Trash panda

Par weekendu ja. Cibas festivāla šitas te, orgkomiteja, vot, ieleca kārtējoreiz vilcienā un aizdevās šoreiz līdz Drēzdenei. Because we can, kind of way.

Ierodoties orgkomiteja drusku sapīka, jo secināja, ka pilsētā ir kaut kādi jobani pilsētas svētki. Masas cilvēku, visur troksnis, skatuves, migājas un hujārijas. Paši ziniet. Tad nu aizgājām iedzert kaut kādā puslīdz ok āra barčikā nedaudz nost no visa jandāliņa vecpilsētā. Es, protams, dzēru tumšo Krušovici. Tad uznāca lietus un, kad lietus kļuva pamatīgs, barčiku aizvēra, lika samaksāt daudz naudas un izmeta ārā. Tās 14 minūtes, ko gājām līdz viesnīcai, bija pietiekami, lai izmirktu līdz vīlēm.

Nākamajā dienā, protams, atkal sapīkām, jo pilsētas jobani svētki taču nebija beigušies, tie bija uzņēmuši jaunus apgriezienus. Tad man iedzēla lapsene pirkstā. Pēc tam VZ nomira šķiltavas. Atradām kādu ielu, kur likās, ka notiek kaut kāda cerīga dzīvība. Gājām kvartālus upon kvartālus, tur bija barčiki visās malās. Bet neviena paša veikala, kur nopirkt šķiltavas. Līdz, protams, ūdenspīpju veikalam. Izglābuši VZ no nikotīna un darvas trūkuma organismā, gājām atpakaļ pa ielu, lai piesēstu kādā tajā barčikā uz brokastīm. Izrādījās, ka tie bija 3 kvartāli un barčiku maz, ja ņem vērā, ka negribējās aziātus. Bet beigās atradām burgernīcu un tur, kā jau FB rakstīts, normalizējām burgeru ēšanu brokastīs.

Pēcbrokastu pastaiga, protams, ieveda mūs kaut kādā militāristu kvartālā, nē bet estate. Tur bija milzu greznas mājas, visur rakstīts militarishe, vai kaut kas tāds, milzu žogi un pils cienīgi pagalmi.

Bet vakarā aizgājām atpakaļ uz burgernīcu un viss beidzās laimīgi.

Svētdienas vērienīgākais pasākums bija iemācīt trīs dažādiem aptekšņiem vīntoniku. Kad aiz mums rindā stāvošā vācu penša uzzināja, ka mēs dzersim vīntoniku, pieprasīja arī sev tādu, jo shmeckt gut! Tā vairojam prieku pasaulē.
Gan jau, ka nākamreiz ierodoties Vāczemē tur visi hipsteri jau dzers vīntonikus un mums būs skumīgi, jo principi vairs neļaus to darīt arī mums.

tātad. sestdienas pārgājiens.

aizbraucām uz to mistisko pilsētu Střezimíř un gājam iet pa hiking trail uz Tábor. viss likās tik jauki. silts, bet nav karsts, mazliet pūš. maz pa ielu jāiet. mežā labi. viss tā patīkami. kaut kur pie 80% noietiem nospriedām, ka viss tik labi.

un tad sākās.

gājām, gājām. a tur bultiņa, ka, mol, ejiet krūmos. mēs jau sanervozējāmies, jo tas nekad nav uz labu. neko. ejam krūmos. krūmi izrādījās mazākā no mūsu problēmām. jo priekšā bija milzīgs nātru lauks. saprotiet paši, mēs nebijām uzvilkuši bikses un zābakus. es tur nopanikoju. bet nu. a ko darīt? neies tak atpakaļ. izbridām. au. auauauuau.
tad bija jālien cauri citiem krūmiem. tad vēl bija nātres. tad vēl krūmi, kuriem bez maz rāpus jālien cauri. tad pa kaut kādiem dēļiem. tad vēl mistika. un tad taka ved uz sliedēm. tur ahtungs pie ahtunga. viss pilnīgs pizģec. VZ teica, ka viņam tie krūmi esot sastrjomījuši. bet tad, kad es tur gāju, man likās, ka if it's my fate to die here, so be it.

bet nu. izdzīvojām, vai? pēc tam ļ garšoja als.

atradām arī pareizo burgernīcu. tur pa nakti spēlēja tik lielisku industriāli, ka man nonesa jumtu un iedeva laimes sajūtu. sakiet, ko gribat, es visādu mūziku klausos. bet industriālis, tāds pareizs nes jumtu. gaviles, visur gaviles.

nākamajā dienā norm pļurkājam atkal burgernīcā. pat burgerus uzēdām. tur bija kaut kāds apteksnis, kurš visu laiku pīpēja zaļumus un klausījās kaut kādu triphopu vai ko nu tur. ik pa brīdim piesēda pie dažādām kompānijām uzpīpēt. un visskumjāk bija tad, kad iepriekšējā vakara bārzaja ar visu savu industriāli ieradās tad, kad bija jau jāiet uz vilcienu.

