tātad. sestdienas pārgājiens.

aizbraucām uz to mistisko pilsētu Střezimíř un gājam iet pa hiking trail uz Tábor. viss likās tik jauki. silts, bet nav karsts, mazliet pūš. maz pa ielu jāiet. mežā labi. viss tā patīkami. kaut kur pie 80% noietiem nospriedām, ka viss tik labi.

un tad sākās.

gājām, gājām. a tur bultiņa, ka, mol, ejiet krūmos. mēs jau sanervozējāmies, jo tas nekad nav uz labu. neko. ejam krūmos. krūmi izrādījās mazākā no mūsu problēmām. jo priekšā bija milzīgs nātru lauks. saprotiet paši, mēs nebijām uzvilkuši bikses un zābakus. es tur nopanikoju. bet nu. a ko darīt? neies tak atpakaļ. izbridām. au. auauauuau.
tad bija jālien cauri citiem krūmiem. tad vēl bija nātres. tad vēl krūmi, kuriem bez maz rāpus jālien cauri. tad pa kaut kādiem dēļiem. tad vēl mistika. un tad taka ved uz sliedēm. tur ahtungs pie ahtunga. viss pilnīgs pizģec. VZ teica, ka viņam tie krūmi esot sastrjomījuši. bet tad, kad es tur gāju, man likās, ka if it's my fate to die here, so be it.

bet nu. izdzīvojām, vai? pēc tam ļ garšoja als.

atradām arī pareizo burgernīcu. tur pa nakti spēlēja tik lielisku industriāli, ka man nonesa jumtu un iedeva laimes sajūtu. sakiet, ko gribat, es visādu mūziku klausos. bet industriālis, tāds pareizs nes jumtu. gaviles, visur gaviles.

nākamajā dienā norm pļurkājam atkal burgernīcā. pat burgerus uzēdām. tur bija kaut kāds apteksnis, kurš visu laiku pīpēja zaļumus un klausījās kaut kādu triphopu vai ko nu tur. ik pa brīdim piesēda pie dažādām kompānijām uzpīpēt. un visskumjāk bija tad, kad iepriekšējā vakara bārzaja ar visu savu industriāli ieradās tad, kad bija jau jāiet uz vilcienu.