Trash panda

klausījos dziesmas un domāju, ka mani jau nu gan nevajag izglābt. nav jau no kā glābt. :)
samīļot, samīļot gan varētu.

(viss, man jāatrod jūzerpikča ar baltvīnu)

Fuck.

Dougans ir tiešām uzrakstījis tās dziesmas par lietaino Londonu. Pat citur lirikās tiek pieminēti hinti vēl bez tās vienas dziesmas. Kā lai cilvēks neklausās?

One knows one is tired when Radiohead šķiet jestra mūzika.

Skaidrs ir tas, ka es esmu sūdīga skaidrotāja. Totāli nav pacietības. Raksturs tāds diez gan nesavaldīgs un smags. :D tāpēc sarunas ar jauno Randri bija pozitīvākas čatā, tur izdevās paslēpties. Ghh. Bet nu, tagad neko. Mācos nelamāties skaļi un nebakstīt ar pirkstu ekrānā. Pagaidām nesanāk to apgūt.

Priecē reizēm mūzikas apmaiņas ar cilvēkiem. Pat, ja reizēm jebļa dabūt uz telefona un pēc tam vēl ar emocijām jāsadzīvo. Pat tad tik ļoti svarīgi patīk, ka jāsmaida.

Šodien atkal ar MP. Bukosim braucienu uz Islas Canarias tai janvārī. :)

Pēc publikas pieprasījuma, kur ir mana Sieviete Ar Āmuru?

atzīšos, ka man viss trīc. jāmēģina iemocīt vēderā to ābolu kanēļa lietu. citādi var sanākt nesmuki. vispār, atzīšos, bik piebesījusi tā pārtikas uzņemšanas procedūra. vēl ārā grīda slapja un apkārt baltie mēsli.

bet labajās ziņās ir tas, ka rediiss nezināmā sieviete ar āmuru tiešām sagādāja daudz mirkļus prieka vakar. jo nu, katram, es saku, katram pienākas sava sieviete ar āmuru.

ā, un, nu, izrādās, ka nedēļas laikā cilvēku var iepazīstināt ar AFP tā, ka viņam sāk galvā skanēt The Killing Type. atzīšos, uzskatu to par win.

vakar tātad Jiržikkrogs un tatru tēja bija, ja. visu ko gribēju ierakstīt cibās, bet vienā brīdī pat māsām atbildēju uz ziņām ar balss ziņām, jo nu, atkārtošos - tatru tēja.

nu lūk. aizejam uz bāru, dzeram, līksmojam, klausamies britpopu un visu to pārējo, ko viņi tur spēlē (incl. PJ Harvey). pēkšņi bārmenis saka - davaj, dzeram ārā, jāiet mā, jums vēl vienu fikso? jāsaka, ka saruna kaut kā izvērtās, durvis tika aizslēgtas un mēs Pēc tam, kad it kā tikām dzīti ārā, izdzērām vēl vairāk, jo bārmenis pēkšņi bija entuziasts un ļoti gribēja mums liet.

nu, un pamodos šorīt, neko ļaunu nenojausdama, bet Koens... wtf kaiš šim gadam?

Negribas pat... rakstīt.
bet nu tā, tādai faktu atzīmēšanai laikam jāatzīmē, ka vēl nekas nav over. Cik tas ir labāk, to nu tā īsti nezinu.
Šorīt pamodos un galvā skanēja 5'Nizza, gulēju nekustīgi un ļāvu tai skanēt un aizņemt manu prātu. Bet nu, nācās pieslēgties atkal ikdienai, šodien pat bija jāiet uz ofisu.

Šovakar spāņvalodas grupas drinki. Drusku negribas atvadīties no viņiem visiem, bet I need a break. It kā no vienas puses, biju apņēmusies neļaut "tam" uzvarēt un atņemt man lietas, kuras sagādā prieku, bet no otras puses, esmu tik nogurusi, ka nodarbības vairs nesagādā prieku. Mierinu sevi ar domu, ka janvārī atsākšu...

Vispirms teikšu jums visiem, ka Moby jaunais albums ir nenormāli labi. Visu dienu griezu uz riņķi, kad nu varēju starp meetingiem un citām ofisa sarunām. Nu kolosāli lielisks. Nu, tāds, ka "where have you been you all my life"?

Atkal iznācu no skapja dažiem kolēģiem. Man riktīgi sāk noriebties nākt no skapja. Bet tāds publisks posts feisītī neko nemainīs, tik daudzi nav manos soctīklos.

Vai es jau teicu, ka Moby izdevis albumu savam priekam, kuru šis necer pārdot? Pēc noklausīšanās Spotifajā, apsveru to iegādāties.

Rīt deits. Ne ar Marlīni. Paredzu dizāsteru.

Darba čatā ierakstīju: FYI, I'm WTF tomorrow.
W(orking) F(rom) H(ome) vietā.
Sajutos atbilstoši.

Bet tagad man pieleca, no kurienes Spotify man ģenerē tās psihās weekly pleilistes. Tās ir dienas kā šīs, kad klausos tik daudz visa kā (sev) nestandarta.

