Trash panda

bra, shoe and biscuit

doesn't listen

“Give a man a fire and he's warm for a day, but set fire to him and he's warm for the rest of his life.”
- Terry Pratchett

Navigation

Skipped Back 90

July 15th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
izrādās, ja izejot no mājas un speciāli neaizejot iet ielejā, jo, ja nu līst, bet aizejot nu tur, tur, kur tas tilts, vienalga salīst. un ir pārāk silts, lai vilktu lietusjaku, tā vietā salīstot līdz ādai. izrādās, ka tas ir sākums ļoti labai dienai.

bet pamosties pēc tā visa pirmdienā ir ne tik forši. also, nav ne maizes, ne krabjusmēra, bet tas ir apmēram viss, ko šobrīd gribas. nu, ja neskaita pagulēt, protams.
neko, pahujārīs darbus, vai.
un mans pēdējā laika "raging ball of rage" mindset arī drusku atslābis. bet tas varētu būt vienkārši nogurums.

July 7th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
kaut kā nejauši šorīt aizgāju klausīties Radiohead. noklausījos jauno singlu, kas Spoķikā izlikts. pagrozījos, padomāju, uzliku Hail To the Thief.
izrādās, ka There, There bija tā dziesma, kas bija jādzird pēc tam, kad aizsūtīju JBJ ziņas, ka nevaru šito vairs turpināt. jā, paldies.

bet vakar ballītes orgkomitejai bija īsākais un lēnākais gājiens iet. jūs pamēģiniet tos kalnus, bļaģ. anyway, toties Dobřichovices picērijā atgriezties bija tik patīkami. piezīmēšu, ka roku ziepju dispenser ir salabots, bet toties tualetes stūrī ir laterna, kas ir tik.. emm. nezinu. tāda, ka sajutos nepieklājīgi, ka atnācu bez lupstāja, this clearly is a memorial.

un vispār, gribu vasaru atpakaļ, kas te aiz loga par nekārtībiņu notiek tagad?

July 4th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
Vispār Frankfurte likās dīvaina ar kaut kādu random vecpilsētu kaut kur, kur es nesapratu, kāpēc tur bija vecpilsēta. Bet nu, labi, ka tā, jo tur bija ierīkoti āra barčiki. Protams, ka ballītes orgkomiteja stāvēja vismaz piecas minūtes, nespēdami izvēlēties. Bet ballītes orgkomiteja ir izkopusi barčiku skillus un dažādu iemeslu dēļ, tas bija mums labākais barčiks no tiem trijiem.

Tur laukumā arī cēla skatuvi. Nezinu kā to proper aprakstīt. Tur tie cēlāji likās, ka pilnīgi neko no skatuves celšanas nezina. Also, vienā brīdī lēja ūdeni pāri sētai, tikai pēc tam apskatot, kas tur otrā pusē. Nu, lai arī kas tur bija, tad tas bija slapjš.

Un pēc TY giga kongresnamā, gājām uz barčiku. Gūgle teica 1 h 56 min, bet we broke speed limits un aizgājām ar kājām apmēram pusotrā stundā. Cerams, ka gūgle nepadomāja, ka tagad tādā ātrumā tiks iets vienmēr.

Tagad toties ČD vlak ekrāns sola, ka šas jau dos Prāgās kāpt ārā no bundžas.
kaķ **nožāvājas**
VZ: nedari tā! Varētu padomāt, ka barčikā. Es jau sapriecājos, bet paskatījos apkārt un noskumu.

July 1st, 2019

Add to Memories Tell A Friend
totāli nav spēka un iedvesmas proper darbiem, tad nu parakstīs burtus, kamēr ar vienu roku bakstu kaut kādu hujetu otrā laptopā.

tā jau nav proper brīvdiena, ja nav jāceļas agrāk kā darbadienā, vane? ballītes orgkomiteja sarosījās, piecēlās, tas viss, lai desmitos jau ietu no mā ārā (un secinātu, ka jau ir Silti). kvests ar tikšanu uz jobanu Okna nebija triviāls, bet nu aizbraucām. iešana iet pa mežu un kalniem, gar sliedēm, cauri laukiem, gar pļavām, vēl nezin kur. vispār, nebija tādu milzu ahtungu pa ceļam. bet ik pa laikam bija mazahtungu epizodes, par kurām varēja proper nosmieties. sadzinām daudz kvalitatīvas huiņas runājot. īpaši par līķu meklētāja usual day at the office. bet nu, smiltis, čiekuri, akmeņi - tas viss liekas nupat jau neatņemama sastāvdaļa. iespējams, ka man seko smiltis, pat Lielmiestā bija izbēruši.

vispār ļ pievaktējām, lai neaizejam nepareizi šoreiz :D par brīnumu - izdevās. nu, mežā. bija daudz interesantu ahtungu, bet samērā chill kopumā. šausmīgi, izteikti apm vispār. tā patika.
bet tad bija jāiet cauri kaut kādam ļ dīvainam miestam pa ielu. ne tur ēna, ne pūš, viss sastindzis un dveš papildus Siltumu. cilvēki visi dīvaini. tur man aptrūkās sajūtas, ka uzņemu skābekli, un tas drusku nokāva. galva reiba un melns gar acīm, bet nu neko. pa Mladá Boleslav gan drusku apmaldījāmies un tas viss. bet beigās kaut kā tomēr nonācām kaut kur, kur dod pivci un ēdienu.
26.5 km.

viesnīca atkal tāda, par kuru neko negribas diži teikt, gribas aizmirst to dīvaino mauzoleju. ja neskaita to, ka man tā īsti neviens ne ID, ne arī kartes datus neprasīja, nelika nekādas formas aizpildīt, ne ko. iedeva atslēgu un izejot paprasīja samaksāt. viss. ok. mūsdienās, kur visi visu laiku pieprasa visu ID'ot un vēl nez ko, radīja dīvainu sajūtu. bet mazliet arī atvieglojumu.

pa nakti bija daži barčiku feili un tas viss, bet nu, orgkomiteja nolēma aiziet iečekot vienu sportsbar. un tā bija tāda uzvara! VZ kaut ko pie ēdiena bija teicis, ka nu diez vai līdz četriem izturēs. ap puspieciem vai tika izlemts, ka laikam būtu prātīgi iet migt, jo vienpadsmitos tomēr jāvācas ārā no viesnīcas, pirms tam derētu kaut cik pagulēt.

