Trash panda

Braucu mājās taksī un baisi gribas klausīties AFP, bet liekas, ka būs nepieklājīgi vilkt ārā lielās ausis. Jā, kopš dzīvoju te, daudz satraucos par pieklājību, nu, vairāk nekā agrāk.

Drusku nāk baiga emocionalitāte virsū. Vakars bija labs, MP, VP un vēl viens gejs, tad Džons un exlokālais pubs. Labs vakars. Un tieši tāpēc emocionalitāte nāk virsū, jo bija tik labi. Vispār ir tā, ka pēdējā laikā sāk likties, ka ir par daudz tās hypomania. Ar visām tām mega ripām ir. Un ir baigi - gan labi, gan slikti. It kā labi, jo nejūtos tik mega depresīva, bet nav labi, jo iestājas mazliet pizdjets. Un baigi gribas klausīties AFP. Bet varbūt tas ir normāli? Nu, būt raw and emotional?

Domāju, nevienam nebūs jaunums, ka man kopš bērnības riktīgi patīk krimiķi. Gan pa tv, gan grāmatās, gan labi, gan varbūt ne tik. Bet, tagad ejot cauri Nick Cave & The Bad Seeds albumiem Spotifajā, jāatzīst, ka ir daudz labāki albumi nekā Murder Ballads.

Lokālajā Malaiziešu restorāna ēdienkartē ir vairāk indiešu ēdienu nekā. Žēl, ka šodien pusdienlaikā bija ciet, būtu paņēmusi tomēr kādas Malaiziešu nūdeles vai zivi. Pēdējoreiz asu ēdienu ēdu piektdien. Shame on me.

Biju aptiekā. Manas zāles tiek izsniegtas bez prasīšanas un bez rindas.

Kaut kas totāli neticams! Pagājušā nakts bija kaut kas totāli neticams. Un jā, mums šorīt ir super duper mega paģiras. Bet es Marlīnei teicu, ka tas bija worth it. Mēs tiešām daudz runājām par AFP. Un ļoti daudz dzērām. Un vispār bijām ļoti pārsteigtas, ka atradām viena otru. Šodien sēžu visādās pazemes tūbiņās ar saulesbrillēm uz sejas, jo vajag taču kaut kā norobežoties. Viss drusku trīc. Marlīne savā kafijā ielēja krietnu šļuku Amaretto un jūtas daudz labāk nekā es. Un man liekas, ka es krītu.

Nu ko, dodos uz to savu ballīti ar Marlīnu divatā. Viņai esot daudz alkohola un daudz AFP. Nezinu, cik ļoti viņa ir iekšā visā tajā "we are the media" un cilvēkmīlestības lietā, bet I'm hopeful. Un, kad mans darba biedrs teica, ka tas noteikti esot bijis viņas plāns, ievilināt mani divatā (es viņam pastāstīju, kā sākumā bija doma, ka būs vairāki cilvēki), es viņam atbildēju, ka I wouldn't mind ;)

Mēs to saucam par AFP party. Mēs būsim pie viņas mājās. Mēs būsim divatā.

Klausos 2015. gadā izdotus Blondie koncertu albumus. (Man vispār baigi iepaticies klausīties koncertos ierakstītus albumus.) nu vienā brīdī neizturēju un aizgāju sagūglēt Debbijas dzimšanas gadu. Tagad esmu amazed un impressed. Riktīgi. Wow.

Citās ziņās, parīt atkal būs jocīgā telefonsaruna pusstundas garumā. Jau tagad zinu, ka neies labi. Bet nu, uztveru to kā practice.

Vēl ir tā, ka laikam esmu zaudējusi pēdējās ticības paliekas mental health servisiem. Jo, kā to pateikt, šķiet, ka tur ārā viņiem nav nekā, kas palīdzētu. Tas toties liek justies vienai, izolētai un bezcerīgai.

Pēdējā laikā sanāk daudz telefonsarunas. Dažas vairāk interesantas, dažas - mazāk. Pagājušonedēļ parunāju ar psiholoģi. Viņa padzirdēja, ka man būs arī psihas tikšanās, un šodien pateica, ka, kaut arī man clearly nepieciešams profesionāli parunāties, viņa esot primary care, bet psiha - jau secondary. Viņa esot pateikusi manai GP un psihai, lai dod man psihoterapeitu parunāties, bet savu servisu piedāvāt nevarot. Nu, ja godīgi, es puslīdz ar to jau biju rēķinājusies. Bet daļa no iemesla dzenāties pakaļ psiholoģei bija, lai viņa mani ātrāk un pārliecinošāk iedabūtu secondary care servisos. Tā lūk.

Un citas telefona sarunas. Uff, mans voismeils pilns ar visu ko. Un visādas interesantas lietas stāsta. Daži piedāvā totālus step down, daži - lekt pāri savai dirsai. Visiem stāstu, ka esmu ļoti pasīva savos meklējumos, jo nav jau slikti, bet gribas jaunus čalendžus. Un tie čalendži liekas baigais keyword viņiem. Visi uzreiz sarosās un sāk bērt kā pupas, ko tik viņi man grib piedāvāt. Vispār jūtos baigi bipolāri sakarā ar esošo situāciju. Jo nupat jau parādās maindfaki. Bet noteikti būtu ļoti žēl actually iet prom.

