Ilse Kahrklis

4.1.16 22:33

nu jau dažas dienas Līna ir 9 gadus veca.
es uz ZSV uzdāvināju viņai grāmatu, kuru veikalā pati sāku lasīt :) un par laimi meitai arī patīk! grāmata par mammu un meitu, kas dibina savu kūku stendu. diezgan daudz recepšu, bet tā smuki tekstā iepītas.
vakar cepām skolai un kanu grupai 50 kēksiņus - es ar banāniem, Līna vaniļas no grāmatas. sanāca garšīgi. un pat Anna, kura parasti noēd tikai šokogarnējumu, apēda visu kēksiņu!

īpašs mirklis bija, kad Līna izteica vēlmi, lai viņai arī būtu recepšu grāmata. man gandrīz bimbiens uznāca. mans meitentiņš jau tik liels! es pati joprojām lietoju recepšu grāmatu, kuru saņēmu dāvanā tālajā 1991. gadā. visādi rokraksti un pleķi, tik daudz gardu atmiņu un stāstu.

būt par vecāku ir sasodīti grūts pienākums. tas trakākais, ka nekad nevar zināt vai kas sanāks beigās. atliek tikai censties pēc labākās sirdsapziņas un neko nenožēlot, jo iespējas labot kļūdas jau tāpatās nav. nezinu kā būs tālāk, bet šodien, šeit un te kā Līnas mamma es esmu lepna ar savu līdz šim paveikto.

• 2 raksta
• ir doma

14.11.15 10:24

Līna bija uz reģionālajām vieglatlētikas sacensībām un palika pēdējā vietā.
vakarā bija 2h asaru un lūgšanās, lai atļauj palikt mājās nākošajā dienā.
interesanti, ka tajā dienā Maksim skolā ētikas nodarbībā bija tēma par tiem, kas neprot zaudēt.
viss vakars izvērtās ļoti ģimenisks un filozofisks.

bet nu jautājums paliek atklāts.
lai arī Līna ir ļoti sportiska un aktīva, mans redzējums ir, ka viņa nekad nebūs profesionāla sportiste.
problēma tāda, ka viņu treneri bīda uz to. nupat saņēma uzaicinājumu apmeklēt sporta ģimnāzijas atvērtās durvis.
bērnam sports ļoti patīk un viņa vēl b/d esot ieminējās par sporta ģimnāziju.
mana dilemma - kā atbalstīt bērnu, nenokaut viņai prieku sportot un tajā pašā laikā darīt zināmu, ka profesionālais sports nav priekš viņas, un labāk atstāt to kā hobiju.

• 17 raksta
• ir doma

6.6.14 12:09

b/d dien Nr 4 un Nr 5

vakar aizgājām, paspēlējāmies, tad es kārtīgi atvadījos no meitas un uz 15 min pazudu no redzesloka. sākumā bijis OK, tad es esot saukta, bet ļāvusies rokās ņemt un mierināt.

šodien sākums tāds pats, sarunājām, ka pazudīšu uz 30 min. bet pēc 20 min caur visām durvīm dzirdēju Annas rūcošo altu un pēc mirkļa audzīte ar Annu atnāca mani atrast. uzreiz bija mieriņš un altu nomainīja čivināšana. "atā, atā" teica Anna audzinātājai, māja ar roku un nepārprotami gribēja iet mājās. tā arī darījām.

pirmdien baznīcas svētki un brīvs, skolā arī otrdien brīvs, tāpēc Maksis un Līna beidzot nāks mums līdz. pēc tam taisīsim ģimenes bilžu kolāžu, ko grupiņā pie sienas var likt - tas būs mūsu iepazīšanās plakāts. šodien atcerējos, ka Maksim savulaik uztaisīju minialbumu ar mūsu bildēm un tas viņam ilgi palīdzēja pārvarēt ilgas pēc mājām. pēcāk pārgāja uz mīļzvēriņu. Annai arī nav mīļzvēriņa, tad nu būs arī albūms. vispār Līna ir vienīgā, kura pati no sākuma savāca kādu mazu mīkstu rotaļlietu un to visur līdzi staipīja. tagad viņai jau sen vairs nevajag, bet Maksis joprojām savu lāci līdzi ņem kaut kur braucot.

• 2 raksta
• ir doma

4.6.14 08:05

pārmaiņas pēc jāuzraksta arī par lielajiem.

* Maksis pirms laika uzdizainēja pirmo T-kreklu kolekciju :) šobrīd kolekcija tiek intensīvi valkāta un "reprezentēta". dēls man pat deva norādījumus kā tos mazāgt :D
* vakar ar Anni sēžu smilškastē piemājas spēļu laukumā. atnāk kāds vīrietis ar savu tikai zeķubiksēs tērpto(tā ir kaut kāda šejieniešu mode, ko es nenormāli ciest nevaru) dēlu, kurš ir tik pat garš cik Anna. arī sāk spēlēties. tētis saka: "padomā ar galvu, uzbūvē kaut ko konstruktīvu!" smaidu ūsās. te pieskrien Maksis un saka "čau, Franc!" pārsteigumā mirkšķinu un jautāju kā viņi viens otru pazīst. te arī esot iepazinušies. pa to laiku tētis atdzīvojies un man saka: "ak jūs esat tā mamma, kas latviski runā!" vēl pārsteigtāk atjautāju kā viņš to zin. atbilde ir loģiska - Maksis izstāstījis. man vienmēr ir bijusi ziņkāre, ko mani bērni svešiem cilvēkiem stāsta, jo man sveši bērni mēdz stāstīt neiedomājamas lietas. nu jā. bet man neviens neko nepastāstīja un tā nu es paliku nezinot.
* Līna beidzot sāk atvērties. pagājušajā nedēļas nogalē ar omu (ļoti dusmīgs ņurdiens) nokārtoja jūras zirdziņa pārbaudījumus. tagad sāk iepazīties ar svešiem bērniem vienkārši tāpat. Maksim nekad ar to nav bijušas problēmas, bet Līna vēl joprojām turējās man svārkos. it kā svešajiem bērniem kabatā būtu duncītis, ko viņi iedurs tikko viņa pajautās: "kā Tevi sauc? spēlējamies kopā?"
* Līna ir aizdomājusies līdz glītumam. jautā vai man patīk viņas sejiņa. piedomā kā ģērbjas (iespējams es vainīga, jo savulaik neļāvu vilkt raibu ar raibu) un pieprasa izdomāt jaunas frizūras.
* klases skrējienā Līna no meitenēm bija tā, kura pirmā noskrēja 4 apļus.
* Maksis vēl pirms brīvdienām bija iesaistīts incidentā skolā, kura laikā cieta durvis (ak, šīs nolādētās balkona durvis). durvis lielas un smagas, bet izceltas no eņģēm, ka nevar vairs salikt kopā. incidentā piedalījās 5-6 puikas, bet Maksis ļoti pārdzīvoja, ka mums būs jāmaksā rēķins. todien man kaut kā viss īzī likās. teicu, ka nekas. bērns nevarēja to saprast, viņam laikam būtu bijis vieglāk, ja es būtu rājusies. mēģināju paskaidrot, ka sliktākajā gadījumā viņš paliks bez ZSV dāvanas, bet ka tiešām nekas. par visām mācībām kaut ka ir jāsamaksā.

• ir doma

26.4.14 07:18

Mums iet pārāk labi, lai kaut ko rakstītu - Wilhelma aizvakar, atrakciju parka Traumland (7h) vakar, šodien plānā Esslingen un latviešu skoliņa :) mani bērni beidzot apmeklēs latviešu skolu!! :-D

Bet vispār gribēju uzrakstīt kā vakar mācīju meitu par komunicēt. Viņa pieklājīgi svešam puikam pasaka : las es, bitte! Un puika nereaģē. Viņš vēlāk Līnai uzbrēc : weg da! Un viņa momentā aiziet. Un tas ir tikai loģiski, jo puikas mesidžs ir vienozīmīgs. Līna gan to visu vēl nesaprata. Minu, ka problēma ir pieklājība. Bet var jau arī pieklājīgi norādīt vietu.

• 2 raksta
• ir doma

27.3.12 20:48 - par svarīgo melošanas stadiju un citi nieki

Līnai gandrīz paniski bail melot. vislaik uztraucas, ka viņai paliks sarkanas ausis vai izaugs garš deguns.
eka mammai ir garš deguns, laikam baigi daudz melojusi... :D

mēs stāstam un stāstam, bet viņa mums netic, ka nebūs ne ausis, ne deguns.
lielais man liekas arī nemelo. es vislaik cenšos atklāti visu sarunāt. ja esmu dusmīga, tad par ko, ja priecīga, tad kāpēc. un to visu abos virzienos. protams reizēm viss līdz brošai un spalvas put pa gaisu, bet pēc tam atkal visu izrunājam, lai skaidrība.

S man pārmet, ka es par daudz runāju un skaidroju, es viņam iebilstu ka bērni nav dresēti sunīši, kam jāklausa komandām. kaut kā kopā funkcionē.

bet vispār mana mazā lēdija, šorīt kāmēr aizvedu brāli uz skolu, pati sev sasēja zirgasti un (!)nolakoja nadziņus !!!! viņa vasarā sāka par manām nagulakām interesēties, tad nu es viņai nopirku tādu miesaskrāsas ar nedaudz spīdumiņiem. toreiz vienreiz nokrāsojām un pēc tam nevajadzēja vairāk. līdz šodienai, kad visu pati, pati, pati.

• ir doma