nākamajā dienā padzērām rīta bezalkoholiskos dzērienus vakardienas ēstuvē. izlēmām, ka vīntonikus gribas citur. pastaigājām, paklīdām, pameklējām, izbesījāmies. nolēmām braukt uz Nymburk, jo tikai 24 minūtes vlakā un mums caur turieni anyway būtu jābrauc atpakaļ uz Prāgām. Nymburkā apmaldījāmies izteikti konkrēti, bet beigās tomēr uzvara bija uzvarīga, atradām pagājušās vasaras barčiku un tādā "Def of Bliss" stadijā nožūžojām tur atlikušo dienu līdz braukšanai uz Prāgām ar vlaku drusku pēc desmitiem. jā nu, bija silti, Izteikti Silti, +38, tas viss. bet neko, āra barčikā un ēnā, ik pa brīdim aiziejot uz kondicionēto tualeti, kur mazliet atvēsināties, hummojot ar vīntonikiem un limonādēm.
un VZ laifhaks par to, ka labākais veids kā atdzesēt nabaga telepurķi, to izmantojot par dzērienu palikni, tiešām strādā.

Prāgās bijām ap vienpadsmitiem, it kā aizgājām uz Jiržikbāru, tur Verka, bet nu, pēc dažiem als tiek saprasts, ka organismi ir noguruši. aizgājām pēc burrito un braucām uz savu kalnu.

labākais weekends.
druskukonkrēti besī realitāte šodien.

June 30th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
Es tiešām nezinu, vai man būs laiks uzrakstīt pilno versiju par vakardienas iešanu iet. Bet noteikti gribu padalīties ar dzīvesgudrību: man nepatīk kāpt no kalna lejā, jo tas nozīmē, ka šas būs jākāpj atkal jaunā kalnā augšā.

Šodien izbesījāmies uz Mladá Boleslav un esam vlak uz Nymburk. Jā, pat totālajā nekurienes Nymburk ir sakarīgāki barčiki priekš daytime drinking in +36 degrees nekā jobanā M Boļeslavā.

Also, nekad nav sanācis palikt viesnīcā, kurai totāli neinteresē jebkas par mani. Until last night, that is.

June 17th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
sestdien atkal tika iets iet. bija saplānots maršruts uz 27+ km gar upi, jo "tur tak gar upi, tur nebūs kalnains" teica ballītes orgkomitejas kolektīvs. Māte Daba, protams, to dzirdēja. **nopūšas**
bet nu, sestdiena vispār bija tāda, ka red flags everywhere, bet nu, ballītes orgkomiteja sastāv no jebanutiem jūzerneimiem, kuri nolēma riskēt.
(solīja negaisu tieši uz ierašanos, viens no vlak bija replaced with bus service, vēl tur kaut kas)

nē nu, uz to jobanu Kácov nebija triviāli nokļūt vispār. braucot busā runājām, ka cerams, ka iešana iet tomēr būs pa citu ceļu nevis šito ahtungu. iebraucot vienā miestā pa ceļam, VZ skatījās uz pili kalnā un teica, ka cer, ka mums tur nebūs jākāpj augšā(!). kad mūs izlaida no busa, mēs tur kaut ko sākām bakstīt telepurķos un mēģināt saprast, kur jāiet, tā, ka busa vadītājs mums trīsreiz pa logu pajautāja, vai mēs tiešām nokļuvām tur, kur mums vajadzēja, vai mums tiešām nevajadzēja citur. karoč, red flags everywhere.

neko, ejam. ejam gar sliedēm, tur viss kā jau gar sliedēm. tad cauri tai Kácov. tad jau mežs, iziet cauri kaut kādam pagalmam arī. tur apdzinām kaut kādus citus gājējus iet. un tad... stāvākais un smilšainākais kalns, kādā jebkad ir nācies kāpt augšā. vienā brīdī paskatījos uz augšu un sapratu, ka tā bija kļūda, jo vispār galu tai huiņai nevarēja redzēt. let's focus on one step at a time, kaķ.

nekad vēl nav bijis tik daudz kalnos jākāpj. tik, tik daudz kalnos. mēs hardly vispār gājām pa flat surface. ik pa laikam bija jānokāpj no kalna, lai uzreiz kāptu nākamajā. čiekuru bija mazāk, bet toties dahuja akmeņu. un smilšu. un akmeņu. kad tuvojāmies Český Šternberk, ieminējos, ka laikam fiziski tuvojamies lēmumu pieņemšanas brīdim. sāka rūcināt pērkons un savācās mākoņi. pērkons vispār tur daudz un dikti rūcināja, laikam bija sakrājies sakāmais, konkrēts monologs.

un tad.
es ieraudzīju To pili, uz kuru VZ negribēja kāpt augšā. mums bija jākāpj lejā gar to. lejā.

kad nokāpām uz Český Šternberk, man tik nenormāli vajadzēja uz tualeti, ka iegājām tuvākajā barčikā. es rokas nomazgāju četras reizes - tās joprojām bija lipīgas un smilšainas. ieskatoties visādos radaros un citos appos, izvērtējot signālus, kādus organisms sūta smadzenēm, par fizisko kondīciju, tiek secināts, ka huiņa viss. ir jāņem pēdējais buss no šejienes uz Sázava (kas ir pēc pusotras stundas no tā brīža) un jābrauc nahuj atpakaļ uz Prāgām. nopirkām uzreiz appā tiketus un kāreiz sāka līt.
17 km, pārsvarā virzienā uz augšu.

Prāgās toties viss norm - Jiržiks aiz bāra, EtF arī uzradās, būtu tikai (es) varējusi tās smiltis nomazgāt. bet vienalga līdz četriem tralalā.

