Par weekendu ja. Cibas festivāla šitas te, orgkomiteja, vot, ieleca kārtējoreiz vilcienā un aizdevās šoreiz līdz Drēzdenei. Because we can, kind of way.

Ierodoties orgkomiteja drusku sapīka, jo secināja, ka pilsētā ir kaut kādi jobani pilsētas svētki. Masas cilvēku, visur troksnis, skatuves, migājas un hujārijas. Paši ziniet. Tad nu aizgājām iedzert kaut kādā puslīdz ok āra barčikā nedaudz nost no visa jandāliņa vecpilsētā. Es, protams, dzēru tumšo Krušovici. Tad uznāca lietus un, kad lietus kļuva pamatīgs, barčiku aizvēra, lika samaksāt daudz naudas un izmeta ārā. Tās 14 minūtes, ko gājām līdz viesnīcai, bija pietiekami, lai izmirktu līdz vīlēm.

Nākamajā dienā, protams, atkal sapīkām, jo pilsētas jobani svētki taču nebija beigušies, tie bija uzņēmuši jaunus apgriezienus. Tad man iedzēla lapsene pirkstā. Pēc tam VZ nomira šķiltavas. Atradām kādu ielu, kur likās, ka notiek kaut kāda cerīga dzīvība. Gājām kvartālus upon kvartālus, tur bija barčiki visās malās. Bet neviena paša veikala, kur nopirkt šķiltavas. Līdz, protams, ūdenspīpju veikalam. Izglābuši VZ no nikotīna un darvas trūkuma organismā, gājām atpakaļ pa ielu, lai piesēstu kādā tajā barčikā uz brokastīm. Izrādījās, ka tie bija 3 kvartāli un barčiku maz, ja ņem vērā, ka negribējās aziātus. Bet beigās atradām burgernīcu un tur, kā jau FB rakstīts, normalizējām burgeru ēšanu brokastīs.

Pēcbrokastu pastaiga, protams, ieveda mūs kaut kādā militāristu kvartālā, nē bet estate. Tur bija milzu greznas mājas, visur rakstīts militarishe, vai kaut kas tāds, milzu žogi un pils cienīgi pagalmi.

Bet vakarā aizgājām atpakaļ uz burgernīcu un viss beidzās laimīgi.

Svētdienas vērienīgākais pasākums bija iemācīt trīs dažādiem aptekšņiem vīntoniku. Kad aiz mums rindā stāvošā vācu penša uzzināja, ka mēs dzersim vīntoniku, pieprasīja arī sev tādu, jo shmeckt gut! Tā vairojam prieku pasaulē.
Gan jau, ka nākamreiz ierodoties Vāczemē tur visi hipsteri jau dzers vīntonikus un mums būs skumīgi, jo principi vairs neļaus to darīt arī mums.