Ilse Kahrklis ([info]ld) rakstīja,
@ 2015-11-14 10:24:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:meita

Līna bija uz reģionālajām vieglatlētikas sacensībām un palika pēdējā vietā.
vakarā bija 2h asaru un lūgšanās, lai atļauj palikt mājās nākošajā dienā.
interesanti, ka tajā dienā Maksim skolā ētikas nodarbībā bija tēma par tiem, kas neprot zaudēt.
viss vakars izvērtās ļoti ģimenisks un filozofisks.

bet nu jautājums paliek atklāts.
lai arī Līna ir ļoti sportiska un aktīva, mans redzējums ir, ka viņa nekad nebūs profesionāla sportiste.
problēma tāda, ka viņu treneri bīda uz to. nupat saņēma uzaicinājumu apmeklēt sporta ģimnāzijas atvērtās durvis.
bērnam sports ļoti patīk un viņa vēl b/d esot ieminējās par sporta ģimnāziju.
mana dilemma - kā atbalstīt bērnu, nenokaut viņai prieku sportot un tajā pašā laikā darīt zināmu, ka profesionālais sports nav priekš viņas, un labāk atstāt to kā hobiju.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]virginia_rabbit
2015-11-14 11:39 (saite)
ļauj viņai vēl sekot aicinājumam, viņa taču ir vēl maza un mācās vnk attieksmi pret mērķiem, ne?

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]ld
2015-11-14 11:57 (saite)
ģimnāzija te sākas 5. klasē. nākošgad jāizvēlas un jāpiesakas. visas mūsu pēcpusdienas diriģē treniņi. abiem lielajiem airēšana, Līnai vēl vieglatlētika un badmintons. katru otro sestdienu 7 no rīta peldēšana. nākošās sacensības airēšanā 5.12. un 6.12.

bet sports nav viss.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]lavendera
2015-11-14 12:07 (saite)
Man draudzenes meita gadu nomācījās sporta skolā, lielā sajūsmā. Tika uzaicināta tāpēc, ka labas fiziskās dotības airēšanai. Apliecināja raksturu, saprata, ka spēj izcelties barā, bet nākamajā gadā izlēma pāriet uz amatniecības vidusskolu tāpēc, ka pati redzēja, ka sportā viņas progress nav pietiekami jaudīgs (sporta skola nesekmīgi centās atrunāt no dokumentu ārā ņemšanas).
Tā ka bērniem ir pašiem savi lēmumi. Labāk ļaut iet turp, kur gribas. Tu jau nezini, ko viņa tur iegūs, arī nekļūdama par profesionālu sportisti.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]ld
2015-11-14 12:12 (saite)
Klau, Līnas problēma ir tieši galvā, ko darīt, kā palīdzēt, to mainīt? tradicionāli labs treneris uztjūnē daudzsološu sportistu, bet es kā mamma taču arī varu kaut ko darīt, tikai kā?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]lavendera
2015-11-14 12:29 (saite)
Diez vai. Tu kā mamma sportā viņai, visticamāk, neesi autoritāte. Treneris gan ir.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ld
2015-11-14 13:31 (saite)
Galva un noturība jau netikai sportā vajadzīga :)

No sporta es labāk pa gabalu, ja vien varēšu uzticēties trenerim.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Nodzēsts puksts)

[info]ld
2015-11-14 13:35 (saite)
Paldies par stāstu. Kāpēc Tu pārdomāji un cik aptuveni gadu, Tev toreiz bija?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]shelly
2015-11-15 12:45 (saite)
Kāda jēga stāstīt, ja neviens tāpat neko nav sapratis...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]tipa75
2015-11-14 15:37 (saite)
Mana māte visu bērnību kladzināja, ka teātris nav priekš manis "tikai ne aktrise", ka vecmātes profesija nav priekš manis "tu to neizturēsi", un tagad es esmu kkāds viduvējs visdarītājs, jo nesaņēmu atbalstu tajā, ko ļoti vēlējos.
Mans personiskais viedoklis - bērns ir jāatbalsta tajā, ko vēlas darīt un pat ja tas nav priekš viņas, jāļauj viņai pašai līdz tam nonākt. Nav taču rīt jāparaksta līgums uz 10 gadiem ar kkādu sporta federāciju...

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]ld
2015-11-14 16:14 (saite)
ai, kā Tu mani samulsināji tagad...

