++

mani arī mazliet mulsināja tas balerīnas stāsts, jo, imo vajadzētu ļaut un mēģināt un redzēt, ka esi krūmos un pašam pieņemt to lēmumu, ka neies vairāk.

man ir vairāki stāsti no bērnības par lietām, kurās es neesmu bijusi pārāk veiksmīga un kuras man netika "atļautas", taču tas nemaina to, ka man tas patīk tik un tā, pat, ja neizdodas pasaules līmeņa mērogā. un es vēl arvien ļoti skumji atceros lūgumus sūtīt mani uz speciālām skolām/pulciņiem, kuri netika īstenoti. un tieši tāpat kā augstāk minēts, es ieminu volejbola, mūzikas, keramikas un citās peļķēs, taču nepietiekama atbalsta dēļ tā arī paliku pa vidu. bija arī lietas, kurās es tiku iemesta pāris reizes un pati nolēmu, ka negribu. vai izvēlējos, ka negribu.

es vēl arvien mīlu volejbolu un izmantoju iespēju, kad varēju tikt un spēlēt katru dienu universitātē. un es jutu savu progresu un, lai arī es varbūt nekad nebūtu profesionāla sportiste, es tāpat izmantotu brīvo laiku no skolas sacensībās daudz lietderīgāk nekā sēžot mājās. iegūtu draugus, kontaktus, nemaz jau nerunājot par reakciju, bezbailību no kritieniem un tamlīdzīgām lietām.

daudz vēlāk mana māte saprata, ko tas nozīmē atbalstīt - un tādā veidā es ieguvu un iekļuvu daudz dažādās vietās, projektos, kuros bez viņas atbalsta neiekļūtu. man tikai žēl, ka tas nenotika tajā brīdī, kad viņa negribēja mani vest uz treniņu vai lika izvēlēties starp divām lietām, kuras man patīk, jo var taču darīt tikai vienu.

man ļoti patīk tavi posti un es apbrīnoju tevi kā vecāku. un tu noteikti no sava skatu punkta redzi vislabāk. un noskaidrot, ko grib bērns un vai bērns zina, ko grib, varētu palīdzēt skolas izlemšanā. labu veiksmi un garšīgas piparkūkas! :)