- viesnīcas it kā ir, vietas arī.
- nu tas tagad..
- nu jā, unless tie tur, šitie, zemes apstrādāji.
- kurmji? O_O
- fermeri, bļaķ.

Jā, cibiņi, festivāla orgkomiteja atkal grasās iet iet. Izskatās, ka no vienas randomas pilsētas, kuras nosaukumu neviens nespēj iegaumēt, uz Tábor. Protože we can.

Also, izskatās, ka būs jāmācās tomēr tā valoda.

Atkal sēžu lidmašīnā un rakstu notes cibrakstam. Tāds pagaidām liktens sakritis.
Anyway.

Sestdiena. Kaut kā ar piespiešanos piecēlāmies pirms vieniem dienā. Kaut kā sarosījāmies, sagūglējām vlakus un braucām braukt uz Lysá nad Ladem iet uz Nymburk.
( ... tālāk ... )

vēl te par to pašu sestdienu. mēs tur redzējām briedi. un, kad iznācām no meža, nokāpām no kalna, kad gājām cauri tiem ciematiem, tad runājām, ka izskatās tā, it kā būtu iestājies pasaules gals, kamēr mēs mežā. visi nomira, bet mēs izdzīvojām, jo nezinājām, ka jāmirst, jo mēs taču jobanā mežā.

also, kad beidzot gājām migt, saruna apmēram tāda
kaķ: bet zini, vispār man tas kalns riebjas...
VZ: man arī
kaķ: .. es gribētu to iznīcināt...
VZ: es arī
kaķ: .. nolīdzināt līdz ar zemi. un uzbūvēt tur jobanu stāvvietu! ... ar trotuāru visapkārt!
VZ: jā, ja viņi tur tur to kalnu dēļ tās mājas kalna galā, es varu pateikt, ka to droši var jaukt nost, tāpat neapdzīvojama.
kaķ: jā! huiņa kaut kāda.
VZ: aha, noteikti, ka pat elektrības tur nav.
kaķ: tur pat jumta nav!
VZ: da tur pat sienas pussabrukušas, kur tur jumtu vispār uzlikt.
kaķ: bet tas jobans kalns...
VZ: vispār, ja viņi norok to kalnu, viņi varētu izmantot to zemi, lai aizbērtu to jobanu bedri.
kaķ: re, kā mēs viņiem visu atrisinājām!
VZ: jā.
kaķ: jāraksta šitiem te, valžiem, ka mēs viņu problēmas esam atrisinājuši. varam taču strukturēti un epastā.
VZ: jā, smuki noformatēt, ka rekur jūsu problēmas, rekur mūsu risinājumi.
kaķ: nu un attachmentā šito te, excel failu ar rēķinu.
VZ: diez ko liels jau nebūs, ja padomā, kādas pašizmaksas šim pārgājienam.

toties svētdienā pamodāmies un aizgājām sarkanās žurkas bāriņā dzert vīntonikus saulītē. sākumā bija neomulīgi pavēsi un pūta. bet tad ieslēdza sauli un aizgājām sēdēt tiešā saulē, tad jau bija varen omulīgi. izpļurkājām ievērojamu daudzumu vīna un jutāmies fuzzy un ļ apm paši ar visu. izrādās, ka Šumperkā nekas nenotiek vecpilsētā, bet tur, uz tās tur ielas, tur ir viss, ko dzīvē vajag. bet nu, ap četriem jau bija jātaisās uz Prāgām atpakaļ. tur mēs, protams, pamanījāmies nostaigāt vēl nepilnus 12 km tīri tā, jo nu, because we can. ievelties SpB bija tiešām tāda kā home sweet home sajūta tomēr.

cibas festivāla orgkomiteja lepni aizgāja iet sestdien.

ja piektdienā līksmojas līdz astoņiem (8) no rīta, tad sestdienā pieceļas divos (2) dienā un nolemj doties uz mītiem apvīto vietu Šumperk. pie neliela research tiek secināts, ka var braukt ar vilcienu uz Zábřeh na Moravě un iet pa visādām trasēm uz to Šumperk, kaut kādas viesnīcas tur ir, dažas vēl nav sold out. sataisamies un dodamies.

