Trash panda

Šodienu izglāba mani gejpuikas un Radiohead. Bijām atkal karaliskajos botāniskajos dārzos. Bija vispār jautri. Tad bijām vakariņās. Es biju visu dienu badā, bet tad iedzēru sidru un vairs nebiju. Manu veg pie ar veg apēda gejpuikas. Malači. Nav ko tur. Bija ļoti smieklīgas, gan arī alternatīvi smieklīgas epizodes. VP ar savu mīļumu pabučojās zem katra otrā koka (un Kew Gardens ir daudz koku). Stacijā ar MP izlēmām, ka VP mīļumu tomēr gribam līdzi uz Lanzaroti, jo cilvēks tak baigi labs. Tikai vēl nav atradis savu šito te pamatu zem kājām mūsu kompānijā. Nekas, mēs nedžadžojam, gan jau pa visiem tiksim galā. Tad nu, vilcienā ar MP sākām diskutēt par vilcienu lubrikantiem un arī, vai jauni vilcieni rodas, kad pieaugušie vilcieni pārojas ar tuneļiem? Nu karoč, dzīve ballīte, daytime drinking is a win un braucu mājās.

Un tam visam pa vidu Radiohead, gan viņu kaveri (AFP, fuck yeah) gan ausīs, gan galvā.

Tikai tagad klausos "Just" un ir domas. Domas tomēr ir bik no-no, ja?

atzīšos, ka man viss trīc. jāmēģina iemocīt vēderā to ābolu kanēļa lietu. citādi var sanākt nesmuki. vispār, atzīšos, bik piebesījusi tā pārtikas uzņemšanas procedūra. vēl ārā grīda slapja un apkārt baltie mēsli.

bet labajās ziņās ir tas, ka rediiss nezināmā sieviete ar āmuru tiešām sagādāja daudz mirkļus prieka vakar. jo nu, katram, es saku, katram pienākas sava sieviete ar āmuru.

ā, un, nu, izrādās, ka nedēļas laikā cilvēku var iepazīstināt ar AFP tā, ka viņam sāk galvā skanēt The Killing Type. atzīšos, uzskatu to par win.

bet nu tā iedomājos, ja. es mierīgi varētu pazust no mājām uz vairākām dienām un nevienam pat prātā nenāktu saukt policiju. kas ir ļoti pozitīvi, jo tiešām mēdzu pazust no mājām un baudīt dzīvi. bet, ja nu būtu iegāzusies ar seju grāvī vai taptu nolaupīta, līdzcilvēki to pamanītu krietni jau par vēlu. (paskaidroju, ka šajās situācijās, piemēros telefonam beigusies baterija vai kā tā un neva sazvanīt.)

citās ziņās - diena padirsta meetingos un vienbrīd darba dators atteicās. jau tagad jūtu sevi gatavībā iemalkot atspirdzinošos dzērienus. nu, un karpeļu pankūkas.

Esmu iemīļojusi bar - cafe ar āra galdiņiem kaut kur pusceļā starp mājām un centru (starp citu, tas man ir tāds ūberfaktors, ka uz centru var aiziet 20 min laikā ar kājām! Neticas brīžiem, ka nav jāvaktē pulkstens un jārēķinās ar stundu ilgu kratīšanos tūbiņā. Fuck yeah). Te ir gards vīns, lieliskas olīves, dīvains ēdiens un spāņu publika, gan treniņtērpos, gan hipsteri. Vēl te ir viesmīlis, kuram nekur nav jāsteidzas. Viņš ne tikai nerunā inglišā (kas man pat patīk, jo vismaz kaut kāds practice), bet diez ko nerunā vispār, ja var no tā izvairīties. Šī brīnumainā iestāde ir blakus baznīcai, pretī skvēram un zem apelsīnu kokiem. Pāri skvēram ir redzams Bar Pedro, kurā esmu redzējusi tikai mazliet urliska paskata pavecus vīriešus. Tad nu es šeit sēžu atkal, skatos uz Malagu un domāju, cik brīnumaini sanācis te būt. (Bet tās spāņu zemenes tiešām šodien nebūs - viņiem kaut kāda diena tur un fruterias abas ir ciet.)

