Ilse Kahrklis ([info]ld) rakstīja,
@ 2015-11-14 10:24:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:meita

Līna bija uz reģionālajām vieglatlētikas sacensībām un palika pēdējā vietā.
vakarā bija 2h asaru un lūgšanās, lai atļauj palikt mājās nākošajā dienā.
interesanti, ka tajā dienā Maksim skolā ētikas nodarbībā bija tēma par tiem, kas neprot zaudēt.
viss vakars izvērtās ļoti ģimenisks un filozofisks.

bet nu jautājums paliek atklāts.
lai arī Līna ir ļoti sportiska un aktīva, mans redzējums ir, ka viņa nekad nebūs profesionāla sportiste.
problēma tāda, ka viņu treneri bīda uz to. nupat saņēma uzaicinājumu apmeklēt sporta ģimnāzijas atvērtās durvis.
bērnam sports ļoti patīk un viņa vēl b/d esot ieminējās par sporta ģimnāziju.
mana dilemma - kā atbalstīt bērnu, nenokaut viņai prieku sportot un tajā pašā laikā darīt zināmu, ka profesionālais sports nav priekš viņas, un labāk atstāt to kā hobiju.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]ld
2015-11-14 16:37 (saite)
Taisnība

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]pecuminjsh
2015-11-14 20:12 (saite)
++

mani arī mazliet mulsināja tas balerīnas stāsts, jo, imo vajadzētu ļaut un mēģināt un redzēt, ka esi krūmos un pašam pieņemt to lēmumu, ka neies vairāk.

man ir vairāki stāsti no bērnības par lietām, kurās es neesmu bijusi pārāk veiksmīga un kuras man netika "atļautas", taču tas nemaina to, ka man tas patīk tik un tā, pat, ja neizdodas pasaules līmeņa mērogā. un es vēl arvien ļoti skumji atceros lūgumus sūtīt mani uz speciālām skolām/pulciņiem, kuri netika īstenoti. un tieši tāpat kā augstāk minēts, es ieminu volejbola, mūzikas, keramikas un citās peļķēs, taču nepietiekama atbalsta dēļ tā arī paliku pa vidu. bija arī lietas, kurās es tiku iemesta pāris reizes un pati nolēmu, ka negribu. vai izvēlējos, ka negribu.

es vēl arvien mīlu volejbolu un izmantoju iespēju, kad varēju tikt un spēlēt katru dienu universitātē. un es jutu savu progresu un, lai arī es varbūt nekad nebūtu profesionāla sportiste, es tāpat izmantotu brīvo laiku no skolas sacensībās daudz lietderīgāk nekā sēžot mājās. iegūtu draugus, kontaktus, nemaz jau nerunājot par reakciju, bezbailību no kritieniem un tamlīdzīgām lietām.

daudz vēlāk mana māte saprata, ko tas nozīmē atbalstīt - un tādā veidā es ieguvu un iekļuvu daudz dažādās vietās, projektos, kuros bez viņas atbalsta neiekļūtu. man tikai žēl, ka tas nenotika tajā brīdī, kad viņa negribēja mani vest uz treniņu vai lika izvēlēties starp divām lietām, kuras man patīk, jo var taču darīt tikai vienu.

man ļoti patīk tavi posti un es apbrīnoju tevi kā vecāku. un tu noteikti no sava skatu punkta redzi vislabāk. un noskaidrot, ko grib bērns un vai bērns zina, ko grib, varētu palīdzēt skolas izlemšanā. labu veiksmi un garšīgas piparkūkas! :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]shelly
2015-11-15 12:39 (saite)
Bet man jau ļāva mēģināt. Lēmumu es kā reiz pieņēmu pēc vairāku gadu mēģināšanas!
Mulsinošs nav stāsts, mulsinošs ir lasītājs, kas skatās grāmatā un redz, piedodiet, bubļiku :D

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]pecuminjsh
2015-11-15 13:48 (saite)
tādā gadījumā es mazliet pārpratu stāstu. :) atvaino.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?