Paskatījos visādus pasākumus un ballītes, kas notiek apkārt. Sestdien došos uz Dalstonu. Prikiņ? Dalstonu. Vienmēr esmu tai pretojusies, jo tak baigais čakars tikt mājās. Bet 3 naktī šis čakars varētu būt daudz vieglāks, jo galvenā metode ir - ūbers, protams. Jūdžins, protams, sajūsmā. Tralise arī būs. Jo ballītēm - jā!

Maijā gan uzmanīgi ar ballītēm. Divas (2) sestdienas maijā būšu apmācībās faken Startfordā. Sestdienu pēcpusdienās / vakaros. Bet alternatīva bija vēl sliktāka.

Klausos Future of the Left un nevaru izlemt.

Šodien nekādi mēteļi, nekāda ziemas šalle. Nē! saulesbrilles, mazjaciņa, žakete un puķaina kleita. MP mani jau gaida, bet man vajadzēja garo dušu pēc vakardienas nodejošanās. Pleiliste faktiski bija mans Spotify sakoriģētais radio ar The Smiths vai The Cure, vai nu ko nu es tur pirms 2 gadiem klausījos. Būs vairāk jāstaigā uz Jūdžīna tusiņiem, var labi palēkāt. Vienā brīdī Jūdžīns pielēkāja man klāt un teica kliedza man ausī, ka I've never seen you so animated, it's great! Un aizleca tālāk. Kas to būtu domājis, ka tikai tagad iemācīšos ballēties tā, ka pašai prieks un nav jāmeklē svešinieki/ces. Nu lūk, jā. Tātad MP un VP nāksies pagaidīt, jo šorīt vajadzēja šorītu, lai justos labi.

Iesakiet man lūdzu dziesmas un / vai izpildītājus, kurus paklausīties.

Žanrs nav tik būtisks, mani interesē ļoti dažādas lietas.

(Totāli nav skaidrs, ko vēl paklausīties, kārtējo reizi.)

Listen, Liverpool, I'm coming :) reizēm vajag izrauties no Londres, lai sajustos atkal pēc cilvēka. Pie tam, sala ir pietiekami liela un skaista. Aizbraukšu mājās un tad bukošu Vācijas tripu. Tad vēl ir viena AFP fane, kas aicina ciemos uz Warwick. (Vispār diez gan esmu atkal uz AFP viļņa, līdz ar viņas jaunāko dziesmu.)

(Mīļo dienasgrāmatiņ, kāpēc es tik daudz rakstu te?)

Un pirms miega vēl varu pateikt, ka ir savdabīgi klausīties dziesmas, kuras bezmaz zini no galvas, uz austiņām, kad viena auss (mana, ne Sennheiser izgatavotā) strādā tikai daļēji. Jāatzīst, tas ir diezgan smieklīgs experience.

Jāsaka, ka pēc tās nedzerošās igaunietes satikšanas, Dūjiņa liekas vienkārši lieliska. Bet vismaz esmu atklājusi jaunu un lielisku sušotavu.

Citās ziņās, kvīkends spīd ar daudz darba un vēl daudzāku iešanu ārā. Jo šovakar ir kaut kāds Django pārtijs (es ļoti ceru, ka ne Tarantino stilā), rītvakar kīno, svētdien iešu uz ballīti, kur uzstāsies daudzas dragpersonas. Un to visu nobeigšu ar zobākstu pirmdienas pusdienlaikā.

Ā, un Nika Cave periods tikai turpinās.

Gaidu pavasari. Vakar vazājāmies ar Mazo Puiku starp pabiem gar upi (uz vienu divreiz gājām nepareizi. Varētu padomāt, ka gar upi vispār tikai divi virzieni vien ir - pa labi vai pa kreisi. Un ir jau arī!) un vispār tā kā nosalu. Skatījāmies viesnīcas februārim. Drusku pārāk chilled out tam laikam pieejam šobrīd. Drīz jau iestāsies last minute. Viesnīcām jau varētu būt last minute offeri. Bet mums kaut kā totāli (man totāli jābeidz teikt šis vārds) nav bijis laika un iespējas tam.

bet ko lai šodien klausās - AFP, Niku Keivu vai Polliju J Hārviju? Vispār pilna galva ar mūziku, gribas klausīties visu!

Winter Wonderland ir baigi labi. Mulled cider ir baigi labi. Candy floss - not so much. Aņja - lieliski. Vienā brīdī gan izbesījos pati uz sevi. Par neko, tāpat vien, jo traka tak. Bet tad kaut kā savācos. Beigās viss bija jautri un smieklīgi. Nē, beigās vēroju viņas lūpas un domāju par to skūpstīšanu. Man liekas, ka man viņa vislabāk patīk, kad viņa ir iereibusi.

Nick Cave un David Bowie periods ir savdabīgi. Muzikālais ceļojums nes mani tālāk. Starp citu, baisi gribētos redzēt Bowie jauno mūziklu, bet tas ir on stage in NYC.

Sen atpakaļ, kad vēl dzīvoju LV un telefonā interneta īsti nebija, atceros lasījusi avīzē (aha) joku, ka depresija esot tad, kad ieej internetā, bet nekas neinteresē. Nu vai kaut kā tā (tas bija sen). Šodien man ir līdzīgi ar Spotifaju. Atvēru Spotifaju, bet nezinu īsti, ko lai paklausās. Viss pierastais ir pārāk jau pierasts, so far izbrauzētās gatavās pleilistes nepievelk. AFP liekas bišķi par emocionālu. Nu jūs sapratāt.

Aizvēru Spotifaju un iešu taisīt sev tostu.

Bet priecāšos par labiem ieteikumiem. Nu, ne tostam.