( TL;DR 26 km, ļoti daudz ahtungu, ieskaitot kalnu. )

ballītes orgkomiteja vakar pamodās un saprata, ka ir jāiet. tika izveikts research un dažādas diskusijas, no kurām es sapratu apmēram pusi. bet nu, pie kaut kāda rezultāta jau tas noveda. aizgājām vispirms uz Alberta bodi, tad VZ man tāds pajautāja, pa kuru ceļu iet ārā no rajona, jo esot četri, visgarākais esot caur ieleju, tad caur turieni. te es viņu apstādināju un teicu, ka pa ieleju tak. kāpjot ielejā toties bija milzum daudz veļikotāji, kuri minās pa kalnu uz augšu, daudzi redzami cieta.

ieleja, protams, ir forši, visādi gājām un gājām un gājām. tad gājām tur un gar klinti, gar būdiņu. tad pa ierasto veloceliņu, uz kura bija mazāk veļikotāju. laiciņš bija tāds, ka ļ nopriecājos, ka uzvilku šortus un ļ plānu krekliņu. bet nu iešana jau vispār lieliska bija. kas tur slikts var būt. pieminēšu vēl to, ka bija jāiet pāri divām upēm pa tiltiem, kuriem gājēju ceļš ir zem vāgenu ceļa. un uz viena no tiltiem beidzot uzzināju dažādas savas dzīves prioritātes. jo, mīļie draugi, tilts bija vienkārši metāla tādas redeles, kurām var redzēt cauri. aha. un tad es uzzināju, ka milzīgas bailes iekrist upē tomēr prioritāšu sarakstā ir drusku zemāk nekā besis iet atpakaļ. kad beidzot nonācām Zbraslavā, tur nekavējoties tika patērēts vīntoniks. orgkomiteja arī vienojās, ka ir pārāk agrs iet uz barčiku un nolēma aizsoļot līdz Radotinai. Radotina tagad ir mana trešā apmeklētākā pilsēta šajā valstī. esmu tur bijusi divreiz. tika izlemts iet pa sarkano trasi, lai nebūtu jāiet pa ielu bez gājēju ietves. sarkanā trase mūs uzdzina kalnā, lai nekavējoties novestu lejā un... liktu iet pa ielu.

pēc tam gan pavizinājāmies vilcienā un aizgājām uz barčiku. tur tika saprasts tas, ka zaja gulēja koridorā uz grīdas, kāds nesa sarkanvīnu, paklupa, salauza zajai kāju un vēl iešļakstīja vīnu matos. rezultāts redzams. ilgi sēdēju un domāju par to, vai es kādreiz esmu iešļakstījusi sev vīnu matos. sounds like something I would do, doesn't it? bet nenāk konkrētas epizodes galvā.

vienā brīdī uzradās arī L uz vienu dzērienu. jestri.

also, jau trešo reizi (all together) saņēmu no TrakZ ziņu, ka viņas druška, tautā zināma kā Torte, atkal mani redzējusi. TrakZ dievojās, ka Torte neesot viņas secret spy. es toties apsveru domu pajautāt, ko Torte darīs šodien, lai ietu darīt kaut ko citu un citur.

Kamēr te pa lidmašīnu slaistos, varētu cibā ierakstīt par pēdējām dienām. Neatceros, ko tur pēdējo rakstīju, bet labāk par sestdienu vispirms.