June 12th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
tagad, kad es zinu, kas tur notika, ir grūti uzrakstīt pareizā secībā to visu, kā viss beigās izrādījās, bet nu, mēģinās. local historian strikes back, jo ballītes orgkomiteja aizgāja iet.

ar norm vilcienu un tad ar RegioShark vlak aizbraucām līdz Kaznějov, kur stacijā nekavējoties apmaldījāmies, jo totāli nebija skaidrs, kur te jāiet. bet nu, atradās ļ viduslaicīgs tunelis, klaustrofoba sapnītis un, izejot tam cauri, atradām sevi uz the green trail. gājām, uzjautrinājāmies par visur saliktajiem krustiem un nezin ko. reliģiskākais mežš, kāds redzēts. nonācām līdz U Stafiusa krustcelēm un paņirguši, ka Stafiuss aizgājis dzert, tāpēc nav redzams, gājām tālāk pa zaļo trasi. vēl tai mežā bija čiekuri. visur. biezā slānī. jobani čiekuri. tagad kādu ilgāku brīdi negribu redzēt nevienu čiekuru.

uzkāpām vienā tizlā kalnā. ejam un vienā brīdī secināju, ka sen nav manīta neviena zaļā strīpiņa. paskatījos mapy.cz un secināju, ka esam aizgājuši nepareizi. ok. paejamies gabalu atpakaļ, bet labi, ka nebija velti kalnā kāpts, ja kas. tur mūs dzen jobanā labības laukā. mmh-ok, nē nu, jāiet - jāiet - ejam. tur bija labības lauka paša mala, bet nu, sanāk tā diez gan jocīgi, jo blakus biezi krūmi. neko. ejam. ejam, ejam, besī, ejam, tur vēl kaut kādas sūnas, kaut kur dzirdami motorzāģē, besī. little did we know. bet nu, taka aiziet atpakaļ mežā beidzot. 16 km. mežs labi, tad kaut kāda pļava, tad jau Ledce. Ledcē tā tupa aizejam pa zaļo trasi, neieskatoties, kas rakstīts uz plāksnītēm.

ejam, nananā. tad kādā U křižiku vietā iestājas nedaudz mulsums, jo ir zaļā trase un zaļā trase, kas aiziet citur (ne atpakaļ). orgkomiteja samulst un iesakatās atkal mapy appā. kur vispār orgkomiteja secina, ka no plānotā (26 km) maršruta sen jau noiets nost un aiziets pavisam citur. noieti ap 21 km un idejiski būtu palikuši 5 tikai, bet tagad karte saka, ka tuvākais tomēr būs 11 km. **nopūšas** ok, te nāksies atkal iet mežā, bet nu, nākamajā trašu krustojumā jāuzmanās un jāaiziet pareizi. neko, ejam. noņirdzamies par sevi. un tad... a tur kalns. fucking kalns, vař. 540 m augsts. stāvs. nobērts ar čiekuriem (vai es jau teicu, ka man zajebala čiekuri?) un ar izlīdušām saknēm izrotāts daiļi. manām feilojošajām plaušām ne pārāk patika šis exp, teiksim tā. cits veids kā pateikt būtu - mēs tur gandrīz nomirām. bet nu, kurš grib mirt meža vidū starp čiekuriem? uzkāpām. piezīmēšu, ka uzkāpām, lai tūliņ pat nokāptu atpakaļ lejā. bet augšā tur tās trašu krustceles. skatījāmies uz bultiņām un drusku skumām. nolēmām iet uz tuvāko pie Pilzenes miestu. tad jāiet pa sarkano trasi.

parasti trases ir kind of obvious iemītas takas / ceļi. reizēm jau ir nātru lauks un tas viss, vai tā labība, bet pārsvarā tomēr ir kaut kāda nebūt taka. bet šī sarkanā trase bija... nu tur nebija nekādas takas. čiekuri un saknes - tas dahuja, visādas skujas arī. vienkārši viendabīgs terrain un ej. nu ok. par laimi sarkanās strīpiņas bija daudz sakrāsotas uz kokiem, bet nu arī ne gluži tā, kā man liktos, ka taisnā līnijā, lai nokāptu no tā fucking jobanā kalna. nu neko. ejam. kāpjot lejā sapisās drusku kreisais celis, jūs pamēģiniet. nokāpjam lejā, ejam, kaut ko uzjautrinamies. tur pēkšņi uzrodas ceļš, nu iela, nu. un zili marķēta trase. orgkomiteja velk ārā telepurķus, lai ielūrētu kartē, ko nu darīt. VZ ar sajūsmu secina, ka mēs _atkal_ esam aizgājuši pa citurieni nekā bija kartē saplānots. also, mēs arī neejam pa jobanu sarkano trasi vairs. labā ziņa toties ir tā, ka mēs esam pilsētas malā jau un drīkst neiet pa trasi tos vēl miljons kilometrus, bet var pāriet uz gūglmaps un iet tārgetēti uz centru.

tiek secināts, ka gūgle saka, ka uz galveno staciju ir 52 minūšu gājiens. bet nu, es tur visa nomocījusies. un pēc zaķīša (skatīt VZ instagrammas) exp pieprasīju apsēsties uz soliņa. pasēdējām ēnā, uzpīpējām, padzērāmies, es apēdu šokolādīti. secinājām, ka pa visu centru tikai viena viesnīca palikusi nenobukota, according to booking site. neko, nobukojām turpat. līdz viesnīcai 42 minūtes ejamas. nolemjam, ka par spīti visam, jāiet tak līdz galam. ejam kā gūgle rāda, bet vienā vietā tādi paši gudrākie paies pa parku. pie nākamā ieskatījiena gūglmaps, tiek secināts, ka mēs atkal esam aizgājuši kaut kur. visi kolektīvi nopūšas, bet nu neko, tur arī var aiziet. ejam gar upi, tur kaut kāds fetivāls. orgkomitejai rodas aizdomas. _aizdomas_. tur spēlē grupa, kas izklausās pēc Prāta Vētras. VZ tāds norāda uz gājēju tiltu un prasa, vai tur jāiet. paskatoties kartē, paraustu plecus un saku, ka ne tur, bet neredzu nevienu iemeslu neiet tur. aga. protams. tā arī bija navigatoriska kļūda. bet nu pašās beigās tomēr kaut kā attapāmies pie alus muzeja un tad jau beigās tikām arī uz barčiku un proper apsēsties, iemalkot sen nopelnīto pivci, apēst ēdienu un kolektīvi ciest. un jā, Pilzenē tajā weekendā bija kaut kādi pilsētas jobani svētki.

pēc tam bijām iečekoties viesnīcā, par viesnīcu es atsakos runāt, šo traumu vēlos aizmirst uz mūžiem. un tad domas rodas par to, ka jāiet uz kādu iekštelpu barčiku tomēr. orgkomiteja kaut ko gūglē, gūglē, bet beigās izlemj randomizēt. un, cilvēki, es jums saku, ballītes orgkomiteja _māk_ atrast randomus barčikus, ja pilsētā tādi vispār ir. atradām kaut kādi hipiju bāru, kur ir āra pagalms, kas māju ieskauts, līdz ar to, var sēdēt ārā. tur visu laiku kaut kādi suņi. viss totāli hipiju krāsās. no tumbām vispirms skanēja industriāla elektronika, tad metaļori, tad Igijs, tad vēl kaut kas. vienos āru taisīja ciet, sadzina pagrabā, kur pīpētava (ar diviem uzrakstiem, ka tur nevar pīpēt) ir miskastes telpā. neko. tā dzīvojam.

