tagad, kad es zinu, kas tur notika, ir grūti uzrakstīt pareizā secībā to visu, kā viss beigās izrādījās, bet nu, mēģinās. local historian strikes back, jo ballītes orgkomiteja aizgāja iet.

ar norm vilcienu un tad ar RegioShark vlak aizbraucām līdz Kaznějov, kur stacijā nekavējoties apmaldījāmies, jo totāli nebija skaidrs, kur te jāiet. bet nu, atradās ļ viduslaicīgs tunelis, klaustrofoba sapnītis un, izejot tam cauri, atradām sevi uz the green trail. gājām, uzjautrinājāmies par visur saliktajiem krustiem un nezin ko. reliģiskākais mežš, kāds redzēts. nonācām līdz U Stafiusa krustcelēm un paņirguši, ka Stafiuss aizgājis dzert, tāpēc nav redzams, gājām tālāk pa zaļo trasi. vēl tai mežā bija čiekuri. visur. biezā slānī. jobani čiekuri. tagad kādu ilgāku brīdi negribu redzēt nevienu čiekuru.

uzkāpām vienā tizlā kalnā. ejam un vienā brīdī secināju, ka sen nav manīta neviena zaļā strīpiņa. paskatījos mapy.cz un secināju, ka esam aizgājuši nepareizi. ok. paejamies gabalu atpakaļ, bet labi, ka nebija velti kalnā kāpts, ja kas. tur mūs dzen jobanā labības laukā. mmh-ok, nē nu, jāiet - jāiet - ejam. tur bija labības lauka paša mala, bet nu, sanāk tā diez gan jocīgi, jo blakus biezi krūmi. neko. ejam. ejam, ejam, besī, ejam, tur vēl kaut kādas sūnas, kaut kur dzirdami motorzāģē, besī. little did we know. bet nu, taka aiziet atpakaļ mežā beidzot. 16 km. mežs labi, tad kaut kāda pļava, tad jau Ledce. Ledcē tā tupa aizejam pa zaļo trasi, neieskatoties, kas rakstīts uz plāksnītēm.

ejam, nananā. tad kādā U křižiku vietā iestājas nedaudz mulsums, jo ir zaļā trase un zaļā trase, kas aiziet citur (ne atpakaļ). orgkomiteja samulst un iesakatās atkal mapy appā. kur vispār orgkomiteja secina, ka no plānotā (26 km) maršruta sen jau noiets nost un aiziets pavisam citur. noieti ap 21 km un idejiski būtu palikuši 5 tikai, bet tagad karte saka, ka tuvākais tomēr būs 11 km. **nopūšas** ok, te nāksies atkal iet mežā, bet nu, nākamajā trašu krustojumā jāuzmanās un jāaiziet pareizi. neko, ejam. noņirdzamies par sevi. un tad... a tur kalns. fucking kalns, vař. 540 m augsts. stāvs. nobērts ar čiekuriem (vai es jau teicu, ka man zajebala čiekuri?) un ar izlīdušām saknēm izrotāts daiļi. manām feilojošajām plaušām ne pārāk patika šis exp, teiksim tā. cits veids kā pateikt būtu - mēs tur gandrīz nomirām. bet nu, kurš grib mirt meža vidū starp čiekuriem? uzkāpām. piezīmēšu, ka uzkāpām, lai tūliņ pat nokāptu atpakaļ lejā. bet augšā tur tās trašu krustceles. skatījāmies uz bultiņām un drusku skumām. nolēmām iet uz tuvāko pie Pilzenes miestu. tad jāiet pa sarkano trasi.

