pēc netipiski ilgas plānošanas piektdien, sestdien ballītes orgkomiteja piecēlās vēl agrāk nekā uz darbu un devās uz pilsētas galveno staciju, lai kāptu vlak. divus vlak vēlāk, VZ no pēdējā izlecot, kad tas jau sācis braukt, attapāmies kaut kādā ļ mistiskā vietā, kuras staciju sauc Stará Boleslav. piezīmēšu, ka "I remember when this was all fields of grass" tur būtu diez gan nepiemērots paziņojums, jo it is just grass, trees and shit currently. ballītes orgkomiteja, kuri galvenajā stacijā ūdens un maizīšu pērkamo laiku notrieca pērkot antihistamīnus, saprot, ka laikam nāksies vispār aiziet līdz actual miestam, jo nu, ir prātīgi tomēr paņemt ūdeni un maizītes, kad plāno pazust mežā. ejot gar armijas bāzi kaut kādu, bija knapi pārvarama vēlme piezvanīt tur pie durvīm un, kad uzrodas nīgri tēvaiņi ar ieročiem, palūgt padzerties. VZ gribēja palūgt, lai izmet viņa cig butt, jo miskastes šaipus sētas tupa nekur nav. bet nu savācāmies, distraktējāmies ēdot ķiršus no koka.

Stará Boleslav vispār kā miests ir... nu. karoč, tur visas bodes bija ciet. un gūglē bija lepni rakstīts, ka mums tieši blakus ir shopping centre. mazākiem burtiem - krāsu un laku. nospriedām, ka laikam jau var dažādas krāsas izvēlēties. bet nu, glābiņš bija Penny Market, kur necilvēcīgie korporatīvie vergturi tomēr liek saviem darbiniekiem tirgot priekšmetus pacientiem arī sestdienā ap diviem dienā. sastūķējuši pilnas somas ar ūdeni, kas garšo pēc šampūna, bagetēm un ar vafļu rokā, devāmies meklēt sarkano trasi.

atļaušos piezīmēt, ka reizēm tomēr tās trails ir mazliet dīvainas. nu, kad paredz iešanu cauri actual māju pagalmiem vai ko nu tur. šoreiz gan sanāca divreiz iztrollēt milzu izmēra suni, kurš ļ, ļ pārdzīvoja, ka mēs ejam gar viņa sētu, jo tur vispār nav ceļa, ja kas.

bet vispār mežā ir la. pat, ja pirmais, ko tur izdarīt, ir sasmelt kedā smiltis. nebija pat pārāk daudz kalnā jākāpj. gājām tur pa mežu visādi un dažādi. bija arī pāris miesti, kuriem jāiet cauri pa ielu. bija kaut kādi zemes ceļi, gar kaut kādiem agriculture praktiski izmantotiem laukiem. viss kas bija. mežā, protams, visla-āk. tikai nav īsti skaidrs, kāpēc tik dahuja dzīvās dabas triecas tieši acī (man un / vai VZ). it kā šad un tad bija kaut kādi dīvaini veļikotāji, bet pārsvarā mierīgi viss, nebija jādīlo ar cilvēku esamību. nav īsti skaidrs, kāpēc kāds gribētu dzīvot ūdens attīrītuvē un visādi tādi jautājumi. ā, vēl tur bija izrakuši bedri, tik episku bedri, ka gribējās aizrādīt Č valžiem, ka jūsu izraktā iela tāds sīkums vien ir. bet nu kļovi, kļovi bija.

un tad mēs nonācām pie kaut kādas jobanas pļavas, kurai jāiet cauri. te vispār arī sanāca uztrollēt suni, kurš nespēja noticēt, ka mēs tiešām ejam tur, gar to ēku, kas viņam jāsargā. ā un tur bija brīdi jāiet pa šitiem te, betona blokiem kā grīdas segumu. VZ atzīmēja, ka laikam šodien būs iets pa visiem ceļu segumiem. anyway. pļava, vane? saule spīd, vēja nav, taciņas šauras un besīgas. neko, jāiet - ejam. bet tad man saplīsa viena pēda. mēģināju klibot, bet tur drusku huiņa sanāca. apsēdos uz kaut kāda superpārkarsuša priekšmeta, uzlīmēju plāksteri uz ahtunga un neko. ies tālāk. nav jau tā, ka nesāp, bet, kamēr pēdu var likt taisni, tikmēr viss norm. vai es jau teicu, ka taciņas šauras un besīgas? mhm.

galamērķis bija Benátky nad Jizerou. dažādu pārdomu un sasteigtu lēmumu pieņemšanas rezultātā, tiek izlemts, ka ies pāri tiltam. lūk, šī ir pilsēta, kurā visticamāk ir tā, ka kurā upes krastā tu esi piedzimis, tajā arī mūžiņu nodzīvosi. baidos, ka cilvēki no viena krasta nekad nesatiek cilvēkus otrajā. iemesls? viena puse šī ģeniālā miesta ir tādā jobanā kalnā, ka... nu teiksim tā, es tur esmu ar mieru uzkāpt tikai vienreiz. uzkāpām pa revolucionāro ielu, uz kuras pa vidu bija masāžas salons un totāli var saprast, kāpēc. atradām, principā, ja pareizi izsecinājām, tad vienīgo barčiku uz kalna. par barčika exp būs atsevišķs posts, jo tur ir ļ daudz burtu, kas jāuzraksta.

barčikā ap deviņiem vakarā tiek secināts, ka vispār.. skumīgais ir tas, ka visas nahuj viesnīcas ir fucking fully booked. pēdējais vlak no vistuvākās stacijas ir pēc stundas, stacija 5 km attālumā. normāli būtu cēlušies un gājuši, vane. bet man tā saplīsusī pēda. pēc kāda brīža visādas domīgas gūglēšanas un tā visādi, beigās tiek piezvanīts taksometru kantorim (da kāds Bolt tajā nekurienē? I checked. nothing.) un tas mūs aizved uz Lysá nad Labem, kur tomēr ir vairāki vlak uz Prāgām vēl šovakar, pie tam, tikai pusstunda ceļā un bez pārsēšanās. pēc patielēšanās un viesnīcu apzvanīšanas arī šajā miestā, orgkomiteja noskumst, ka laikam tomēr fermeru konference, un paklausīgi iekāpj vlak.

Jiržiks mums pārmeta, ka mēs tik vēlu uz barčiku atnākuši, bet mēs teicām, ka mēs vispār nebijām plānojuši būt Prāgās šonakt.
ja pareizi atceros, no takša pie mā izkāpu precīzi trijos.

enģiks saka, ka 24.44 km pa mežu un to visu.