Karoč kaut ko tur nīgrojāmies no rīta tādi. Nogurums, miegs, kas tas viss. Tad atcerējāmies, ka EtF solījās kakbe ar tām brokastīm. Viņa gan lietoja vārdu brančs, bet es tā vārda bīstos, jo tad vienmēr snieg. Bet sestdien dīvainā kārtā nesniga. EtF tur kaut ko nananā vēlāk, tad nu aizgājām ar VZ iet. Nu, tādā virzienā uz centriem vai kas nu tur civilizācijā izgudrots. Gājām ielejā, tur visi bija atnākuši paēst, jo nu, pie dabas un cilvēku nav (laikam pirmoreiz, nē otroreiz redzēju tik pilnu ieleju). Tad kaut kāda viena sieviete ar visādi noteipotu kāju nemācēja satiksmi. Vairākiem veļikotājiem bija strauji jābremzē tā, ka jālec nost no veļika, jo viņa tur tupa ignorēja faktu, ka eksistē citi cilvēki. Pat es esmu more aware of my surroundings. Bet nu ko. Silti, saule gandrīz reibina, brīžiem pat karsti paliek. Ejam. Pārgājām arī pāri elles tiltam, jo negribējās ar laivu vizināties. Tur bija veļikotāji, kurus mēs apdzinām vismaz divreiz. Neko. Ejam. Pie baseina parādījās sajūta, ka tad nekad nebeigsies. Mēs vienkārši for the rest of eternity iesim pa šo ielu. Un Vyšehradu arī krietnu brīdi neredzējām, tur laikam pasaules gals, vai vienkārši melnais caurums. Melnais caurums ar tik sliktu gravitāciju, ka mums tur pašiem jāiet. Nu, vai arī iela īstenībā ir treadmill. Bet viss jau beidzās laimīgi, nokļuvām barčikā ar āra vietām, nekavējoties piesēdām ēnā un nopriecājāmies par vīntonikiem. Tur gan tie aptekšņi tādi drusku... nu. Radās sajūta, ka ar kaut ko citu aizņemti dzīvē. Jo vispirms abi vairākreiz mums prasīja, bet mēs teicām, ka tomēr sagaidīsim EtF pirms ēdiena. Un tad, kad atnāca EtF, tad aptekšņi bija konkrēti jau apvainojušies un nenāca vispār klāt. Bet nu, eventually laikam vadība teica, ka tā nevar un viņiem tomēr mūs jāapteksnē. Un nu, jestrums bija konkrēti jestrs. Nosmējāmies vareni. Vispār ļoti lepojos. Uzkāpām arī Vyšehradā, ja kas. Un Burrito Loco pie baznīcas arī bija pareizais lēmums. Un tad jau piemājas barčiks. Tur jautājumi lieki.

Svētdien toties pamodos izteikti pārgurusi un saņurcīta. Viss bija traki grūti, mokoši un vispār sāpēja saulē piesvilusī āda. Un ko cibas festu orgkomiteja dara tad? Pirms brokastīm aiziet iet uz Radotín. Will be fun, they said. [spoiler alert!] Jūs neticēsiet, bija arī! Nu tur jāiet, nu tur. Cauri mežam uz Velka Chuchle un pa veloceliņu A1, garām mazmājiņai un tur spēj tik iet! Saule atkal silda un gandrīz nepūš. Ej un ej un tad ej vēl. Radotínā gan tika nolemts, ka vajag apsēsties uz als, jo nu, ir paiets. Piesēdām uz tieši vienu, tad aizgājām paēst salčiku pie baznīcas (tā mūsdienās dara - ēd pie baznīcas). Mirkli minstinājušies, jau minētā orgkomiteja saprata, ka vilcienam par agru, ies uz Černošici. Tur arī visādi bija. Bet nu, jāiet. Zili brīnumi pa ceļam, bet pārstāstīt jau to nevar. Nu lūk. Ejam un priecājamies, ka būsim Č, bet nebūs tajā jobanajā kalnā jākāpj. Un tad zvana Rollijs un saka, ka ahtungs un mums jāiet risināt ahtungu. A tad jākāpj tajā elles kalnā, kura pakājē vienmēr lietoju savu astmas inhalatoru, savādāk nekāda elpošana. Ir neliels nogurums, bet nu neko. Rollijam vajag. Uzkāpjam kalnā lēnām un ar mokām. Ahtungs atrisinās kaut kā pats no sevis tur. Lēnā garā nupat jau klibodama, bet nu jātiek lejā. Nebrauks tak ar busu, kas jums kaiš? Pa ceļam tiek saprasts, ka nupat jau vienkārši ies uz barčiku pie stacijas, jo gribas uz tualeti, nomazgāt vismaz rokas, aukstu alkoholisku dzērienu un apsēsties. Tik ļoti gribas apsēsties. Barčikā tiek secināts, ka Endo rāda 18 km pasākumu šodien. Orgkomiteja lepni iedzer.

Bet nu, jādodas kaķi samīļot.