31 km.

pirmdien paskatījos, kāds bija original intended route - 25.2 km. pa ceļam uz to miestu vlak sameklētais intended route, jo neviens tak nepieseivoja original, - 26 km, bet pavisam pa otru pusi no. pirmais feils bija pie U Stafiusa, kad aizgājām pa zaļo, nevis sarkano trasi, kas, principā nozīmē to, ka visi ahtungi cēlās no tās vienas neuzmanības. pieprasu orientēšanās sporta gada balvas abiem!

June 5th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
tātad, uzrakstīs par to barčiku, kamēr nejaudāju savākties uz darbiem.

tātad. Benátky nad Jizerou. gūgle saka, ka tur dzīvojot 7418 cilvēki, vismaz tā esot bijis šī gada 1. janvārī.
lūk. mēs tur iesoļojām / ieklibojām no lēzenās puses. neliels gūglmaps šitas te ieskats un tiek secināts, ka potenciālās viesnīcas ir kalnā. neko. orgkomiteja nopūšas, kāpj kalnā ar konkrētu apņēmību to darīt tikai vienreiz, bet neviens to skaļi nesaka, jo nu, tad gan noteikti būtu bijis jādara vēl. bet nu, kurš iet uzreiz uz viesnīcu, jūs traki neesat? vispirms ir barčiks un steidzami jāuzņem pivcis. gūgle saka, ka kalnā vispār ir barčiks, bet nu, tik useless pilsētas galveno laukumu sen nebiju redzējusi. gūgle saka, ka nu tomēr tur drusku tālāk ir. ok, ticēs, kas atliek. cerība uz pivci tomēr spēcīgāka.

ieraugam izkārtni ar Kozel logo, tas vieš jau kaut kādas cerības. tad tiek pamanīts izlikts uzraksts, ka ir arī dārzs. orgkomiteja mudīgi nopriecājas un iet cauri ļ apšaubāmai vārtrūmei, lai nonāktu... sauksim to par pagalmu. tur ir patio no dēļiem, uz tā ir četri galdi ar krēsliem. blakus tam ir uz zemes nolikti solu galdi ar soliem. patio otrā galā ir āra kamīns, kurā tajā brīdī tādi abšaubāma alternatīvisma vējabrāļu wannabe liek malku iekšā. piesēžam pie viena no soliem, jo vienīgais galds ar krēsliem ir pārāk tuvu kamīnam, man jau tā grūti elpot. no viena galda pieceļas zaja un nīgri mums tuvojas, palūdzam viņai divus pivčus. eventually tie arī tiek atnesti un orgkomiteja atslābst.

man aiz muguras atrodas kaut kāds kinderu rotaļu zirdziņš, uz kura laikam, pēc izmēra spriežot, paredzēts sēsties virsū. viņš ir skumjš, noplucis un bez astes (skatīt pie VZ instagrammās). VZ sēž ar muguru pret pagalma galu, aiz kura sākas pastāva nogāze lejup, iespējams, ka glīts skats uz otru krastu, ja tiek cauri tai zālei, bet nu, kaut kā nebija prioritāte. pie pretējās sienas no barčika sienas, stāv kaut kāds ļ dīvains pārvietošanās devaiss, kaut kas, kas nav īsti ne skūteris, ne skrejritenis, ne jebkas, kam es zinu nosaukumu.

tikmēr malkas krāmētāji ir iekūruši nelielu uguni tajā ietaisē un nīgrā zaja pa vienām durvīm iznes iepakojumu ar desām. orgkomitejai toties sāk rasties jautājumi par to, kurās no abām durvīm, kas ved uz iekštelpām, atrast tualeti, un, vai te vispār pasniedz ēdienu arī nejaušiem svešiniekiem (mums). also, sāk rasties pārdomas par pagalma piederību jebkādam indoor barčikam. gūgle saka, ka vismaz indoor barčikā dodot ēst un kā pierādījumu rāda pikčas no citiem jūzerneimiem ar havčiku.

viņi tur sacepa desas un aprija. nīgrā zaja apēda savu desu un aizgāja kaut kur prom. tikmēr tiek pamanīts, ka vispār, ja nu kādam pagalmā kaut ko gribas no bārpersonas, tad tur ir zvans, ar kuru gan jau efektīvi var izbesīt said bārpersonu. mums, par laimi, nenācās to pielietot, visiem citiem visu laiku kaut ko vajadzēja.

tikmēr nīgro zaju ir nomainījis bāra čuvaks, kurš izskatās pēc D no Chance. tikai ar vairāk bārdas rugājiem, iespējams nedaudz tievāks un ne tik sharp-minded. pie viņa tiek noskaidrots, ka tomēr nedod ēst, ja neskaita marinētu sieru un marinētu desu. bet tur tālāk esot ķīņu ēstuve, kebabs un kaut kas vēl. orgkomiteja saprot, ka huj s ņim, un pasūta divas marinētas desas un vienu marinētu sieru. un divus pivčus. noskaidro pie viena, ka tualetes atrodas tajās durvīs, kurās man točna likās, ka nebūs.
mums atnesa divus marinētos sierus un vienu marinēto desu, divus pivčus un trīs komplektus ar galda piederumiem.

