Kurvjzieža kontemplācijas

krii

2.3.16 17:20

Es nesaprotu - tagad likums nosaka, ka pirmsskolas vecuma bērnus nedrīkst atstāt mājās vienus nemaz? Tas ir tā, ka pat ne uz stundu vai divām? Pat, ja bērns ir normāls introverts, kurš ar prieku spēlējas vienatnē un labi jūtas, ja neviens pieaugušais viņam neuzmācas ar saviem "tunegribiuzēst,pačurāt,paskatītiesmulteni,izietlaukāpaspelēties" u.c. nožēlojamajiem projektiem?
Vienatnē es aizvadīju savas bērnības jaukākos brīžus. Man bija papīrs, krāsainie zīmuļi, grāmatas (aktuālas no 3,5 gadu vecuma) un valdzinoša, maģiska pasaule, kurā visi citi cilvēki bija pilnīgi lieki.
Būtu ļauni, ja man to kāds būtu atņēmis.

• 24 raksta
• ir doma

• unpy

  2.3.16 19:21

  Nu, bet, pag. Ir taču iespējami pieaugušie, kuri netraucē.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • kuminjsh

    2.3.16 19:34

    

    Lūk, lūk! Mums bija vecvecmāmiņa, kura sēdēja savā stūrī ar tamboradatu un enzacēm, kamēs mēs ar brāli gana netraucēti mēģinājām noskrūvēt viens otram galvu.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

  • krii

    3.3.16 00:29

    

    Jā.
    Tomēr es ļoti augsti vērtēju savu spēju labi justies vienatnē - arī zinot, ka neviens cilvēks neatrodas tuvumā, tepat aiz durvīm, vai kaut sasniedzams ar telefona zvanu. Man šķiet, ka tā mani padara nedaudz stiprāku un būtu ļoti žēl, ja bērnībā tā būtu tikusi nokauta ar nemitīgu citu cilvēku klātbūtni, kaut arī drošības vārdā.
    Ir pieauguši cilvēki, kuri nespēj aizmigt, ja mājās palikuši vieni.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • kuminjsh

      3.3.16 02:21

      

      Nedomāju, ka spēja labi justies vienatnē ir atkarīga no tā, vai bērnībā ir bijusi iespēja ilgi izbaudīt vienatni. Es lieliski jūtos vienatnē, ne tikai dzīvoklī, kur tuvumā ir kaimiņi, arī lauku mājās, vasarnīcā vai mežā. Līdz 6 gadu vecumam es dzīvoju 3 istabu lauku mājā, kur nekad nebiju viena, jo tur mēs dzīvojām 3 paaudzes kopā + man bija pusotru gadu jaunāks brālis, ar kuru mēs visu laiku bijām kopā. Arī grāmatas lasīju un zīmēju, kad kāds bija kaut vai blakus telpā. bet tas man ne traucēja, ne stimulēja. Tādu īstu vienatni ar nolīšanu kaut kur patālāk sāku piekopt jau pusaudžu gados. Brālim savukārt patīk "čupoties".
      Tāpat brāļa bērni, kas auguši vienādos apstākļos, jau kopš pirmajām dienām ir ļoti atšķirīgi: meitene labi jūtas vienatnē, kamēr puikam visu laiku vajag kompāniju.

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais