Atkal sēžu lidmašīnā un rakstu notes cibrakstam. Tāds pagaidām liktens sakritis.
Anyway.

Sestdiena. Kaut kā ar piespiešanos piecēlāmies pirms vieniem dienā. Kaut kā sarosījāmies, sagūglējām vlakus un braucām braukt uz Lysá nad Ladem iet uz Nymburk.
Ārā, protams, bija ļ karsti un diez gan bezvējš. Neko. Nokļuvām tajā pilsētā, gājām tur un novērojumi ir tādi, ka neviens, kuram pietiek neprāta braukt uz turieni, nemāk smārtfonu kartes, un pilsēta pieder dzeguzēm. Mums vairāki cilvēki pajautāja norādes, bet nu. Neko. Also, čuvaks, kurš meklēja tiltu, kaut kā nebija dadomājies, ka dodoties upes virzienā tur lielāka cerība. Also, tur anyway īsti nebija cilvēku, toties bija dahuja dzeguzes. Neko. Mēs ejam.

Putekļi, lokālais festivāls, veloceļš gar upi un mājām. Cilvēki pie upes toties, ja. Viņiem saspringta sestdiena bija - vispirms jāmakšķerē, tad jālaista upe (un augi) un tad jāairē. Vispār tur viss kas smieklīgi bija. Bet nu, kurš to spētu pārstāstīt.

Vienā brīdī konkrēti aizgājām nepareizi, jo mūs nobūra zīme uz vietu, kur dodot sidru. Vietu gan nekur neredzējām, bet beigās aizgājām pareizi. Un izbridām pa šauru taku cauri mežam. Uzēdām odziņas.

Pēc apmēram 10 km iešanas (no paša sākuma), vispār orgkomitejai sāka likties, ka nu varēja jau kaut kādus barčikus ierīkot ne tikai veloceļa sākumā, kur nevienam neko nevajag, bet arī kaut kur pa trases vidu vispār, kur toties (vismaz mēs) nekavējoties ietu patērēt aukstus atspirdzinošos dzērienus. Radās aizdomas, ka viņi tur speciāli mums kāreiz nojaukuši barčikus. Pēc vēl dažiem kilometriem atradās kaut kas, kur pret naudu izsniedz izlejamo als. Šī iestāde atrodama google maps, bet tai īsti nav nosaukuma. Kad iegājām tur un lūdzām als, tur bija visādi hihi-haha no saimnieka puses. Saimniece toties, izrādās, gulēja aiz bāra. Kaut kā paskatījāmies apkārt ar mazāk aizmiglotu skatu un secinājām, ka nu... “bārs” ir tupa ierīkots viņu mājā, kura ir tāda kā vienvietīga būda. Šķiet, tur reizēm piekāpj kamrādi iedzert, galdi atrodas izvietoti dārza mauriņā un tualetes viņiem nav, bet ir mežs. Iestiprinājāmies ar als, secinājām, ka meteo apps sola lietu un gājām iet tālāk.

Tur, protams, mežs, lauks, upe, veļikotāji. Viss smieklīgi. Un piezadzies neliels nogurums. Neko. Ejam. Nekur citur jau nav, kur likties tādā nekurienē. Gribas vēl als, bet nav jau arī barčiku. Pāris reizes tur kaut kā sāka it kā līt taisīties, katru reizi samierinājāmies ar likteni un šim laikam nepatika, ka mēs nepavelkamies uz trollējienu, aizgāja apliet atsaucīgākus ļaužus citur.

Nymburkā ieradāmies vispār pret to brīdi, kad vispār jau sāka sāpēt kājas un palikām nīgri. Atradām dažus barčikus, bet kaut kā tārgetēti automātiski aizgājām uz vienu. Apēdām ēdienu, iemalkojām, noskaidrojām, ka tur lejot līdz pusnaktij, aizgājām meklēt viesnīcu. Gājiens no turienes līdz viesnīcai likās neganti garš. Bet, pēc tam, pēc dušas, tad atpakaļceļā uz barčiku atklājās, ka viesnīca tur faktiski gandrīz blakus. :D

Nu un tad jau vakara pierastā daļa, kurā uzņem dzērienus un visādi līksmojas. Dialogus nepierakstīju, tagad arī tā uz sitiena konkrēti prātā nenāk. Daudz apsmējām to, ka mums sakrīt gaume uz sievietēm. Nu tas pagaidām vēl tā smieklīgi, hehe. Also, vienojāmies, ka abiem tomēr pietrūkst L.

Nākamā diena vispār arī bija iespaidīga, bet to kaut kad citad. Tur ejiet pie VZ lasīt, cikos mēs sākām uzņemt vīntonikus, domāju, ka nav grūti uzminēt, cik lepni mēs esam par sevi.