cibas festivāla orgkomiteja lepni aizgāja iet sestdien.

ja piektdienā līksmojas līdz astoņiem (8) no rīta, tad sestdienā pieceļas divos (2) dienā un nolemj doties uz mītiem apvīto vietu Šumperk. pie neliela research tiek secināts, ka var braukt ar vilcienu uz Zábřeh na Moravě un iet pa visādām trasēm uz to Šumperk, kaut kādas viesnīcas tur ir, dažas vēl nav sold out. sataisamies un dodamies.


izkāpām no vilciena un nedaudz samulsām, jo izrādās, ka telepurķa apps nemāk saprast, kurā virzienā tad mēs skatamies un dodamies. neliels apjukuma brīdis un tāda vague aizdoma, ka varbūt vajadzēja drusku visā iedziļināties pirms nokļuvām tur. bet ar atpakaļejošu datumu jau nesanāk neko izdarīt. neko. ejam. sarkanā trase, sarkanā trase. ved mūs pārsvarā pa ielu, tad jau ārpus pilsētas (using the word loosely here) pa tādu tupa braucamo ceļu. apkārt pļavas, meži, tas viss. VZ tāds rāda uz tālumā esošo kalnu: "es ceru, ka mums tur nebūs jākāpj pāri." tajā brīdī likās smieklīgi. ejam cauri kaut kādam miestam tagad, ja. nu, Lesnice. tur tukšs, kluss, neviena paša jobana trotuāra. tajā brīdī vēl likās smieklīgi. spriedām, ka gan jau neviens vienkārši nemāk iet, visiem vāgeni. tālāk tā trase mūs ved atkal pa ceļu. neko, ejam. viss zaļš, smieklīgi.

aizgājām uz Brníčko. tas tā kā Brno, tikai mazāks. trotuāru nebija arī tur. tas bija drusku mazāk, bet smieklīgi joprojām. tur bija nevis festivāls, bet festivāliņš. also, govis. daudz govis, kuras visas mū. domāju, ka man nav jāskaidro, cik nevaldāmas jautrības mums sagādā govju eksistence tiešā tuvumā. also, vietējie ugunsdzēsēji laikam jau stāvēja ap ugunskuru un skumji skatījās (nav svarīgi, cik tas patiesi, mū). vēl festivāliņā spēlēja vai nu wannabe Rammstein, vai arī DJ bija uzlicis kaut kādus rarities no oriģinālās grupas. jestri, protams. ejam tālāk, sola, ka beidzot beigsies daļa pa ielu, varēs iet pa norm takām un tā. paskatamies tagad norādes, ieraugam priekšā zemes ceļu, nopriecājamies un ejam. es vēl tā pametu skatu virzienā, kur rāda bultiņa, tur starp divām mājām pamatīgi stāvs kalns un dzīvespriecīgi noņirdzos, ka cerams, ka tur nebija jāiet. tajā brīdī vēl likās smieklīgi. ejam, jūtamies drusku vairāk ar dzīvi apmierināti nekā pirms tam.

pēc brīža tiešām izrādījās, ka tieši tur arī bija jāiet. te mani pārņēma nelielas formas histērija, bet nu, nav tam laika un citu resursu, jo jākāpj centīgi ļ stāvā kalnā, mežā, tur koki, kukaiņi un tas viss. taka tiktiešām tāda šaura un smilšaina taka, stāva, visu laiku drusku bailīgi, ka paslīdēs kāja un noriposi atpakaļ lejā. un tā totālā bezcerība, ka tas nekad vairs nebeigsies, kalns ir bezgalīgs un vispār sirds izkāps ātrāk pa muti ārā nekā mēs nokļūsim kalna galā. bet nu kaut kādā brīdī jau tas kalns tomēr beidza aktīvi vertikalizēties. tur augšā smuks skats, bet nospriedām, ka nebija to ciešanu vērts. also, tur kaut kāda pils, ja. tāda bez jumta, izskatās, ka neapdzīvojama. labi neko. ejam. norādes, protams, visas tādas pussaprotamas. cik labi, ka ir karte arī telepurķī, bettē, tur nu viņa ne vienmēr saprot, kur mēs atrodamies, un, kas vispār apkārt notiek. tas brīdis, kad zilo strīpiņu ieraudzīšana uz kokiem liek sirdij gavilēt, jo nu, iet atpakaļ liekas ne tikai pret principiem, bet arī pārāk fiziska piepūle. taka mūs ved dziļāk un dziļāk mežā. taka ir arvien vairāk un vairāk aizaugusi. apkārt visādas dzīvās dabas skaņas un kustības. mazliet krēslo. ik pa brīdim kāpjam vēl augšā, tad vēl lejā, bet nu ne tā, ka nost no kalna. tad kaut kādā brīdī attopamies uz grants, bet tomēr ceļa. skatamies, ka zilā bultiņa saka, ka jāiet krūmos. paņirdzam, aizejam taisni. VZ tāds pēkšņi apstājas, velk ārā telepurķi. bultiņas vispār esot jāuztver burtiski. kā tad! bultiņa saka, ka jāiet krūmos, apps arī saka, ka jāiet krūmos. ievelkam elpu un brienam krūmos. strauji tā uz leju. takas nekādas tur nav, nekā, tikai zāle, krūmi, eglītes, spēj tikai brist. man bija vēl bailīgāk nekā kāpt augšā.