beigās kaut kā savācos aiziet arī uz tualeti. nebija viegli, jo tur neizskatījās potenciāli pēc labas exp. vispirms ieejot mani pārņēma tādas kā padomju laiku atmiņas, jo tieši tās baltās flīzes, tieši tā dzeltenā krāsa virs tām. vienai kabīnei durvis neveras ciet, bet paliek 10 cm vaļā, dari ko gribi. otrai kabīnei durvis veras ciet, bet rokturī nav tās mēlītes(?) un līdz ar to, durvis var aizvērt, bet nekas tās netur ciet. piezīmēšu, ka biju pat nedaudz pārsteigta, ka bija pods nevis caurums grīdā. izlietnes bija divas, viena visu laiku tecēja un to nevarēja aizgriezt. otrai nebija grozāmās hujetas vispār, tikai tāds puļķītis. papīra dvieļi gan bija, tas bija tā out of place vispār, bet toties tie nebija nekur izlietņu tuvumā, bet kaut kur nostāk, uz radiatora uzlikti. un ejot ārā bija mans mīļākais wtf. jo uz tualetes ārdurvīm iekšpusē bija pielīmēta lapa ar uzrakstu, ka tā ir sieviešu tualete.

pēcāk VZ gāja uz vīristabu un reportēja kaut ko līdzīgu par izlietnēm un tā. pārējo nevarēja reportēt, jo tur neviens slēdzis nebija gaismas slēdzis un bija jau tumšs. kā es pēc tam empīriski noskaidroju, arī dāmistabā nevarēja ieslēgt gaismu. nu neko.

pēcāk stress par viesnīcām, kurās nav nevienas brīvas istabas (jobanas fermeru / kurmju konferences!), un neziņa kā tikt uz vlakiem, aizēnoja visu pārējo, ja arī tur tāds vispār bija.

June 3rd, 2019

Add to Memories Tell A Friend
pēc netipiski ilgas plānošanas piektdien, sestdien ballītes orgkomiteja piecēlās vēl agrāk nekā uz darbu un devās uz pilsētas galveno staciju, lai kāptu vlak. divus vlak vēlāk, VZ no pēdējā izlecot, kad tas jau sācis braukt, attapāmies kaut kādā ļ mistiskā vietā, kuras staciju sauc Stará Boleslav. piezīmēšu, ka "I remember when this was all fields of grass" tur būtu diez gan nepiemērots paziņojums, jo it is just grass, trees and shit currently. ballītes orgkomiteja, kuri galvenajā stacijā ūdens un maizīšu pērkamo laiku notrieca pērkot antihistamīnus, saprot, ka laikam nāksies vispār aiziet līdz actual miestam, jo nu, ir prātīgi tomēr paņemt ūdeni un maizītes, kad plāno pazust mežā. ejot gar armijas bāzi kaut kādu, bija knapi pārvarama vēlme piezvanīt tur pie durvīm un, kad uzrodas nīgri tēvaiņi ar ieročiem, palūgt padzerties. VZ gribēja palūgt, lai izmet viņa cig butt, jo miskastes šaipus sētas tupa nekur nav. bet nu savācāmies, distraktējāmies ēdot ķiršus no koka.

Stará Boleslav vispār kā miests ir... nu. karoč, tur visas bodes bija ciet. un gūglē bija lepni rakstīts, ka mums tieši blakus ir shopping centre. mazākiem burtiem - krāsu un laku. nospriedām, ka laikam jau var dažādas krāsas izvēlēties. bet nu, glābiņš bija Penny Market, kur necilvēcīgie korporatīvie vergturi tomēr liek saviem darbiniekiem tirgot priekšmetus pacientiem arī sestdienā ap diviem dienā. sastūķējuši pilnas somas ar ūdeni, kas garšo pēc šampūna, bagetēm un ar vafļu rokā, devāmies meklēt sarkano trasi.

atļaušos piezīmēt, ka reizēm tomēr tās trails ir mazliet dīvainas. nu, kad paredz iešanu cauri actual māju pagalmiem vai ko nu tur. šoreiz gan sanāca divreiz iztrollēt milzu izmēra suni, kurš ļ, ļ pārdzīvoja, ka mēs ejam gar viņa sētu, jo tur vispār nav ceļa, ja kas.

bet vispār mežā ir la. pat, ja pirmais, ko tur izdarīt, ir sasmelt kedā smiltis. nebija pat pārāk daudz kalnā jākāpj. gājām tur pa mežu visādi un dažādi. bija arī pāris miesti, kuriem jāiet cauri pa ielu. bija kaut kādi zemes ceļi, gar kaut kādiem agriculture praktiski izmantotiem laukiem. viss kas bija. mežā, protams, visla-āk. tikai nav īsti skaidrs, kāpēc tik dahuja dzīvās dabas triecas tieši acī (man un / vai VZ). it kā šad un tad bija kaut kādi dīvaini veļikotāji, bet pārsvarā mierīgi viss, nebija jādīlo ar cilvēku esamību. nav īsti skaidrs, kāpēc kāds gribētu dzīvot ūdens attīrītuvē un visādi tādi jautājumi. ā, vēl tur bija izrakuši bedri, tik episku bedri, ka gribējās aizrādīt Č valžiem, ka jūsu izraktā iela tāds sīkums vien ir. bet nu kļovi, kļovi bija.

un tad mēs nonācām pie kaut kādas jobanas pļavas, kurai jāiet cauri. te vispār arī sanāca uztrollēt suni, kurš nespēja noticēt, ka mēs tiešām ejam tur, gar to ēku, kas viņam jāsargā. ā un tur bija brīdi jāiet pa šitiem te, betona blokiem kā grīdas segumu. VZ atzīmēja, ka laikam šodien būs iets pa visiem ceļu segumiem. anyway. pļava, vane? saule spīd, vēja nav, taciņas šauras un besīgas. neko, jāiet - ejam. bet tad man saplīsa viena pēda. mēģināju klibot, bet tur drusku huiņa sanāca. apsēdos uz kaut kāda superpārkarsuša priekšmeta, uzlīmēju plāksteri uz ahtunga un neko. ies tālāk. nav jau tā, ka nesāp, bet, kamēr pēdu var likt taisni, tikmēr viss norm. vai es jau teicu, ka taciņas šauras un besīgas? mhm.

