Ir viens cibiņš, kura ierakstiem nejauši uzduroties, es allaž iedomājos vienu briesmīgu dzimumnelīdztiesības aspektu - to, ka sievietēm smukums reizēm kompensē prātiņa īsumu, bet vīriešiem tomēr nē.
bet gribas ieturēt attieksmi. jautajums kāpēc? drošvien, lai paglaimotu pats sev. (nu man vismaz tā ir, bet nu ar necenšos tikt vaļā no šādas attieksmes, tā pašu iepriecina)
Sev, es īpaši paglaimot nevaru, jo noteikti neesmu tik smuka, lai man negribētos būt bišķi gudrākai (tā tagad nav koķetērija, tikpat kā nemaz). Bet es te par savām subjektīvajām izjūtām. Piem., lasu tekstu un domāju, nu ja, ja to būtu rakstījusi smuka, stulba meitiņa, es mātišķai nopūtai nepievienotu nīgri sarauktu pieri.
Neapšaubāmi. Tai pat laikā prātu, atšķirībā no smukuma, var novērtēt ar nedaudz lielāku objektivitāti. Piemēram, ar cilvēka spēju risināt noteikta tipa uzdevumus, un tā tālāk.
man teiksim saprotot, ka meitene ir stulba, vairs nav iespējams redzēt to, cik viņa ir smuka. Varbūt, ja viņa fočētos/filmētos materiālos ar 100% fokusu uz ķermeni, tad tas varētu paslīdēt garām, bet dzīvē tu tomēr primāri redzi tikai seju.
Bet klau, toties smukā džeka fenomens reāli nostrādā visādās inteliģentās spēju sacensībās. Ja komandā ir reāli smuks džeks ar rokenrola elementu, viņi visticamāk uzvarēs. Kādi pāris gadījumi tādi ir novēroti. Resp., smuks un gudrs džeks ir tāds retums, ka tiek nēsāts uz rokām.
kad es vēl strādāju skolā, vienu gadu tur mācījās absolūti daiļš jauneklis - kaut kāds modelis un dejotājs.
Atceros, kā kolēģe matemātiķe reiz, labodama viņa kontroldarbu, nopūtās un teica - "Nu, kāpēc gan tas Apollons nevarēja būt no ģipša! Tad nevienam nebūtu jācenšas viņam ko iemācīt..."
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Lai smaida savā nodabā, varbūt padzied, padejo, un tā.
(nu man vismaz tā ir, bet nu ar necenšos tikt vaļā no šādas attieksmes, tā pašu iepriecina)
Bet es te par savām subjektīvajām izjūtām. Piem., lasu tekstu un domāju, nu ja, ja to būtu rakstījusi smuka, stulba meitiņa, es mātišķai nopūtai nepievienotu nīgri sarauktu pieri.
Atceros, kā kolēģe matemātiķe reiz, labodama viņa kontroldarbu, nopūtās un teica - "Nu, kāpēc gan tas Apollons nevarēja būt no ģipša! Tad nevienam nebūtu jācenšas viņam ko iemācīt..."