vēl te par to pašu sestdienu. mēs tur redzējām briedi. un, kad iznācām no meža, nokāpām no kalna, kad gājām cauri tiem ciematiem, tad runājām, ka izskatās tā, it kā būtu iestājies pasaules gals, kamēr mēs mežā. visi nomira, bet mēs izdzīvojām, jo nezinājām, ka jāmirst, jo mēs taču jobanā mežā.

also, kad beidzot gājām migt, saruna apmēram tāda
kaķ: bet zini, vispār man tas kalns riebjas...
VZ: man arī
kaķ: .. es gribētu to iznīcināt...
VZ: es arī
kaķ: .. nolīdzināt līdz ar zemi. un uzbūvēt tur jobanu stāvvietu! ... ar trotuāru visapkārt!
VZ: jā, ja viņi tur tur to kalnu dēļ tās mājas kalna galā, es varu pateikt, ka to droši var jaukt nost, tāpat neapdzīvojama.
kaķ: jā! huiņa kaut kāda.
VZ: aha, noteikti, ka pat elektrības tur nav.
kaķ: tur pat jumta nav!
VZ: da tur pat sienas pussabrukušas, kur tur jumtu vispār uzlikt.
kaķ: bet tas jobans kalns...
VZ: vispār, ja viņi norok to kalnu, viņi varētu izmantot to zemi, lai aizbērtu to jobanu bedri.
kaķ: re, kā mēs viņiem visu atrisinājām!
VZ: jā.
kaķ: jāraksta šitiem te, valžiem, ka mēs viņu problēmas esam atrisinājuši. varam taču strukturēti un epastā.
VZ: jā, smuki noformatēt, ka rekur jūsu problēmas, rekur mūsu risinājumi.
kaķ: nu un attachmentā šito te, excel failu ar rēķinu.
VZ: diez ko liels jau nebūs, ja padomā, kādas pašizmaksas šim pārgājienam.

toties svētdienā pamodāmies un aizgājām sarkanās žurkas bāriņā dzert vīntonikus saulītē. sākumā bija neomulīgi pavēsi un pūta. bet tad ieslēdza sauli un aizgājām sēdēt tiešā saulē, tad jau bija varen omulīgi. izpļurkājām ievērojamu daudzumu vīna un jutāmies fuzzy un ļ apm paši ar visu. izrādās, ka Šumperkā nekas nenotiek vecpilsētā, bet tur, uz tās tur ielas, tur ir viss, ko dzīvē vajag. bet nu, ap četriem jau bija jātaisās uz Prāgām atpakaļ. tur mēs, protams, pamanījāmies nostaigāt vēl nepilnus 12 km tīri tā, jo nu, because we can. ievelties SpB bija tiešām tāda kā home sweet home sajūta tomēr.