galamērķis bija Benátky nad Jizerou. dažādu pārdomu un sasteigtu lēmumu pieņemšanas rezultātā, tiek izlemts, ka ies pāri tiltam. lūk, šī ir pilsēta, kurā visticamāk ir tā, ka kurā upes krastā tu esi piedzimis, tajā arī mūžiņu nodzīvosi. baidos, ka cilvēki no viena krasta nekad nesatiek cilvēkus otrajā. iemesls? viena puse šī ģeniālā miesta ir tādā jobanā kalnā, ka... nu teiksim tā, es tur esmu ar mieru uzkāpt tikai vienreiz. uzkāpām pa revolucionāro ielu, uz kuras pa vidu bija masāžas salons un totāli var saprast, kāpēc. atradām, principā, ja pareizi izsecinājām, tad vienīgo barčiku uz kalna. par barčika exp būs atsevišķs posts, jo tur ir ļ daudz burtu, kas jāuzraksta.

barčikā ap deviņiem vakarā tiek secināts, ka vispār.. skumīgais ir tas, ka visas nahuj viesnīcas ir fucking fully booked. pēdējais vlak no vistuvākās stacijas ir pēc stundas, stacija 5 km attālumā. normāli būtu cēlušies un gājuši, vane. bet man tā saplīsusī pēda. pēc kāda brīža visādas domīgas gūglēšanas un tā visādi, beigās tiek piezvanīts taksometru kantorim (da kāds Bolt tajā nekurienē? I checked. nothing.) un tas mūs aizved uz Lysá nad Labem, kur tomēr ir vairāki vlak uz Prāgām vēl šovakar, pie tam, tikai pusstunda ceļā un bez pārsēšanās. pēc patielēšanās un viesnīcu apzvanīšanas arī šajā miestā, orgkomiteja noskumst, ka laikam tomēr fermeru konference, un paklausīgi iekāpj vlak.

Jiržiks mums pārmeta, ka mēs tik vēlu uz barčiku atnākuši, bet mēs teicām, ka mēs vispār nebijām plānojuši būt Prāgās šonakt.
ja pareizi atceros, no takša pie mā izkāpu precīzi trijos.

enģiks saka, ka 24.44 km pa mežu un to visu.

May 26th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
par festivālu psihenē reports laikam būs tāds, ka es laikam vairs neiešu uz festivāliem vispār.
EtF gan apgalvoja, ka tur (psihenes pagalmā kā tādā) varot iet romantiskās pastaigās.

bet mēs aizmukām no festivāla, aizgājām paiet iet pa pilsētu, kamēr vēl. tas bija ļ la. apm. un Cross Club tomēr ir forša vieta.

also, gribas, kaut man piemistu pacietība.

May 20th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
local historian posts.

weekendā mums tomēr te iedeva vasaru. sestdien pamodos, sarosījos, satrakojos, ka jāiet ārā. sapingoju-sadingoju orgkomitejas VZ un gājām ārā. ielejā forši, kas tur var nebūt forši? apsvērām domu iet uz Radotin, bet tas likās baigi risky. nākamajās krustcelēs gan nolēmām iet pāri evil tiltam nevis uz centru. Branikā gan uznāca vēlme pēc als un nolēmām 7 km pauzes barčikā piesēst. viens als, divi. bet tad nomācās un sāka vilkt uz lietu. orgkomiteja noturēja sapulci un nolēma, ka vispār mērķis ir būt ārā, mēs esam ārā, te arī ir als, ja kas ir nojumes opcija dārzā, paliks tepat. tā nu nožūžojām pēcpusdienu āra barčikā. tur bija ļ smieklīga huiņa ar ausīm. VZ pēctam teica, ka gribētu 10% no tās huiņas enerģijas, lai double his. nu tā huiņa ar ausīm tiešām bija tik hyper. stundām. neatlaidīgi. un pie katras izdevības metās trollēt jebkuru citu četrkājaino, kas tika atvests. kas vispār nedaudz izbesīja citu suņu īpašniekus.

bet nu all good things come to an end un nācās doties uz kādu citu barčiku, kur dod als indoors un arī pavēlāk. pēc atkārtotas sapulces tika izlemts doties uz Brāļiem. 4 km pastaiga gar upi vakarā bija diez gan forši. kaut kur pa vidu likās, ka moš jāturpina iet tomēr, bet, kad nonācām līdz Andel tiltam, tika saprasts, ka tomēr nē, paliks tepat, ies uz Brāļiem. tur bija līksmi un tā. un tas posh pāris, kas tur iemaldījās un ļ lēnā garā izdzēra katrs trīs dzērienus, vienlaicīgi izrādot visaugstprātīgāko attieksmi, kādu mācēja, arī bija visai uzjautrinoši.

vakar toties aizgājām uz mežu un endapojām Slivenec picērijā. tas bija forši. un pēc tam jau SpB, kur bija Jana. Jana beigās mūs it kā dzina prom, ka nu jau pietiks, slēdzam bodīti ciet, bet mēs tādi, a nu moš iedod mums samaksāt vispirms? :D

piezīmēšu, ka sestdien izgāju plikām kājām, bet vakarā tomēr uzvilku zeķbikses un beigās arī abas jakas (cardigan and blazer). vakar arī izgāju plikām kājām, beigās zeķbikses palika somā, no jakām uzvilku tikai cardigan.
šodien, protams, ārā rudens. **nopūšas** varēja, protams, būt bijis sliktāk.

April 21st, 2019

Add to Memories Tell A Friend
piektdien ballīte saorganizējās un paņēma vilcienu uz Dobřichovici, kur pagājušoreiz beidzās iešana iet, un devās Berounas virzienā.

vilcienā bija tā:
vilciena automātiskais paziņojums paziņo nākamo staciju
VZ (paceļ galvu, izskatās visu sapratis): ā! nuja.
kaķ (O_O): eem? tur zaja tikko pateica skaņu salikumu, kas izklausās pēc šķaudiena, bet tu uzvedies it kā tas būtu ne tikai norm, bet arī meikotu sensu!

Dobřichovice, protams, jauka, bet nu. ejam. kaut kādā brīdī tiek saprasts, ka moš iet nevis pa veloceļu, bet pa pilsētas ielām tomēr. veloceļš nenormāli šaurs un potenciālais ahtungu skaits - augsts. tad mēs apmaldījāmies Řevnicē, lai pēc brīža uzzinātu, ka mēs nemaz vēl nebijām Řevnicē. bet nu tur gan bija jāiet pa šauro veloceļu. izgājām cauri visādām Třebaňām. vienā no viņām ejam tādi pa pilsētu, bet tur pēkšņi tāda māja, kakbe ja. mājai uz jumta stāv mazs suns un centīgi rej no augšas, viss tāds visvarens.

