Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Es nesaprotu - tagad likums nosaka, ka pirmsskolas vecuma bērnus nedrīkst atstāt mājās vienus nemaz? Tas ir tā, ka pat ne uz stundu vai divām? Pat, ja bērns ir normāls introverts, kurš ar prieku spēlējas vienatnē un labi jūtas, ja neviens pieaugušais viņam neuzmācas ar saviem "tunegribiuzēst,pačurāt,paskatītiesmulteni,izietlaukāpaspelēties" u.c. nožēlojamajiem projektiem?
Vienatnē es aizvadīju savas bērnības jaukākos brīžus. Man bija papīrs, krāsainie zīmuļi, grāmatas (aktuālas no 3,5 gadu vecuma) un valdzinoša, maģiska pasaule, kurā visi citi cilvēki bija pilnīgi lieki.
Būtu ļauni, ja man to kāds būtu atņēmis.
  • Līdz 7 gadu vecumam, jā, nedrīkst nemaz, ne uz cik.
  • var jau to nodrošināt ar senci, kas krāc blakusistabā. (mk noteikumi neparedz, ka vecākam mājās jābūt nomodā un bērnam jāpievēršas.)
  • Nu jā, it kā jau var saprast, jo reizi gadā var notikt kaut kas tāds, ar ko bērns nevar tikt galā. Aizdegties televizors. Lai gan ar to arī 10 gadīgs var netikt galā.
  • Tā jau ir. Bērna tiesības tiek ignorētas ar it kā labi gribošiem likumiem.
  • toties es, toties es kādu četru gadu vecumā cītīgi centos ielaist dzīvoklī zagļus. labi atceros, kā griezu un griezu atslēgu, kamēr durvīm otrpus čukstēja: nu pacenties tak, mēs ar paciņu; kāpēc durvis tā arī neatslēdzās - mistika. un daudzi citi gadījumi.

    nav jau tas bērns jātramda vislaik. lai kāds ir daždesmit metru radiusā, un miers.
  • Nekur nevar atstāt vienus pašus, jā.
  • Tieši tāpēc bērnus samācīju bāzt batonus ausīs policijai.ja nu kas.
  • Nu, bet, pag. Ir taču iespējami pieaugušie, kuri netraucē.
    • Lūk, lūk! Mums bija vecvecmāmiņa, kura sēdēja savā stūrī ar tamboradatu un enzacēm, kamēs mēs ar brāli gana netraucēti mēģinājām noskrūvēt viens otram galvu.
    • Jā.
      Tomēr es ļoti augsti vērtēju savu spēju labi justies vienatnē - arī zinot, ka neviens cilvēks neatrodas tuvumā, tepat aiz durvīm, vai kaut sasniedzams ar telefona zvanu. Man šķiet, ka tā mani padara nedaudz stiprāku un būtu ļoti žēl, ja bērnībā tā būtu tikusi nokauta ar nemitīgu citu cilvēku klātbūtni, kaut arī drošības vārdā.
      Ir pieauguši cilvēki, kuri nespēj aizmigt, ja mājās palikuši vieni.
      • Nedomāju, ka spēja labi justies vienatnē ir atkarīga no tā, vai bērnībā ir bijusi iespēja ilgi izbaudīt vienatni. Es lieliski jūtos vienatnē, ne tikai dzīvoklī, kur tuvumā ir kaimiņi, arī lauku mājās, vasarnīcā vai mežā. Līdz 6 gadu vecumam es dzīvoju 3 istabu lauku mājā, kur nekad nebiju viena, jo tur mēs dzīvojām 3 paaudzes kopā + man bija pusotru gadu jaunāks brālis, ar kuru mēs visu laiku bijām kopā. Arī grāmatas lasīju un zīmēju, kad kāds bija kaut vai blakus telpā. bet tas man ne traucēja, ne stimulēja. Tādu īstu vienatni ar nolīšanu kaut kur patālāk sāku piekopt jau pusaudžu gados. Brālim savukārt patīk "čupoties".
        Tāpat brāļa bērni, kas auguši vienādos apstākļos, jau kopš pirmajām dienām ir ļoti atšķirīgi: meitene labi jūtas vienatnē, kamēr puikam visu laiku vajag kompāniju.
  • ir tomer visadi skumji gadijumi sai sakaraa, kas so prasibu pamato.
    • Jā, tā ir drošība.
      Bet, manuprāt, par ļoti augstu un briesmīgu cenu.
      • jebkas ir lētāk par līķi.

        bet tā, ja pietiekami liela māja, vietas vientulībai pietiek, pat tad, ja vēl kāds mājās. ja māja ar dārzu, vēl vairāk vietas. ja katram famīlijas indivīdam savs dators, viņi var arī vispār nesatikties.

      • Augsta un briesmiga cena ir tas manas klasesbiedrenes, kas nepiedzivoja pusmuza krizi, nu, principaa, nomira zem 10 gadu vecuma. Un tiesi sii faktora deelj. tas, ka kaukur berna radiusaa jaabut sakarigam pieaugusam - nu, kas taa par briesmiigu cenu.
  • vai likumā ir minēts, ko nozīmē "vienus", "mājās"? Vai tas ir vienistabas dzīvoklis ar piecu kvadrātmetru virtuvi, vai tā ir privātmāja ar bēniņiem, dārzu, vairākām saimniecības ēkām un klusām ielām visapkārt, vai kārtīga lauku saimniecība ar lopiem, dīķi un mēslubedri? Vai bērnam visu laiku jābūt redzamam, vai arī ar iespēju sameklēt pieaugušo?
    ekstrēms gadījums trešajā situācijā bija, ka četrgadnieks bija ielīdis rabarberos un aizmidzis, kamēr visi viņu izmisuši meklēja. Toties piecu gadu vecumā viņš (sekmīgi) izvirzīja ultimātu, ka pats ies uz pusotra kilometra attālumā esošo skolu, nevis tiks vadāts pie rociņas.
  • jā,piekrītu! es arī atceros, ka es 5+gados gāju un izdarīju visus pārtikas pirkumus, daudz laika uz šūpolēm un pārdomām par to, kā nez dzīvē ir.. Arī agrākā vecumā mamma pa vakariem gāja skriet un atstāja mani jau pusmigušu ar austiņām uz ausīm, klausījos ierakstītas pasakas.. viss likās normāli! Manējie sīči gan nav šitā atstājami, pat ja arī nevienu neraustītu, ka bērni vieni mājās..
  • Lai žēlīgs Kosmoss... Labāk smagi apspiesta bērnība, nekā fiziskas kroplības...
Powered by Sviesta Ciba