parasti trases ir kind of obvious iemītas takas / ceļi. reizēm jau ir nātru lauks un tas viss, vai tā labība, bet pārsvarā tomēr ir kaut kāda nebūt taka. bet šī sarkanā trase bija... nu tur nebija nekādas takas. čiekuri un saknes - tas dahuja, visādas skujas arī. vienkārši viendabīgs terrain un ej. nu ok. par laimi sarkanās strīpiņas bija daudz sakrāsotas uz kokiem, bet nu arī ne gluži tā, kā man liktos, ka taisnā līnijā, lai nokāptu no tā fucking jobanā kalna. nu neko. ejam. kāpjot lejā sapisās drusku kreisais celis, jūs pamēģiniet. nokāpjam lejā, ejam, kaut ko uzjautrinamies. tur pēkšņi uzrodas ceļš, nu iela, nu. un zili marķēta trase. orgkomiteja velk ārā telepurķus, lai ielūrētu kartē, ko nu darīt. VZ ar sajūsmu secina, ka mēs _atkal_ esam aizgājuši pa citurieni nekā bija kartē saplānots. also, mēs arī neejam pa jobanu sarkano trasi vairs. labā ziņa toties ir tā, ka mēs esam pilsētas malā jau un drīkst neiet pa trasi tos vēl miljons kilometrus, bet var pāriet uz gūglmaps un iet tārgetēti uz centru.

tiek secināts, ka gūgle saka, ka uz galveno staciju ir 52 minūšu gājiens. bet nu, es tur visa nomocījusies. un pēc zaķīša (skatīt VZ instagrammas) exp pieprasīju apsēsties uz soliņa. pasēdējām ēnā, uzpīpējām, padzērāmies, es apēdu šokolādīti. secinājām, ka pa visu centru tikai viena viesnīca palikusi nenobukota, according to booking site. neko, nobukojām turpat. līdz viesnīcai 42 minūtes ejamas. nolemjam, ka par spīti visam, jāiet tak līdz galam. ejam kā gūgle rāda, bet vienā vietā tādi paši gudrākie paies pa parku. pie nākamā ieskatījiena gūglmaps, tiek secināts, ka mēs atkal esam aizgājuši kaut kur. visi kolektīvi nopūšas, bet nu neko, tur arī var aiziet. ejam gar upi, tur kaut kāds fetivāls. orgkomitejai rodas aizdomas. _aizdomas_. tur spēlē grupa, kas izklausās pēc Prāta Vētras. VZ tāds norāda uz gājēju tiltu un prasa, vai tur jāiet. paskatoties kartē, paraustu plecus un saku, ka ne tur, bet neredzu nevienu iemeslu neiet tur. aga. protams. tā arī bija navigatoriska kļūda. bet nu pašās beigās tomēr kaut kā attapāmies pie alus muzeja un tad jau beigās tikām arī uz barčiku un proper apsēsties, iemalkot sen nopelnīto pivci, apēst ēdienu un kolektīvi ciest. un jā, Pilzenē tajā weekendā bija kaut kādi pilsētas jobani svētki.

pēc tam bijām iečekoties viesnīcā, par viesnīcu es atsakos runāt, šo traumu vēlos aizmirst uz mūžiem. un tad domas rodas par to, ka jāiet uz kādu iekštelpu barčiku tomēr. orgkomiteja kaut ko gūglē, gūglē, bet beigās izlemj randomizēt. un, cilvēki, es jums saku, ballītes orgkomiteja _māk_ atrast randomus barčikus, ja pilsētā tādi vispār ir. atradām kaut kādi hipiju bāru, kur ir āra pagalms, kas māju ieskauts, līdz ar to, var sēdēt ārā. tur visu laiku kaut kādi suņi. viss totāli hipiju krāsās. no tumbām vispirms skanēja industriāla elektronika, tad metaļori, tad Igijs, tad vēl kaut kas. vienos āru taisīja ciet, sadzina pagrabā, kur pīpētava (ar diviem uzrakstiem, ka tur nevar pīpēt) ir miskastes telpā. neko. tā dzīvojam.

31 km.

pirmdien paskatījos, kāds bija original intended route - 25.2 km. pa ceļam uz to miestu vlak sameklētais intended route, jo neviens tak nepieseivoja original, - 26 km, bet pavisam pa otru pusi no. pirmais feils bija pie U Stafiusa, kad aizgājām pa zaļo, nevis sarkano trasi, kas, principā nozīmē to, ka visi ahtungi cēlās no tās vienas neuzmanības. pieprasu orientēšanās sporta gada balvas abiem!