ā. nu tā fruteria izrādījās diez gan pārbaudījums manam Spanish. bet es beigās tiku pie vairākiem augļiem, so - all good. tikai zemenes satraukumā piemirsu. bet vienmēr ir rītdiena. gribas aiziet uz supermercado, bet tad tā padomāju un sapratu, ka to gribas tikai ariz čista greediness nevis tāpēc, ka gribu mājās gatavot. jo vispār lokālās cafes piedāvā diez gan dzīvespriecīgus piedāvājumus par ļoti jūzerfriendly cenām.

otra lieta, kuru vēlos pieminēt ir tā, ka ir labi tomēr atlaisties uz sofas ar laptopu klēpī un ar gūglēšanas palīdzību aptvert, ko tieši biju sapisusi savā kodā, ka šis nemācēja manā autotestā uzklikāt uz dropdowna itema. baigi jālaužas visu laiku ar to savu koda rakstīšanu. bet ir interesanti un nākotnē noderēs.

tāda, lūk, mana sadzīve šobrīd. ja godīgi neesmu pārliecināta, vai dzīvoju realitātē, vai - nē.

reizēm mani visvairāk pārsteidz, kad man izrādās bijusi taisnība. es zināju, ka Marlīne būs te. tātad vakar bija lieliska nakts. mēs vakariņojām apmēram 3 stundas. sēdējām ārā uz terases ar tiešu skatu uz viļņiem, kas sitas pret krastu. amazing seafood and lots of wine, un to visu tā lēnām.

tik lēnām, ka mums viens viesmīlis sāka (spāniski) piesieties, ka mums esot jāapēd tas, ko mēs pasūtījušas. es viņam savā broken spanglišā paskaidroju, ka mēs apēdīsim, tikai dodiet mums vairāk laika! tad viņš sāka prašņāt, kādas izcelsmes mēs esam. kad padzirdēja, ka es no Latvijas, sāka uzreiz ar mani krieviski runāt, jo vispār viņš esot turks. žēl, ka neatceros vairs precīzus citātus, bet nu veidoju teikumus, kur bija sajaukti spāņu un krievu valodas vārdi. jo, skuzējiet, bet neesmu lietojusi krievu valodu ļooooti ilgi, īpaši runāšanai tajā.

tam par godu dabūjām vēl 6 grillētas sardīnes on the house.

šodien vispār diez gan ļoti sāp galva. brokastpusdienās domāju iet ārā.

Liekas, ka pareizākais Marlīnes būšanā būtu - atslābt. Bet tas nav tā kā vieglākais, jo naturālā reakcija uz "viss ir traki" tomēr ir automātiskas domas par iespējamiem "risinājumiem". Bet nu laikam tam jāmet miers un jāatslābst. Nez, varbūt uzradīsies kaut kas, ē, mazāk traks, bet tāpat lielisks.

This is me - atslābjot.

Pavadīju lielisku dienu, tiku atkal pie melniem, šķībiem (smuki) matiem, papļāpāju ar Mr P un Džonu. Mēs ar Džonu vispār lieliski pavadījām pēcpusdienu. Got on like a house on fire. Parunājām arī par iespējamu basģitāras mācīšanos. Bet nu, let's take it slowly, it's Džon. Un bijām taju vegānu ēstuvē. Atnācu mājās un mani sagaidīja samiegojies mazkaķis. Tik mīļa viņa ir. Noskatījos epizodi Jack Taylor (omg, jā, wtf, seriously?), pasvaipoju tinderi, pa vidu mazkaķa mīļošanai. Tagad ar labi pavadītas dienas sajūtu baidos gulēt.

Ā. Rīt iešu uz darbu, skatīties, kas noticis. Kā dzīvot, kā būt. :)

Mazkaķis šņāc man pie vēdera, dzīvesbiedrs krāc otrā istabā, telefona apps brēc, ka man esot jāiet gulēt.

Rīt mēģināšu uzrakstīt dzejoli.

atnācu mājās un drusku atlaida. bet iespējams, ka tas tāpēc, ka nupat nogurums ir lielāks par visriebi. rokas locītava atkal sāp pēc nežēlīgā Aivana manis nodzīšanas. uztaisīju vakariņas, bet vairāk tāpēc, ka produktiem termiņš iet uz beigām. tagad sēžu un apcerīgi domāju, ko nu. it kā vajag pastrādāt. it kā jāmācās spāņu valoda. bet gribas tikai siltā apskāvienā. ar kailu ķermeni pieglausties un turēties cieši pie tā otra kailā ķermeņa.

pie vainas drošvien tas, ka skaidrā.

kopš tās ciemošanās pie Neō, esmu sapratusi, ka arī brīvdienās ir jāēd brokastis. tas padara dienu daudz labāku :)

apsveru domu pastrādāt. viens darba epasts neliek mieru. bet varbūt tomēr ne, kāpēc sabojāt pirmdienas sasteigtu satraukumu.