Karlštejnā dabūju pabrīnīties par to, cik traki var būt kalni.
VZ: tu taču negribi iet pili skatīties?
kaķ: nē tak. kāpēc gan?
VZ: nu ko ar tevi var zināt?
kaķ: es zinu, ka es cibā postēju, ka gribu randomise my life, bet visam ir robežas!

un tad kādu krietnu brīdi bija jāiet pa šosejas malu. vienā pusē pastāva grava, otrā - pašaura šoseja. ja brauc divas mašīnas, katra savā virzienā, veļikotāji un vēl mēs ejam, visiem bija jābremzējas un kaut kā viltīgi jāsamainās. bija diez gan strjomīgi. un ilgi. daudz ilgāk nekā gribētos. kad nonācām Srbsko, bija neliels atvieglojums. also, piezīmēšu, ka Srbsko nosaukuma vienīgais patskanis ir diez gan pointless. nepadara šo vārdu ne cik izrunājamāku. anyway. Srbsko bija tas pluss, ka vienā pusē bija sēta un otrā mašīnas. aizgājām līdz vienam āra restorānam un kādu brīdi mīņājāmies, nevarēdami saprast, vai iet tālāk uz Beroun, vai tomēr padoties. bet nu, saņēmām pēdējos spēkus noiet vēl apmēram 7 km.

to, kāpēc es nospurdzos pie uzraksta "Srbsko Camp", labāk nevienam neteikt. VZ novērēja comedy value. bet tur tālāk jāiet atkal pa veloceļu, ja. gar upi, protams. (vispār visa šī gājiena laikā mēs ļ daudz pārgājām pāri upei.) ceļazīme ar to, ka no kalna var krist akmeņi un apakšā čuvaks cepurē, kas lavās prom, bija lieliski. tad tur vēl pa ceļam bija ala, kurā dzīvo drakula. noteikti. un tur daudziem, izskatās, bija beidzies ceļojums, spriežot pēc pamestām pilnām mugursomām. un vāgenu, kas aizbrauca tajā virzienā, bet neatgriezās, jo tur tālāk nekur anyway nevar aizbraukt ar vāgenu.

ieraugot Beroun ļ nopriecājāmies, jo nupat jau abiem migājās baterija. bet tur arī jāiet pāri upei. un totāli nebija skaidrs, kā tieši. bet nu, kaut kā izdzīvojām līdz pilsētas galvenajam laukumam un piemetāmies tuvākajā vietā. bija vienalga kur, ka tik dod als, ēst un sēdēt.

barčikam bija tāds kā āra patio. tur bija vācieši, kas likās totāli out of place. tad bija krievu pāris. zaja taisīja selfijus, tad palūdza čuvakam sevi nobildēt un tur seksīgi pozēja, kamēr čuvaks taisīja selfijus. bija čuvaks ar pīpi, kurš konkrēti nebija estēts. bija citi krievi, kas dzēra tēju un saldo als. romantiskais pārītis, kas nezināja, kur aiziet, kā būt, staigāja turpu šurpu un nekā netika ar sevi galā, apstaigājot visādus bankomātus un vēl nezin ko.

un tad ieradās trīs pīles. viena pīle uzleca uz patio un divas palika uz bruģa. tad viņas visas ilgi diskutēja, vai iet uz barčiku, vai nē. viena pīle ļ gribēja, bet divas nē. tad no barčika gāja ārā hjūmaņi un pīles aizmuka. viņas, protams, ka atgriezās, lai izskrietu cauri barčika malai, bet nu dzert tomēr nenāca.

vilcienā uz Prāgām pie augstākminētās stacijas paziņojuma VZ vispār atzina, ka tas tiešām izklausās pēc šķaudiena.

25 km.

April 7th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
man te it kā iekrājušies neuzrakstīti ballītes atgadījumi. bet laikam jau ir tā, ja uzreiz nepieraksta, tad kaut kā pēc tam ir vairāk tāds vague feeling of general happiness, vai kā tur tajā Fatboy Slim dziesmā bija.

bet nu, ja jūs kāds aicina uz GoGo Penguin konci, noteikti ejiet. tas nav ne mega šovs, ne tur kāds dzied. bet tas, kā tie trīs totāli modest čuvaki plosa savus instrumentus, tas ir tiešām tā vērts. bunģieris, protams, ir totāli jebanuts. bet mums ir teorija, ka par buņģieri nedrīkst strādāt, ja neesi jebanuts. un double bass vispār bija tāds uhti! nemaz nezināju, ka tā var. un klavieres arī bija konkrēti fantastiski. ļ izbaudīju un aktīvi nopriecājos, ka piedzīvoju šito. also, by the way, publika tur bija it kā visdažādākā, bet tajā pašā laikā - viscivilizētākā.

un pēc tam tika aiziets pie Jiržika, kur bija Alejandro, kurš tik centīgi lēja, ka nākamajā dienā beidzās alus vispār barčikā.

bet vakar toties. uhti! vakar satikāmies ar VZ ar mērķi iet iet. pēc Zbraslavas gājiena, kuru es arī aizmirsu cibās ierakstīt, likās, ka nu šoreiz gan savāksies un aizies līdz tai Radotin. gājiena laikā efektīvi izņirgājāmies par pa ceļam redzamo. kaut kur ceļa otrajā pusē VZ teica, ka moš varētu aiziet tālāk uz Černošici vai pēcāk nogriezties uz Zbraslavu no Radotinas. skaļi nospriedu, ka nu vispirms aizies līdz Radotin un tad domās tālāk. aizejot līdz Radotinas baznīcai, kuru izteikti atceros kā tādu, pie kuras ēd saldējumu, pat neapstājoties padomāt, tika kolektīvi nolemts, ka jāiet tomēr uz Černošici, ko tur daudz. tur gan pa vidu bija kaut kāds kinderu fests, no kura bija jāmūk. un ceļš, pa kuru nedrīkstot ne iet, ne veļikot. viena zaja gan bija likumpaklausīgs pilsonis un skrituļoja tur cauri. pie Černošices stacijas gan drusku paminstinājāmies. VZ teica, ka esot gatavs iet vēl tālāk uz Dobřichovici. man it kā gribējās als, bet nu, pēc apvaicāšanās, vai tur jākāpj kalnā, nolēmu, ka vienu kalnu tak varu izdzīvot. tas gan bija drausmīgs kalns, nemaz nepatika. also, tajā kalnā cilvēki dzīvo. dažiem pat ir ļ stāvas un šauras trepītes uz namdurvīm no ielas. it kā barčiks tepat pie mājas, minūtes attālumā, bet pēc tam huj tiksi mājās viss tāds iemalkojis. bet nu neko. centīgi gājām. lai pēc 21 km beidzot piesēstu vienā Dobřichovices picērijā pie āra galdiņa. picērijā bija labi, noderīgi atpūtināt pēdas, garšīgs ēdiens, lielisks als. omulīgi.

