piektdien ballīte saorganizējās un paņēma vilcienu uz Dobřichovici, kur pagājušoreiz beidzās iešana iet, un devās Berounas virzienā.

vilcienā bija tā:
vilciena automātiskais paziņojums paziņo nākamo staciju
VZ (paceļ galvu, izskatās visu sapratis): ā! nuja.
kaķ (O_O): eem? tur zaja tikko pateica skaņu salikumu, kas izklausās pēc šķaudiena, bet tu uzvedies it kā tas būtu ne tikai norm, bet arī meikotu sensu!

Dobřichovice, protams, jauka, bet nu. ejam. kaut kādā brīdī tiek saprasts, ka moš iet nevis pa veloceļu, bet pa pilsētas ielām tomēr. veloceļš nenormāli šaurs un potenciālais ahtungu skaits - augsts. tad mēs apmaldījāmies Řevnicē, lai pēc brīža uzzinātu, ka mēs nemaz vēl nebijām Řevnicē. bet nu tur gan bija jāiet pa šauro veloceļu. izgājām cauri visādām Třebaňām. vienā no viņām ejam tādi pa pilsētu, bet tur pēkšņi tāda māja, kakbe ja. mājai uz jumta stāv mazs suns un centīgi rej no augšas, viss tāds visvarens.

Karlštejnā dabūju pabrīnīties par to, cik traki var būt kalni.
VZ: tu taču negribi iet pili skatīties?
kaķ: nē tak. kāpēc gan?
VZ: nu ko ar tevi var zināt?
kaķ: es zinu, ka es cibā postēju, ka gribu randomise my life, bet visam ir robežas!

un tad kādu krietnu brīdi bija jāiet pa šosejas malu. vienā pusē pastāva grava, otrā - pašaura šoseja. ja brauc divas mašīnas, katra savā virzienā, veļikotāji un vēl mēs ejam, visiem bija jābremzējas un kaut kā viltīgi jāsamainās. bija diez gan strjomīgi. un ilgi. daudz ilgāk nekā gribētos. kad nonācām Srbsko, bija neliels atvieglojums. also, piezīmēšu, ka Srbsko nosaukuma vienīgais patskanis ir diez gan pointless. nepadara šo vārdu ne cik izrunājamāku. anyway. Srbsko bija tas pluss, ka vienā pusē bija sēta un otrā mašīnas. aizgājām līdz vienam āra restorānam un kādu brīdi mīņājāmies, nevarēdami saprast, vai iet tālāk uz Beroun, vai tomēr padoties. bet nu, saņēmām pēdējos spēkus noiet vēl apmēram 7 km.

to, kāpēc es nospurdzos pie uzraksta "Srbsko Camp", labāk nevienam neteikt. VZ novērēja comedy value. bet tur tālāk jāiet atkal pa veloceļu, ja. gar upi, protams. (vispār visa šī gājiena laikā mēs ļ daudz pārgājām pāri upei.) ceļazīme ar to, ka no kalna var krist akmeņi un apakšā čuvaks cepurē, kas lavās prom, bija lieliski. tad tur vēl pa ceļam bija ala, kurā dzīvo drakula. noteikti. un tur daudziem, izskatās, bija beidzies ceļojums, spriežot pēc pamestām pilnām mugursomām. un vāgenu, kas aizbrauca tajā virzienā, bet neatgriezās, jo tur tālāk nekur anyway nevar aizbraukt ar vāgenu.

ieraugot Beroun ļ nopriecājāmies, jo nupat jau abiem migājās baterija. bet tur arī jāiet pāri upei. un totāli nebija skaidrs, kā tieši. bet nu, kaut kā izdzīvojām līdz pilsētas galvenajam laukumam un piemetāmies tuvākajā vietā. bija vienalga kur, ka tik dod als, ēst un sēdēt.

barčikam bija tāds kā āra patio. tur bija vācieši, kas likās totāli out of place. tad bija krievu pāris. zaja taisīja selfijus, tad palūdza čuvakam sevi nobildēt un tur seksīgi pozēja, kamēr čuvaks taisīja selfijus. bija čuvaks ar pīpi, kurš konkrēti nebija estēts. bija citi krievi, kas dzēra tēju un saldo als. romantiskais pārītis, kas nezināja, kur aiziet, kā būt, staigāja turpu šurpu un nekā netika ar sevi galā, apstaigājot visādus bankomātus un vēl nezin ko.

un tad ieradās trīs pīles. viena pīle uzleca uz patio un divas palika uz bruģa. tad viņas visas ilgi diskutēja, vai iet uz barčiku, vai nē. viena pīle ļ gribēja, bet divas nē. tad no barčika gāja ārā hjūmaņi un pīles aizmuka. viņas, protams, ka atgriezās, lai izskrietu cauri barčika malai, bet nu dzert tomēr nenāca.

vilcienā uz Prāgām pie augstākminētās stacijas paziņojuma VZ vispār atzina, ka tas tiešām izklausās pēc šķaudiena.

25 km.