Voldis lūr pa logu ārā, mazkaķis lūr sienā. hmm.

Daytime drinking ar Džonu izdevās lieliska. Parunājām par sāpīgo, parunājām par kaķiem, par cilvēkiem, par pabiem, par lidmašīnām un pārsmējāmies par pilnīgu sirrealitāti. Tagad jābrauc mājās ēst. Man ir parsnip chips (nu, jūsu valodā - fries) un BBQ Mustard.

Tiešām nezinu, kā uzrakstīt dzejoli par pašnāvību. Varbūt tur jāuzraksta stāsts, ne dzejolis. Bet ne tāds tīņu suicīds, bet tad, kad saprātīgs cilvēks saprot, ka tā ir racionālākā iespēja. (Suicide is always an option) (nē, es vēl ne)

jūs būsiet priecīgi uzzināt, ka esmu mazliet nomierinājusies. protams, ka mana melnā (atkal!) galva perina plānus un kaļ idejas. bet liekas, ka esmu atgriezusies mazliet vairāk realitātes virzienā. atšķirībā no dažiem cilvēkiem, es vismaz zinu, ka pārsvarā nedzīvoju realitātē.

šī ir mana dienasgrāmata. ko gribu, to rakstu, muahahā.

ā, vēl es vienkārši turpinu uzsūkt David Bowie idejas, apmaldīties pati savā galvā un atrast tur savas idejas, kuras bekgraundā ilgi perinājušās. jā, pa īstam.

un vēl, zogu dzīvesbiedra saldumus. atradu tai firmai weblapu, bet liekas, ka viņi tā pa vienai burkai nemaz man paši netirgos. viņi kaut kādi supersmalkie.

totāli nesaprotu, kā man agrāk neienāca prātā biešu zupā likt svaigu čili. jo tas ir vislabākais ēdiens šodien. MP gan bija solījis kaut kādu biešu - aknu sautējumu, kad nu man tas periods uzrastos, bet organisms nobijās un atļāvās šo te notikumu tikai tajā weekendā, kad MP ir prom.

Meklēju sportu. Uzrakstīju garu sarakstu ar lietām, ar kurām totāli nevēlos nodarboties, no kurām ir irracionālas bailes, no kurām ir tikai besis. Nolēmu iet gulēt.
Meklēju Sviesta Cibas ekvivalentu Spānijā. Atradu kaut kādu blogdiario, bet tur man neļauj piereģistrēties dēļ manas ip.
Atradu šokolādi zem galda. Tāda pusizkususi un galīgi nav garšīga. Jāiet gulēt. Not that I sleep these days, but I'll give it a go.

Tāda tā dzīve ir, viens ir smuks skats pa logu, spilgta gaisma acīs un jaunas pusdienu vietas. Nu labi, ir vēl visādas jaunas lietas, piemēram, konjūzings resaiklings un tumba uz ledusskapja, līdz ar kuru arī ofisa kopējā Spotifaja pleiliste piektdienu pēcpusdienām. Joprojām baisi pietrūkst terases.

Tad nu, šodien mans iekšējais pulkstenis apgalvo, ka ir otrdiena. Un nevaru izlemt starp zināmi gardo sourdough cheese toastie no hipsterkafē vai aiziešanu uz vienu street market. Jo jaunas pusdienu vietas ir visinteresantākais ofismaiņā. Bet par iekšējo pulksteni vispār neizteikšos.

Domāju, nevienam nebūs jaunums, ka man kopš bērnības riktīgi patīk krimiķi. Gan pa tv, gan grāmatās, gan labi, gan varbūt ne tik. Bet, tagad ejot cauri Nick Cave & The Bad Seeds albumiem Spotifajā, jāatzīst, ka ir daudz labāki albumi nekā Murder Ballads.

Lokālajā Malaiziešu restorāna ēdienkartē ir vairāk indiešu ēdienu nekā. Žēl, ka šodien pusdienlaikā bija ciet, būtu paņēmusi tomēr kādas Malaiziešu nūdeles vai zivi. Pēdējoreiz asu ēdienu ēdu piektdien. Shame on me.

Biju aptiekā. Manas zāles tiek izsniegtas bez prasīšanas un bez rindas.