nokāpjam beidzot kaut kā no tā jobana kalna, ejam pa pļavu. tur mājas, rodas tāda apjukuma pilna sajūta, ka ejam pa svešu pagalmu. bet nu, nav īsti nevienas bultiņas, kas teiktu, ka jāiet citur. pēc brīža pļava pāriet uz ceļu, ieraugam atkal zilo strīpiņu uz koka un aktīvi nopriecājamies, jo nu. paši saprotiet, apmaldīšanās liekas slikta ideja. ir jau ap deviņiem vakarā. viss tukšs, kluss, neviena nav. mēs tādi nananā, ejam. trotuāru joprojām nav, tas drusku besī vispār nupat jau. kaut kāds suns totāli satrakojās mūs ieraugot, nospriedām, ka gan jau pirmoreiz redz cilvēkus pārvietojamies ar iešanas metodi. nokļūstam krustojumā, kur zilā strīpiņa vestu mūs pa zemes ceļu pa kreisi, bet ceļazīme saka, ka uz Šumperku pa labi, pa braucamo ceļu. paliek drusku tumšāks un VZ autoratīvi pieņem lēmumu, ka fuck tās zilās strīpiņas, ejam uz Šumperku pa ceļu.

un tad sākās iešana pa šosejas malu. ik pa brīdim mūs apbrauc kāda mašīna. apkārt jobani lauki. kaut ko tur cilvēki audzē. ōpiju personīgām vajadzībām, vai ko nu tur. kaut kā drusku vienalga, bet nu. nekā interesanta, uz ko skatīties, tur arī tā īsti nav. apsmejam veģetāciju, kas atliek. pasmejamies par ceļazīmi Hrabišín un turpinam iet. kaut kādā brīdī tur rodas pārdomas, ka kaut kas nav labi, skatamies kartē. a tur zilais punktiņš rāda, ka mēs vēl tikai ejam uz to Hrabišín. nedaudz strjoma, bet nu beigās kaut kā nomierinamies un secinam, ka ejam tomēr pareizajā virzienā. ik pa brīdim uzrodas kāds trotuārs. mīļie cilvēki, es jums izstāstīt nevaru, cik daudz prieka var sagādāt tāds trotuārs. bet nu protams, kad iet pa trotuāru, tad neviena mašīna pretī nebrauc. līdz ko atkal jāiet pa ceļmalu, tā uzreiz visiem ka tik braukt un žilbināt mūs.

saprotiet, tad jau paliek arvien tumšāks un tumšāks. un es eju, ja, pa šosejas malu. vienā brīdī secināju, ka viss, ko es redzu, ir baltās strīpas. pārējais ir different dark kinds of vague shadows. tb - es neredzu neko, izņemot baltās jobanās strīpas. parunājām par to ar VZ, viņš teica, cik viņš redzot, the digest would be, ka pļavas un koki visapkārt. aktivi nopriecājāmies, ka ejam tomēr pa ceļu, kur vismaz var sekot baltajām strīpām, nevis aizgājām tumsā mežā sekot mazām zilām strīpiņām. vēl secinājām, ka uzkāpt kalnā ir vieglāk, ja tā īsti pats neredzi, ka kāp kalnā.

tad ieraudzījām ceļazīmi, kas izskatījās pēc balta taisnstūra ar melnu strīpiņu pa vidu. jau priecīgi sadomājāmies, ka tur uzrakstīts Šumperk. un vēl tur bija trotuārs, par ko mēs vispār bijām bezmaz ekstāzē. sākām runāt par to, ka atnākuši esam, bet tagad vēl pilsēta jānonavigē, kaut kā uz centru jātiek, viesnīca jāsadabū... lai pēc mirkļa parādītos (clearly redzama) ceļazīme, kur rakstīts, ka Šumperk ir tajā virzienā. ļ noskumām vispār. bet kaut kā paveicās ar to, ka šajā ciematā cilvēki prot uzbūvēt trotuārus un ieviest ielu apgaismojumu. līdz pat pašai Šumperkai.

Šumperkā jau visi gudri. aizgājām uz centru, sagūglējām tuvāko lielāko viesnīcu, aizgājām tur, pārsteidzām tur recepcijas zaju ar to, ka bez iepriekšēja nolūka gribējām pa nakti palikt, tikām pie numuriņa, sagūglējām, kur vēl pusnaktī dod ēst un dzert, ka esot tāds Dublinas barčiks. aizgājām tur, tur mums jau parasts skats - tāds nolaists un samērā dīvains barčiks. nopriecājāmies, iedzērām, uzēdām, tad mūs izmeta no barčika un gājām mietpilsoniski migt. kas gan izrādījās muļķīgi, jo vismaz es gulēju tik slikti, ka dzert tālāk būtu bijis daudz jēdzīgāks laika pavadīšanas veids no visiem skatpunktiem, bet to jau neviens pirms tam nevarēja zināt.