Bet kā Tev ar šodienas pieredzi liekas - Tu būtu bijusi laimīga kā aktrise un būtu izturējusi slimnīcā kā vecmāte?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]tipa75
2015-11-14 16:34 (saite)
Par aktrisi es pati droši vien ātri būtu aplauzusies un atmetusi. Jebšu sajukusi prātā.
Bet man liekas, ka es būtu laba vecmāte. Man ir absolūtais dzīves gļuks uz grūtniecēm, zīdaiņiem un piedzimšanas mirkli. Nu un pat ja nē - es būtu pati pieņēmusi lēmumu no tā atteikies un šodien nezīlētu "kā būtu, ja būtu".
Kad es vēlāk 3kārt neveiksmīgi centos iestāties lietišķajos es pati nonācu līdz lēmumam, ka nekāda spožā māklas zvaigzne no manis nebūs, un atteicos no tā. Par to, no kā pati atsakos, es nekūkoju, kā būtu ja būtu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ld
2015-11-14 16:37 (saite)
Taisnība

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]pecuminjsh
2015-11-14 20:12 (saite)
++

mani arī mazliet mulsināja tas balerīnas stāsts, jo, imo vajadzētu ļaut un mēģināt un redzēt, ka esi krūmos un pašam pieņemt to lēmumu, ka neies vairāk.

man ir vairāki stāsti no bērnības par lietām, kurās es neesmu bijusi pārāk veiksmīga un kuras man netika "atļautas", taču tas nemaina to, ka man tas patīk tik un tā, pat, ja neizdodas pasaules līmeņa mērogā. un es vēl arvien ļoti skumji atceros lūgumus sūtīt mani uz speciālām skolām/pulciņiem, kuri netika īstenoti. un tieši tāpat kā augstāk minēts, es ieminu volejbola, mūzikas, keramikas un citās peļķēs, taču nepietiekama atbalsta dēļ tā arī paliku pa vidu. bija arī lietas, kurās es tiku iemesta pāris reizes un pati nolēmu, ka negribu. vai izvēlējos, ka negribu.

es vēl arvien mīlu volejbolu un izmantoju iespēju, kad varēju tikt un spēlēt katru dienu universitātē. un es jutu savu progresu un, lai arī es varbūt nekad nebūtu profesionāla sportiste, es tāpat izmantotu brīvo laiku no skolas sacensībās daudz lietderīgāk nekā sēžot mājās. iegūtu draugus, kontaktus, nemaz jau nerunājot par reakciju, bezbailību no kritieniem un tamlīdzīgām lietām.

daudz vēlāk mana māte saprata, ko tas nozīmē atbalstīt - un tādā veidā es ieguvu un iekļuvu daudz dažādās vietās, projektos, kuros bez viņas atbalsta neiekļūtu. man tikai žēl, ka tas nenotika tajā brīdī, kad viņa negribēja mani vest uz treniņu vai lika izvēlēties starp divām lietām, kuras man patīk, jo var taču darīt tikai vienu.

man ļoti patīk tavi posti un es apbrīnoju tevi kā vecāku. un tu noteikti no sava skatu punkta redzi vislabāk. un noskaidrot, ko grib bērns un vai bērns zina, ko grib, varētu palīdzēt skolas izlemšanā. labu veiksmi un garšīgas piparkūkas! :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]shelly
2015-11-15 12:39 (saite)
Bet man jau ļāva mēģināt. Lēmumu es kā reiz pieņēmu pēc vairāku gadu mēģināšanas!
Mulsinošs nav stāsts, mulsinošs ir lasītājs, kas skatās grāmatā un redz, piedodiet, bubļiku :D

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]pecuminjsh
2015-11-15 13:48 (saite)
tādā gadījumā es mazliet pārpratu stāstu. :) atvaino.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]puuce
2015-11-14 18:16 (saite)
Mani vecāki atrunāja no matemātikas, jo uzskatīja, ka 1) tas nav meitenēm un 2) man nepadodas. No medicīnas ayrunāja, jo man neizdosies. No juristiem arī mēģināja atrunāt. Par matemātiku un medicīnu nožēloju. Jurists es esmu labs & diezgan laimīga, bet matemātika man piestāvētu labàk, un medicīna, es domāju, man būtu ļāvusi dzīvot foršāku dzīvi. Lai meita pati domā, nu, iespēju robežās paturot izvēles iespējas. No sporta jau var doties daudz visādos virzienos - no sporta tiesībām līdz sporta medicīnai un citur. :)

(Atbildēt uz šo)


[info]kaszczejs
2015-11-15 11:56 (saite)
Ir variants - ielīst tādā sporta veidā, kuru gandrīz neviens nespēlē vai neņem par pilnu, un tad gūt tajā kausus, medāļus un braukāt valsts izlases sastāvā uz pasaules čempionātiem, nenomokot sevi. Es, nebūdams sportists un netrenēdamies speciāli, līdz tam tiku galda hokejā - bet vārds tādiem sporta paveidiem iraid leģions. Dažs tāds, kā kērlings, pat olimpiādēs ieticis.

(Atbildēt uz šo)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?