Un visu laiku gribas staigāt kedās. Apnikušas kurpes. Tikai lietainā laikā manas gaišās taureņu vans vienkārši izbeigsies. Jādabū kaut kas ūdens necaurlaidīgs. Un zem £75. (Nu nav no manis nekāda tur fucking lēdija vai frikkin madāma. Tikai es.)

Nupat atcerējos, ka vienbrīd spriedelēju pie sevis (iespējams arī cibā), ka baigi kruti būtu traka partnere. Nu, tāda, kura zinātu, trakuma tarakānus galvā un visu ko tādu. Saprastu to sajūtu, kad ir "nevaru". Kura negaidītu no manis laimīgo kaķi 24/7.

Nu, Marlīne ir traka. Es neesmu ārsts, bet es esmu traka un es zinu, kā trakums izskatās. Un Marlīne ir traka. Un ir diezgan traki, pardonējiet. Es svētdien tomēr ņēmos sāku kratīt viņai sirdi par to, ka nu, jā, kā starp mums ir. Bet tā rezultātā skaidrs ir tikai tas, ka ir traki.

Esmu nogurusi un klausos kaut kādu mistisku britpop/pop/roku Spotifaja pašu pleilisti, jo ģitāras un basģitāras.

Iesakiet, lūdzu, ja nu kāds tik tālu izlasīja, ko tādu paklausīties, kad viss ir traki?

Vispār liekas, ka beidzot sapratu to mistēriju ar Spotifaja weekly pleilisti. Jo man tur regulāri ir diez gan nesaprotamas un dīvainas dziesmas. Visu laiku domāju, nu no kā tas? Bet tagad man liekas, ka Spotifajam liekas, ka jādod man vairāk dīvainu dziesmu, jo es tādas noklausos vienreiz nedēļā, kad noklausos to weekly pleilisti. Softvēram laikam pohujs, kur es tās dīvainās lietas klausos. Galvenais, ka klausos.

nav pietiekami agrs vai vēls. ir kaut kāds jocīgs laiks un es esmu noskatījusies jau divus raidījumus saistībā ar David Bowie. trešo nevaru vairs noskatīties, sirds lūzt. un ir tik daudz tur par ko lūzt. viņš bija tik fantastisks. neatkārtojams... nē, kuš, miers, kaķ, miers.

bet dažas dziesmas atgādināja par to, kāda bija mana dzīve pirms apmēram 12 gadiem. un atgādināja par to, cik ļoti vienkārši priekš manis ir sarežģītas attiecības ar cilvēkiem. cik ļoti nemāku gaidīt konkrētas lietas, bet kaut kam abstraktam... jā.

zinu, ka šis ir tas brīdis, kad ņemt savu notebook un pildspalvu un pārvērst visas šīs sajūtas neskaitāmu dzejoļu rindās.
bet tā vietā gribas tikai sēdēt zem segas un sērot.

Vakar bija totāls blast from the past. Viena pēcpusdiena un pilns ar visādiem atgādinājumiem par dažādiem periodiem no Rīgas dzīves. Interesanti tā. Un vēl izrādās, ka saprotu krievu valodu daudz labāk nekā domāju. Un man ikdienā krievu valodas apkārt nav gandrīz nemaz.

Šodien atcerējos, ka sen nav ar Marlīni runāts. Pēdējā īsziņa izsūtīta otrdien. Liekas, ka tur tomēr nekas nebūs, par spīti tam, cik fantastiski mēs saprotamies, man tam vienkārši nav laika. Žēl, bet ne pietiekami, lai atceltu lietas.

Domāju vēl par to, ka vajag vairāk uz koncertiem staigāt. Jāpaskatās, kur Jūdžins ar draugiem grasās iet. Viņiem mūždien muzikālie pasākumi. Domāju arī par vienu citu festivālu, tikai tas camping drusku traucē. Un day tickets tam pasākumam nav, nevar saorganizēties līdzīgi kā bija piektdien.

Vispār AFP ir kaut kā atgriezusi mani mūzikai. Kaut arī nejūtos vairs īsti uz viena viļņa ar viņas pašas jauno stuff, tas mani ir iespaidojis meklēt vēl citu mūziku un kaut ko, kas uzrunā. Pat aiziet paskatīties cilvēkus spēlējam dažādas mūzikas.

Klausos savu Discover Weekly un domāju, kas ir tas tik nenormāli dīvainais, ko es Spotifajā klausos, kas iespaido šīs te jocīgās (autoģenerētās, jo dzīvs cilvēks nekad nesaliktu šitik dīvainas pleilistes) playlistes. Nedēļu no nedēļas, viss dīvains. Mistika.

Runājot par pleilistēm, palielīšos, ka piektdien dodamies ar Skaisto un viņas draudziņu uz festu. Izglītosimies headbangerismā. Ļoti gribu redzēt Babymetal. Tad vēl būšot Korn un, un, un!! Tīri akadēmiskos nolūkos atsvaidzināt vācu valodas zināšanas, iesim pašūpoties ritmā pie Rammstein.