Es nesaprotu - tagad likums nosaka, ka pirmsskolas vecuma bērnus nedrīkst atstāt mājās vienus nemaz? Tas ir tā, ka pat ne uz stundu vai divām? Pat, ja bērns ir normāls introverts, kurš ar prieku spēlējas vienatnē un labi jūtas, ja neviens pieaugušais viņam neuzmācas ar saviem "tunegribiuzēst,pačurāt,paskatītiesmulte ni,izietlaukāpaspelēties" u.c. nožēlojamajiem projektiem?
Vienatnē es aizvadīju savas bērnības jaukākos brīžus. Man bija papīrs, krāsainie zīmuļi, grāmatas (aktuālas no 3,5 gadu vecuma) un valdzinoša, maģiska pasaule, kurā visi citi cilvēki bija pilnīgi lieki.
Būtu ļauni, ja man to kāds būtu atņēmis.
Vienatnē es aizvadīju savas bērnības jaukākos brīžus. Man bija papīrs, krāsainie zīmuļi, grāmatas (aktuālas no 3,5 gadu vecuma) un valdzinoša, maģiska pasaule, kurā visi citi cilvēki bija pilnīgi lieki.
Būtu ļauni, ja man to kāds būtu atņēmis.
nav jau tas bērns jātramda vislaik. lai kāds ir daždesmit metru radiusā, un miers.
Tomēr es ļoti augsti vērtēju savu spēju labi justies vienatnē - arī zinot, ka neviens cilvēks neatrodas tuvumā, tepat aiz durvīm, vai kaut sasniedzams ar telefona zvanu. Man šķiet, ka tā mani padara nedaudz stiprāku un būtu ļoti žēl, ja bērnībā tā būtu tikusi nokauta ar nemitīgu citu cilvēku klātbūtni, kaut arī drošības vārdā.
Ir pieauguši cilvēki, kuri nespēj aizmigt, ja mājās palikuši vieni.
Tāpat brāļa bērni, kas auguši vienādos apstākļos, jau kopš pirmajām dienām ir ļoti atšķirīgi: meitene labi jūtas vienatnē, kamēr puikam visu laiku vajag kompāniju.
Bet, manuprāt, par ļoti augstu un briesmīgu cenu.
bet tā, ja pietiekami liela māja, vietas vientulībai pietiek, pat tad, ja vēl kāds mājās. ja māja ar dārzu, vēl vairāk vietas. ja katram famīlijas indivīdam savs dators, viņi var arī vispār nesatikties.
ekstrēms gadījums trešajā situācijā bija, ka četrgadnieks bija ielīdis rabarberos un aizmidzis, kamēr visi viņu izmisuši meklēja. Toties piecu gadu vecumā viņš (sekmīgi) izvirzīja ultimātu, ka pats ies uz pusotra kilometra attālumā esošo skolu, nevis tiks vadāts pie rociņas.