un tad man savajadzējās uz tualeti. kad atnācu atpakaļ, VZ manā sejā nolasīja, ka bijis ahtungs un apvaicājās. atbildēju, ka tā īsti pat nezinu, ar ko sākt. bet nu. vispirms es uzzināju, ka picērijā nevar maksāt ar karti. tad es uzzināju, ka tualete ir Harley Davidson brendota. izlietnē bija akmeņi, I presume, on purpose. skanēja čehu covers par Mrs Robinson, no kura angliski bija tikai šie divi vārdi. šķidro ziepju trauks ne pa kam negribēja dot ziepes, kaut arī bija clearly redzams, ka tās tur ir. kad man beidzot izdevās saspaidīt to pogu tā, lai tiktu pie tām ziepēm, tās nāca ārā pa pogu nevis tam paredzēto vietu. un vispār, tualete ir maksas pakalpojums - 10 krōnas. restorāna pacientiem gan neesot jāmaksā.

vēl tur tajā pagalmā bija divi būri ar trušiem iekšā. tie bija rebeļi, jo pēc nolikšanas gulēt, vēl lēkāja pa migu. bet nu, kaut kad jau bija jādodas uz vilcienu pa kaut kāda profesora tiltu un jābrauc atpakaļ uz SpB. pa ceļam tika observēts, ka te cilvēki konkrēti ietaupa naudu uz trepēm, jo ielu apgaismojuma stabu spuldzes VZ mierīgi varētu nomainīt.

SpB toties tualetē... es biju kabīnē. un dzirdēju, ka ienāk priekštelpā zaja, sasit plaukstas trīs reizes, kaut ko skaļi iesaucas, un tad ieiet otrā kabīnē. pēcāk nospriedām, ka gan jau tas viņas coping mechanism, ko mamma bērnībā iemācījusi, lai nav bail vienai iet uz tualeti. nav gan skaidrs, kāpēc man tagad dēļ tā jācieš.
un beigās vēl kvalitatīvi izbičojāmies, par cilvēkiem, kuri jūtas entitled uz visu pasaulē, jo piederas pie kādas konkrētas subkultūras.

February 17th, 2019

Add to Memories Tell A Friend
vakar tika iets iet. it kā sākumā likās, ka netrenēti organismi un nekur tālu jau neaizies, tāpēc paies pa pilsētu. nokāpām ielejā, tur gan bija pavēsi un vēl šur tur bija baltie mēsli un visādi ledi. bet vienalga, novilkām visas jakas un gājām priecīgi pavasarī. noskaņojums uzlabojās ar katru saules staru. tā īsti nepūta un bija tik labi. apkārtējie gan uz mums šausmīgi blenza, jo bija savilkuši mēteļus un zābakus. bet, cilvēki, tur pavasaris, nu! aizgājām līdz Andel un sapratām, ka gribas taču vēl iet. gājām taisni, ko gudrāku. izvazājāmies pa visādām krastmalām, tad attapāmies visādās dažādās nekurienēs. redzējām peldošu animāli. un tad, kad likās, ka nupat totāli nav skaidrs, tad pēkšņi orgkomitejas VZ iedegās lampiņa virs galvas, kuru nevarēja saulē redzēt, un tiešām nonācām Cross Club. pauze, tāteikt. burgeri, alus, ledustēja, viss, kas ejošam organismam nepieciešams. paskatoties pulkstenī, secinājām, ka ir pārāk agrs, lai paliktu turpat, savācāmies, uzvilkām katrs pa vienai (plānai) jakai un devāmies centru virzienā. pēc nelielām šaubām par virzienu un galamērķi, tomēr sanāca tā, ka nonācām Jiržikbārā, jo tur bija Jiržiks. un bija arī battery low. health apps saka, ka 21 km ir vakardienas bilance at end of day.

citās ziņās, man ir izdevies piereģistrēt pandu. tagad tikai kāda banka jāpielauž uz bankas kontu pandai. nu un laikam jāpieņem sevi darbā. ā, vēl jāsavāc sava nauda atpakaļ no jobanās krievu bankas.

January 21st, 2019

Add to Memories Tell A Friend
tiešām kvalitatīvs weekends tomēr sanāca. it kā bija ahujennie plāni strādāt, bet tā vietā divas dienas pēc kārtas ir paiets iet. apciemoju EtF, tas bija tiešām lieliski. Jiržikbārā satiku Danišku un tas arī bija jestri. iepazinos proper ar vienu jaunēkli. vakar arī bija ļ jestra brīvdiena, kurā tika iesākts viss kas, bet nekas no tā nebija sevišķi produktīvs. es ļ apm.

bet vispār gribēju parunāt par muzikālo kolektīvu The Prodigy. for personal reasons es ļoti daudzus gadus nebiju viņus klausījusies. too many memories, too many associations. bet tad kaut kā VZ iespaidā, aizgāju noklausīties vienu viņu koncertierakstu Spoķikā. uzreiz ar sajūsmu kratīju pačku un to visu, fantastiski, where have you been all these years, tādas domas. un then it all started coming back. tagad man ir kaut kāda disonance par tēmu, ka ļ patīk albums, ļ gribas klausīties, bet tas nekā nenāk par labu pH līmenim.

pie tam, ja! sēdēju sestdien, kaut ko tur klausījos šo koncertieraksta albumiņu, centos nedomāt par asociācijām, līdz manu uzmanību pievērsa The Prodigy čuvaks, kurš man ausī iekliedza "Panda!" man protams, O_O. un čuvaks tik turpina, ka "I hear panda, but I see no rain.." O_O. bļaķ, tā mana smadzene ir visur (visur!) sākusi automātiski aizstāt vārdu "thunder" ar vārdu "panda".
Powered by Sviesta Ciba