

nezin kāpēc sen nebiju klausījusies radio 101.

glāze vīna vienā rokā, Jūrzemes burvis otrajā. veicinu prātu filozofēt par to, ko rīt par to visu stāstīt filozofijā.

šorīt no rīta, kad braucām Liepāju, kad viņš mani apķēra, likās - citādāk nevar būt un nemaz i nevajag.

whole world under my feet

pēc dabas esmu pilnīgs sliņķis. brīžiem tik tiešām uzvedos kā tas dzīvnieks.

tomēr, kad darbojos tā kārtīgi ar atdevi, es jūtos tik piepildīta, ka neticu, ka esmu radīta savādākai dzīvei.

man liekas, ka es tiešām spētu atrast līdzsvaru starp to plānotājs melns piedrukāts dzīves skriešanā un visas dienas noņuņņošanu gultā, kādam azotē, kad aiz loga līst.

sen nebija bijis šis trakais nelīdzsvarotais hiperaktīvisms, kurš man rodas pēc negulētas nomācītas nakts.

nav ne vainas, nav ne vainas.

spriežot pēc tuvākā mēneša plānu skata, tādas naktis drīz jau atkal nebūs retums.

One day baby, we'll be old

Oh baby, we'll be old

And think of all the stories that we could have told.

 smaids!

apciemojums pie mazajiem bērneļiem. šodien viens uz mani uzrūca. laikam nepatiku.

ir patīkami nonākt pie atklāsmes, ka mācies nevis pasaules vēsturi, bet gan pasaules literatūru. 

līdz kaklam mazliet, nu labi, līdz viduklim tas haoss un, kas tik ne. 

Tiku iekšā !

sākumā mājas kopdama, nu jau slimodama, esmu pārāk aizdzīvojusies viena mājās. pilnīgi nemaz pat vairs nekārojas izrauties ārpus, kas nozīmē, ka ir jau pavisam traki.
bet jāatgriežas vien realitātē ir. jāsāk varbūt kaut kur stāties - jā, tagad. beidzot jāpaveic sen plānotās idejas, kuras kāpelē pa galvu jau sen.
un ceturtdien vēl radu radu pasākums, un turpat sestdien jau pašai dzimumdiena. un vispār acu priekšā patiešām kaut kāds mudžeklis rādās, kad veros uz savu nākotni.
tad redzēs ? pasaule mainās, bet vai es tai līdzi ?

Iestāties - joka pēc. Kāpēc gan ne ?
tiks - tiks. netiks - netiks.
no big deal.

nezinu, ko iesākšu ar nākotni. pašlaik laikam spīd brīvprātīgais, bet es nezinu. itin nemaz.
vēl divi eksāmeni. viss kas notiek, bet nav dvesmas piespraust.
es protu baudīt gan būt vienai, gan kopā ar kādu. tomēr, kad esmu pilnībā tā dziļi ar kādu kopā, tad, laikam, neprotu domāt kā indivīds.
vai kā tur to sauc.

tikko saņēmu e-pastā lielisku brīvprātīgā darba piedāvājumu, tādu kādu gribētu, diemžēl, sākas jau 1. jūnijā. varbūt tomēr nebeigt skolu?

vīns, hokejs un edavārdi.
gaidu māsu mājās, dienas divas palikušas.
eksāmeni ar tepat aiz stūra. tad redzēs, ko dzīve tālāk nesīs, jo pati neredzu.
laikam tomēr esmu tuvredzīga.

nekas cits neatliek kā secināt, ka ne jau visi citi ir slikti un kaitinoši, bet gan es pati esmu palikusi ļoti viegli aizkaitināma un agresīva.
ja veselība ļautu - piekautu kādu boksa maisu.
vēl es esmu pensionārs. morālā un fiziskā stāvoklī. jā gan. īpaši veca sajutos busā uz kora skati.
mana dzīve - aizraujoši.